ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

— Šitāds bērnu laupītājs, tas Matiss, nav brī­nums, ka viņam kauns rādīties citiem acīs!

Lūvise neturēja par vajadzīgu atbildēt. Viņa saņēma Ronju un gribēja aiziet no turienes prom, ne vārda nepārmijusi. Daudz Lūvise bija prāto­jusi, kāpēc viņas meita no brīvas gribas devās Bor­kam rokās, bet te pie satikšanās viņa sāka kaut ko nojaust. Viņi, Ronja un Birka, skatījās viens uz otru tā, it kā būtu vieni paši pie Vilka žokļiem un visā pasaulē; jā, jebkurš pamanītu, ka tie divi ir sadziedājušies.

Undise to tūdaļ pamanīja, un redzētais viņai nepatika. Spēcīgi viņa parāva Birku.

— Kas tev ir kopīgs ar viņu?

— Viņa ir mana māsa, — Birka atteica. — Un viņa ir izglābusi man dzīvību.

Raudādama Ronja pieglaudās Lūvisei.

— Tāpat kā Birka ir izglābis manējo, — viņa murmināja.

Bet Borka bija kļuvis sarkans no dusmām.

— Vai mans dēls man aiz muguras turas kopā ar mana nāvīgākā ienaidnieka pēcteci?

— Viņa ir mana māsa, — Birka no jauna sacīja un paskatījās uz Ronju.

— Māsa! — Undise iekliedzās. — Jā, jā redzē­sim, kā būs pēc pāris gadiem!

Viņa satvēra Birku un gribēja to aizvilkt prom.

— Neaiztiec mani! — Birka iesaucās. — Es pats aiziešu, un es negribu, ka tavas rokas man pie­skaras.

Viņš pagriezās un gāja. Un Ronjai no krūtīm izlauzās kliedziens:

— Birk!

Bet viņš bija prom.

Palikusi vienatnē ar Ronju, Lūvise gribēja viņai šo to pavaicāt, bet veltīgi.

— Nevaicā man, — Ronja teica.

Tad Lūvise atstāja Ronju mierā, un viņas klusē­damas gāja uz mājām.

Plikpauris Pērs sagaidīja Ronju tā, it kā viņa būtu paglābusies no nāves briesmām.

— Cik labi, ka tu esi dzīva! — viņš priecājās. — Nabaga bērns, kā es par tevi baiļojos!

Bet Ronja aizgāja un klusi apgūlās savā gultā, un aizvilka aizkaru.

— Matisa pilī ir tikai vienas nelādzības, — Plik­pauris Pērs sacīja, drūmi kratīdams galvu. Tad pačukstēja Lūvisei:

— Matiss ir manā guļamkambarī. Bet viņš tikai guļ, blenž sienā un nerunā ne vārda. Arī augšā celties viņš negrib un arī ēst ne — ko mēs ar viņu iesāksim?

— Gan viņš nāks, kad būs pietiekami izbadē­jies, — Lūvise sacīja. Bet viņa bija noraizēju­sies un ceturtajā dienā, iegājusi Plikpaura Pēra kambarī, sacīja:

— Nāc ēst, Matis! Nedumpojies! Visi sēž ap galdu un gaida uz tevi!

Pēdīgi Matiss atnāca — drūms un novājējis, tā ka tikko varēja viņu pazīt. Ne vārda neteicis, viņš apsēdās pie galda un sāka ēst. Arī visi viņa laupītāji klusēja. Tāds klusums velvju zālē vēl nekad nebija pieredzēts. Ronja sēdēja savā paras­tajā vietā, bet Matiss viņu neredzēja. Arī Ronja vairījās uz viņu paskatīties. Tikai vienu reizi Ronja paslepus pašķielēja uz Matisa pusi un ieraudzīja,

ka viņš tik loti nelīdzinās tam tēvam, kādu viņa > » ' »

pazina. Jā, viss bija tik ļoti pārmainījies un kļuvis šausmīgs! Viņa gribēja rauties kājās un pazust,

lai nevajadzētu būt Matisa tuvumā, lai tiktu prom un būtu viena. Bet viņa neapņēmīgi palika sēžam un nezināja, ko iesākt ar savām lielajām bē­dām.

— Nu, jautrībnieki, vai būsiet paēduši? — Lū­vise īgni jautāja, kad maltīte bija galā. Tik lielu klusumu viņa nespēja paciest.

Burkšķēdami laupītāji cēlās kājās un, cik vien ātri varēja, nozuda ārā pie saviem zirgiem, kas nu jau ceturto dienu stāvēja dīkā steliņģos. Kad va­donis guļ Plikpaura Pēra kambarī un blenž sienā, tad taču viņi nevar doties laupīt. Pēc laupītāju domām, tas bija bēdīgi, jo tieši ap šo laiku cauri mežiem brauca vairāk ceļinieku nekā parasti.

Ne vārda nesacījis, Matiss nozuda no zāles un todien vairs nebija redzams.

