ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

— Ptū, tevi, Matis! — Ronja iekliedzās, pirms smagās durvis aizcirtās aiz tēva.

Tonakt Matiss negulēja gultā blakus Lūvisei kā parasti, un, kur viņš gulēja, Lūvise nezināja.

— Kas man daļas par viņu, — Lūvise sacīja. — Tagad es varu izstiepties gan platumā, gan ga­rumā.

Bet aizmigt viņa nevarēja. Jo dzirdēja savu bēr­nu izmisīgi raudam, un bērns neļāvās mierināties. Tā bija nakts, kuru Ronjai vajadzēja aizvadīt vie­nai pašai. Ronja gulēja nomodā un ienīda savu tēvu tik stipri, ka juta — sirds krūtīs saraujas. Tomēr ir grūti nīst kādu, ko tu visas savas dzīves dienas esi ļoti mīlējis. Tādēļ Ronjai šī bija vis­smagākā nakts.

Pēdīgi viņa aizmiga, bet uzrāvās augšā, tiklīdz sāka svīst gaisma. Drīz lēks saule, un tad viņai vajadzēja būt pie Elles rīkles un redzēt, kas tur notiks. Lūvise mēģināja Ronju aizkavēt, bet viņa neļāvās. Ronja gāja, un Lūvise klusēdama gāja viņai nopakaļus.

Un nu viņi tur stāvēja tāpat kā toreiz katrs savā pusē Elles rīklei — Matiss un Borka ar saviem lau­pītājiem. Arī Undise tur bija, un pa lielu gabalu Ronja dzirdēja viņas kliedzienus un lāstus. Tas bija Matiss, kuru viņa lādēja tā, ka ausis svila. Bet ilgi Matiss neļāva sevi apsaukāt.

— Vai tu nevari apklusināt savu sievu, Bor­ka? — viņš jautāja. — Tev nenāktu par ļaunu paklausīties, kas man sakāms.

Ronja bija nostājusies Matisam aiz muguras, lai viņš to neredzētu. Pati viņa redzēja un dzir­dēja vairāk nekā spēja izturēt. Blakus Matisam stāvēja Birka. Viņš vairs nebija saistītām rokām un kājām, bet ap kaklu viņam bija siksna, un šo siksnu Matiss turēja rokā, it kā vestu suni.

— Tu esi ciets vīrs, Matis, — Borka sacīja. — Un nekrietns vīrs. Ka tu gribi dabūt prom mani, to es saprotu. Bet panākt savu gribu, uzbrūkot manam bērnam, tas ir nekrietni!

— Es neesmu prasījis, lai tu izteiktu savas do­mas par mani, — Matiss sacīja. — Toties es gribu zināt — kad tu domā izvākties?

Borka klusēja, viņš bija tik ļoti sarūgtināts, ka vārdi iestrēga kaklā. Ilgi viņš, klusu ciešot, stā­vēja, tad beidzot ieteicās:

— Vispirms man jāsameklē vieta, kur mēs bez baiļu varētu apmesties. Bet tas var izrādīties pa­grūti izdarāms. Bet, ja tu atdosi manu dēlu, tad es dodu tev savu godavārdu, ka mēs aiziesim, ie­kams vasara būs galā.

— Labi, — Matiss piekrita. — Un es dodu tev savu godavārdu, ka tu dabūsi savu dēlu, iekams vasara būs galā.

— Es gribēju teikt, lai tu atdod viņu tūlīt, — Bor­ka sacīja.

— Un es gribēju teikt, ka tu viņu nedabūsi, — Matiss atteica. — Bet mums Matisa pilī ir cietum­nieku kambari. Viņam netrūks jumta virs gal­vas, ja iegadīsies lietaina vasara, — lai tas ir tev neliels mierinājums.

Stāvēdama Ronja klusi iestenējās. Tik cietsir­dīgi viņas tēvs bija izdomājis, Borkam bija jāiz­vācas tūlīt, «ātrāk, nekā viņš palaidīs savu pirmo rīta pirdienu», tā taču Matiss bija sacījis. Citādi Birkām vajadzēs sēdēt ieslodzītam līdz pat va­saras beigām. Bet tik ilgi Birka tur neizturēs — to Ronja zināja. Birka nomirs, un viņai vairs nebūs brāļa.

Tēva, kuru viņa spētu mīlēt, Ronjai arī vairs nebūs. Tas darīja sāpes. Ronja gribēja sodīt Ma- tisu par to un arī par to, ka viņa vairs nespēja būt Matisa meita; ai, kā viņai gribējās, kaut Matiss ciestu, tāpat kā viņa cieta, un cik spēcīgi viņa vē­lējās, kaut varētu Matisam visu izjaukt un iznī­cināt viņa nodomus!

