ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

«Piedod,» Ronja murmināja. «Bet man jāiet!»

Klusām viņa izlavījās ārā no akmens zāles un pa­ņēma savu paunu, kas bija labi noslēpta drēbju kambarī. Nesamais bija smags, tā ka Ronja tikko varēja to pastiept. Un, nonākusi līdz Vilka žok­ļiem, viņa nosvieda paunu pie Ceges un Corma kājām. Tonakt viņi stāvēja sardzē. Ne jau tāpēc, ka Matisam rūpēja nolikt sardzi, bet Plikpauris Pērs jo dedzīgi to darīja viņa vietā.

Cege iepleta acis uz Ronju.

— Dies pasarg tevi no harpijām, kur tu iesi nakts vidū?

— Es pārceļos dzīvot uz mežu, — Ronja sa­cīja. — Tā tu Lūvisei pasaki.

— Kāpēc tu pati to nepateici? — Cege brīnī­jās.

— Nevarēju, jo tad viņa mani nelaistu! Un es negribu, ka mani aizkavē.

— Un ko teiks tavs tēvs? — Corms jautāja.

— Mans tēvs, — Ronja domīgi novilka. — Vai tad man ir tēvs?

Uz atvadām viņa sniedza tiem roku.

— Sveicini visus! Neaizmirsti Plikpauri Pēru! Kad dancosiet un dziedāsiet savas dziesmas, atce­rieties arī mani!

Tas bija vairāk, nekā Cege ar Cormu spēja no­klausīties. Viņiem acīs sariesās asaras, un arī Ron­ja apraudājās.

— Man liekas, ka Matisa pilī nu ir gals danco­šanai, — Cege drūmi noteica.

Ronja paņēma savu paunu un uzsvieda to plecā.

— Pasaki Lūvisei, lai viņa pārāk nesēro un ne­baiļojas. Es jau būšu mežā, ja viņa gribēs mani sameklēt.

— Un ko mēs lai sakām Matisam? — Corms jautāja.

— Neko, — Ronja nopūtās.

Tad viņa gāja. Cege un Corms klusi stāvēja un skatījās, līdz viņa nozuda takas līkumā.

Jau bija iestājusies nakts, un augstu pie debesīm spīdēja mēness. Pie ezeriņa Ronja apstājās, lai atpūstos, apsēdās uz akmens un juta, cik viņas mežs ir pavisam kluss. Viņa ieklausījās, bet nedzir­dēja nekā cita kā vien klusumu. Mežs pavasara

naktī likās pilns noslēpumu, pilns burvestību, sa­vādību un senatnības. Tur mājoja arī tas, kas bija bīstams, bet Ronja nejuta baiļu.

«Kaut tikai mežonīgās harpijas turētos tālāk, tad es būšu tikpat droša kā Matisa pilī,» viņa do­māja. «Mežs ir manas mājas, kā tas allaž ir bijis, un vēl vairāk tagad, kad man citu māju nav.»

Ezeriņš gulēja melns, bet pāri tumšajam ūdenim stiepās šaura mēness taka. Tā bija skaista, un, to ieraudzījusi, Ronja nopriecājās: «Jā, savādi gan, ka varu būt priecīga un reizē bēdīga.» Bēdīga viņa bija Matisa un Lūvises dēļ, bet laimīga par visu to burvestīgo, skaisto un kluso, kas bija ap viņu pavasara naktī.

Un te mežā viņai turpmāk būs jādzīvo. Kopā ar Birku. Nu viņa atcerējās, ka Lāčalā viņu gaidīja Birka; ko viņa te sēž un prāto?

Ronja piecēlās un paņēma savu nesamo. Līdz turienei bija tālu, neviena taka neveda uz Lāčalu. Tomēr viņa zināja, kurp iet. Tāpat kā to zina zvēri. Un kā zina visi meža rumpainīši, putu troļļi un pelēkie mošķuļi.

Tā Ronja mierīgi soļoja caur mēnesnīcas apspī­dēto mežu starp priedēm un eglēm, pa sūnām un melleņu ceriem, garām purvam, kur smaržoja vaiva­riņi, un garām melniem atvariem ar bezdibenīgu dzi­ļumu; viņa rāpās pār nokritušajiem sūnainiem ko­kiem un brida pa urdzošiem strautiņiem — taisni

cauri mežam viņa nekļūdīgi gāja uz Lāčalu.

Ronja redzēja mēnesnīcā uz paugura dejojam putu troļļus. Tā viņi darot vienīgi mēnesnīcas naktīs, tika sacījis Plikpauris Pērs. Ronja apstājās uz brīdi un vēroja tos, bet tie viņu nemanīja. Sa­vādu deju tie dejoja. Ļoti mierīgi un neveikli tie šūpojās, iedami riņķī un savādi dūkdami. Plik­pauris Pērs sacīja, ka tāda esot viņu pavasara dziesma. Viņš bija mēģinājis nodūkt to Ronjai pa troļļu vīzei. Bet tā nemaz nebija tāda, kādu viņa to dzirdēja pašreiz, — kas skanēja tik senatnīgi un sērīgi.

Kad Ronja iedomājās par Plikpauri Pēru, viņai bija jādomā arī par Matisu un Lūvisi, un tas darīja viņai sāpes. Bet Ronja tās piemirsa, kolīdz beidzot bija atnākusi un ieraudzījusi uguni; jā, uz akmens alas priekšā Birka bija aizkūris uguni, lai viņiem nesaltu aukstajā pavasara naktī. Uguns spīdēja un liesmoja, Ronja redzēja to pa lielu gabalu un at­cerējās, ko Matiss mēdza sacīt:

— Kur ir mājas, tur ir uguns!

«Un, kur ir uguns, tur var būt arī mājas,» nodo­māja Ronja. «Lāčala tagad būs mājas!»

Un tur pašlaik vienā mierā pie uguns sēdēja Birka un ēda cepto gaļu. Viņš uzmauca gaļas ga­balu uz iesma un pasniedza to Ronjai.

— Es esmu ilgi gaidījis, — viņš sacīja. — Ēd nu! Iekams tu dziedi Vilka dziesmu!

Tiklīdz viņi bija apgūlusies savās egļzaru gul­tās, Ronja lūkoja nodziedāt Birkām Vilka dzies­mu. Atceroties, kā Lūvise to bija dziedājusi viņai un Matisam, kamēr Matisa pilī vēl viss bija pa ve­cam, viņai no krūtīm izlauzās tik žēla nopūta, ka Ronja nespēja turpināt.

Un Birka jau taisījās iemigt. Visu dienu, gaidī­dams Ronju, viņš bija pūlējies, lai iztīrītu lāča migu, kur dzīvnieks bija gulējis ziemas miegu. Sausu malku un egļu zarus gulēšanai Birka bija atvilcis mājās no meža. Birkām šī bija bijusi mo­koša diena, un drīz jau viņš gulēja.

Ronja gulēja nomodā. Alā bija tumšs un auksts, bet viņai nesala. Birka bija aizdevis Ronjai kaz- ādu, ko paklāt uz zariem, un mājās no gultas viņa bija paņēmusi vāverādu segu. Bija tik silti un mīksti tajā ietīties. Ne jau aukstuma dēļ Ronja bija nomodā. Tomēr miegs kā nenāca, tā nenāca.

Ilgi Ronja tā gulēja un nebija tik priecīga, kā gribētos. Pa alas ieeju viņa saskatīja gaišās pava­sara debesis un dziļi gravā dzirdēja upi krācam; tas viņai palīdzēja pārvarēt skumjas.

«Pār Matisa pili plešas tās pašas debesis,» viņa domāja. «Un tā pati upe šņāko, ko es dzirdēju mājās.»

Un tad Ronja aizmiga.

Viņi abi atmodās, kad otrpus upes pār koku galotnēm pacēlās saule. Liesmojoši sarkana tā iz­ripoja no rīta dūmakas un kā ugunsgrēks apspī­dēja mežus tuvu un tālumā.

— Esmu nosalis zils, — Birka sacīja. — Bet ausmā jau parasti ir visaukstāk, vēlāk mazpama- zām kļūs siltāks. Vai to zināt nav mierinājums?

— Uguns būtu daudz labāks mierinājums, — Ronja ieteicās. Arī viņa trīcēja. Birka sabikstīja ogles, kas kūpēja zem pelniem. Un viņi sēdēja pie sava ugunskura, ēda maizi un dzēra, kas bija pa­licis pāri no kazas piena Ronjas koka pudelē. Kad pēdējais malks bija izdzerts, Ronja ieteicās:

— Turpmāk mēs dzersim avota ūdeni un neko citu.

— No tā mēs resni nekļūsim, — Ronja pie­bilda. — Bet arī nenomirsim.

Paskatījušies viens uz otru, viņi iesmējās. Viņu dzīve Lāčalā būs grūta, to saprata abi, bet tas ne­atņēma viņiem drosmi. Ronja pat neatminējās, ka naktī bija sadrūmusi. Tagad viņi bija paēduši un sasildījušies, bija visgaišākais rīts, un abi jutās brīvi kā putni. Likās, it kā tikai tagad viņi to bija aptvēruši. Viss pēdējā laika smagums un grūtums tagad jau bija aiz muguras — to viņi nodomāja aizmirst, to viņi nekad vairs negribēja atcerēties.

— Ronja, — Birka ieteicās, — vai tu saproti, ka mēs esam tik brīvi, ka varam pilnā kaklā smie­ties par to?

— Jā, un šī ir mūsu valstība, — Ronja sacīja.

— To mums neviens nevar atņemt, nedz arī aizdzīt mūs no šejienes prom.

Kamēr saule pakāpās augstāk, viņi palika sēžam pie ugunskura; apakšā mutuļoja upe, un visap­kārt bija pamodies mežs. Koku galotnes viegli šū­pojās rīta vējā, dzeguzes kūkoja, un dzenis kala kādā tuvējā priedes stumbrā, un viņpus upes mež­malā iznāca aļņa ģimene. Un tur viņi abi sēdēja un jutās tā, it kā valdītu pār visu to — upi, mežu un visu dzīvo radību, kas tajā mājoja.