Un Ronja atkal aizdrāzās uz mežu. Trīs dienas viņa tur bija skraidījusi, meklēdama Birku, bet viņš nenāca; Ronja nesaprata, kādēļ. Ko tie bija izdarījuši ar viņu? Vai Birka bija ieslodzīts, lai

viņš nevarētu atskriet uz mežu un satikties ar Ronju? Grūti bija tā gaidīt un nekā nezināt.

Ilgi Ronja sēdēja pie ezeriņa, un arī tagad ap viņu bija pavasara burvīgums. Bet bez Birkas ne­bija nekāda prieka par to. Ronja atcerējās agrākās dienas, kad viņa bija viena un viņai bija pieticis ar mežu vien. Cik tas likās sen! Tagad Ronjai vaja­dzēja Birku, ar ko visā dalīties. Bet laikam viņš neatnāks arī šodien, un, nogaidījušies līdz pagu­rumam, Ronja piecēlās, lai dotos prom.

Tad nāca Birka. Viņa dzirdēja to svilpojam egļu vērī un mežonīgā priekā metās uz turieni. Tur viņš bija! Un ar pūlēm viņš stiepa lielu paunu.

— Es nu pārceļos uz mežu, — Birka sacīja.

— Borkas cietoksnī es vairs ilgāk nevaru dzīvot.

Ronja izbrīnījusies blenza uz viņu.

— Kāpēc tā?

— Esmu tā radīts, ka ķīviņus un stiprus vārdus nevaru paciest mūžīgi, — viņš teica. — Ar trim dienām man ir diezgan!

«Matisa klusēšana ir ļaunāka par stipriem vār­diem,» domāja Ronja. Un pēkšņi viņa zināja, kas darāms, — varēja taču grozīt to, kas bija tik neiz­turams. Birka to bija izdarījis, kāpēc lai arī viņa tā nedarītu?

— Es arī gribu projām no Matisa pils! — Ronja noteikti iesaucās. — Es gribu! Jā, gribu!

— Es esmu alā piedzimis, — Birka sacīja.

— Un alā varu dzīvot. Bet vai tu to varēsi?

— Ar tevi kopā es varu dzīvot vienalga kur! — Ronja iesaucās. — Jo sevišķi Lāčalā!

Kalnam visapkārt bija daudz alu, bet neviena nelīdzinājās Lāčalai. To Ronja uzzināja, kopš sāka klaiņot te pa mežu. To viņai bija parādījis Matiss. Puika būdams, viņš pats tur bija dzīvojis. Pa va­sarām. Pa ziemu tur mēdza gulēt lāči — tā Matisam

tika stāstījis Plikpauris Pērs. Tāpēc viņš bija ie­saucis to par Lāčalu, un kopš tā laika tai bija tāds vārds.

Lāčala izgāja uz upi — augstu virs tās taisni starp divām kalnu sienām. Lai tiktu līdz alai, va­jadzēja iet pa klints nokāri gar kalna pusi, kas ie­sākumā bija šaura un likās bīstama. Bet vidū, pie alas, nokare izveidojās par platu laukumu. Tur augstu virs krāčainās kalnu upes varēja sēdēt un vērot, kā pār kalniem un mežiem visā savā krāš­ņumā uzaust rīts. Ronja bija sēdējusi tur daudz reižu; jā, šai alā varēja dzīvot, to viņa zināja.

— Es atnākšu uz Lāčalu vēlu vakarā, — viņa sacīja. — Ja tu būsi tur.

— Jā, kur gan citur, — Birka teica. — Es būšu tur un tevi gaidīšu.

Tovakar Lūvise dziedāja Ronjai Vilka dziesmu kā parasti, kā to bija dziedājusi, dienai aizejot, — tiklab prieka, kā bēdu dienās.

«Bet šovakar es klausos to pēdējo reizi,» Ronja domāja, un tā bija drūma doma. Grūti bija atstāt savu māti, bet vēl grūtāk — vairs nebūt Matisa meitai. Tāpēc viņai jādodas mežā, kaut arī viņa nekad vairs nedzirdētu Vilka dziesmu.

Un nu tam jānotiek. Tiklīdz Lūvise būs aizmi­gusi. Gaidīdama Ronja gulēja gultā un skatījās ugunī. Savā gultā nemierīgi grozījās Lūvise. Bet beidzot palika mierīga, un pēc elpas vilcieniem Ronja noprata, ka nu viņa ir aizmigusi.

Tad Ronja klusiņām piecēlās un ilgi stāvēja uguns gaismā un skatījās uz savu aizmigušo māti.

«Manu mīļo Lūvis,» viņa domāja, «varbūt mēs vēl redzēsimies un varbūt ne.»

Lūvises izlaistie mati bija noklājuši visu spil­venu. Ronja pārbrauca ar pirkstu pār sarkani brū­najām matu šķipsnām. Vai tiešām tā bija viņas māte, kas te gulēja un izskatījās tik bērnišķīga? Arī nogurusi un vientuļa bez Matisa sev blakus gultā. Un tagad arī viņas bērns to atstās.