Un piepeši viņa zināja. Zināja, kas darāms. Reiz sen atpakaļ viņa bija tā izdarījusi un arī toreiz niknumā, bet ne tik apmāti kā pašlaik. Gandrīz kā pa murgiem Ronja ieskrējās un pārlidoja pāri Elles rīklei; Matiss ieraudzīja viņu lecam, un vi­ņam no krūtīm izlauzās kliedziens. Tā kliedz meža zvērs, kas nokļuvis nāves bailēs, un viņa lau­pītājiem sastinga asinis dzīslās, jo neko briesmī­gāku viņi vēl nekad nebija dzirdējuši. Un tad viņi ieraudzīja Ronju — savu Ronju — otrā pusē plaisai pie ienaidnieka. Nekas ļaunāks un nekas tik ne­aptverams vairs nevarēja notikt.

Neaptverams tas bija arī Borkas laupītājiem.

Viņi blenza uz Ronju — it kā viņu vidū būtu nolaidusies kāda mežonīga harpija.

Borka bija tikpat samulsis, bet ātri vien apķērās. Bija noticis kaut kas tāds, kas visu izmainīja, tik daudz viņš saprata. Te nu atlēca harpijai līdzīgā Matisa meita un palīdzēja viņam izkļūt no ķezas. Kāpēc viņa darīja kaut ko tik neprātīgu, viņš ne­aptvēra, bet pasteidzās aplikt Ronjai siksnu ap kaklu, un, to darīdams, viņš klusi smējās.

Pēc tam uzsauca Matisam:

— Arī mums šai pusē ir cietumnieku kambari. Tavai meitai tāpat netrūks jumta virs galvas, ja iegadīsies lietaina vasara. Apmierinies ar to, Ma­tis!

Bet Matisam nevajadzēja nekāda mierinājuma. Kā aizšauts lācis viņš tur stāvēja un šūpoja savu smago ķermeni, it kā apspiestu kādas neciešamas mokas. Viņu uzlūkojot, Ronja ieraudājās. Matiss bija palaidis vaļā siksnu, kas turēja Birku piesietu, bet Birka palika stāvam bāls un izmisis, un viņš skatījās pāri Elles rīklei uz Ronju — kā viņa raudāja.

Tad pie Ronjas pienāca Undise un iebukņīja viņu.

— Raudi vien! Es arī raudātu, ja mans tēvs būtu tāds nezvērs!

Bet Borka pavēlēja Undisei pazust kā divi de­viņi. Viņš sacīja, lai Undise te nejaucoties.

Ronja pati bija nosaukusi Matisu par nezvēru, un tomēr viņa vēlējās, kaut būtu varējusi to mie­rināt par to, ko bija Matisam nodarījusi un kas lika viņam ciest tādas mokas.

Arī Lūvise gribēja palīdzēt Matisam kā allaž, kad viņš bija nelaimē. Patlaban Lūvise stāvēja Matisam blakus, bet viņš to pat nepamanīja. Nekā

Matiss nemanīja. Pašlaik viņš bija viens pats visā pasaulē.

Tad Borka viņam uzsauca:

— Vai dzirdi, Matis, vai tu dosi atpakaļ manu dēlu vai nedosi?

Bet Matiss tikai stāvēja, šūpojās un nekā ne­atbildēja.

Tad Borka iebļāvās:

— Vai tu dosi atpakaļ manu dēlu vai ne?

Beidzot Matiss it kā atmodās.

— Zināms, ka atdošu, — viņš vienaldzīgi sa­cīja. — Kad vien gribi.

— Un es gribu tūlīt! — Borka teica. — Nevis kad vasarai pienāks gals, bet tūlīt!

Matiss pamāja ar galvu.

— Es jau teicu — kad vien gribi.

Bija tā, it kā tas vairs neattiektos uz viņu. Bet Borka ļauni smējās:

— Un to pašu brīdi tu dabūsi savu bērnu. Mai­ņas tirdzniecība paliek maiņas tirdzniecība, to jau tu pieproti, nelietis tāds!

— Man nav bērna, — Matiss teica.

Borkas priecīgais smīns apdzisa.

— Ko tu ar to domā? Vai tā atkal ir jauna ne­krietnība, ko tu esi izdomājis?

— Nāc un ņem savu dēlu, — Matiss sacīja. — Bet man tu bērnu vari nedot atpakaļ. Jo man tāda nav.

— Bet man ir! — Lūvise tik draudīgi iekliedzās, ka no mūra dzeguļiem gaisā pacēlās vārnas. — Un šo bērnu es gribu atpakaļ, vai saprati, Borka! Tūlīt!

Tad viņa ieplēta acis uz Matisu.

— Arī tad, ja bērna tēvs ir galīgi pazaudējis saprašanu!

Matiss pagriezās un smagiem soļiem aizgāja.

Turpmākās dienas Matisu lielajā zālē nere­dzēja, nedz arī viņš atnāca pie Vilka žokļiem, kur vajadzēja notikt bērnu maiņai. Lai saņemtu savu meitu, tur ieradās Lūvise. Viņai līdzi nāca Fjū- soks un Jūens, un tie veda sev līdzi Birku. Borka un Undise ar saviem laupītājiem jau gaidīja pie Vilka žokļiem, un Undise, niknuma un triumfa pilna, aizsvilās, ieraudzījusi Lūvisi: