ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Arī Ronja kopā ar visiem meta kauliņus un dzie­dāja, un dancoja, bet pēc pavasara un sava pava­sara meža viņa ilgojās uz mata tāpat kā laupītāji. Tad viņa beidzot dabūs redzēt Birku, dabūs paru­nāt ar viņu un dabūs zināt, vai tas ir tiesa, ka Birka grib būt viņas brālis, kā viņš bija solījies toreiz sniegputenī.

Bet gaidīt bija grūti, un Ronja nevarēja paciest, ka ir ieslodzīta. Viņa kļuva nemierīga, un bija tik garš laiks. Tādēļ kādu dienu viņa nogāja pazemes velvēs, kur sen nebija bijusi. Vecie cietumnieku kambari bija kaut kas tāds, kas Ronjai nepatika. Tie bija izkalti klintī vesela rinda. Plikpauris Pērs gan apgalvoja, ka neviens tur nav sēdējis kopš

neatminamiem laikiem, kad Matisa pili valdīja lie­li vīri un mazi kungi, — sen, iekams tā kļuva par laupītāju pili. Nonākusi velvju sasmakušajā dzes­trumā, Ronja tomēr juta, ka kalnu sienas vēl glabā sen mirušo cietumnieku vaidus un nopūtas, un viņai sametās neomulīgi ap dūšu. Ar lākturi viņa apgaismoja tumšos stūrus, kur kādreiz bez cerībam ieraudzīt dienas gaismu bija sēdējuši nabaga ieslodzītie. Brīdi viņa klusi stāvēja un sēroja par agrāko cietsirdību Matisa pilī. Tad viņa noskuri­nājās un, ciešāk ietinusies vilkādas kažokā, čāpoja tālāk pa pazemes eju, kas gar cietumnieku kam­bariem stiepās pa visu pils apakšu. Te viņa bija gājusi ar Plikpauri Pēru. Viņš Ronjai bija parādī­jis, ko negaiss bija izdarījis tonakt, kad piedzima Ronja. Nepietika, ka tas bija izplēsis Elles rīkli. Tieši zem rīkles zibens bija pāršķēlis arī kalnu, un tādēļ pazemes eja vidū bija aizgruvusi un pilna akmens šķembām.

«Te ceļš ir galā, te tev jāapstājas,» Ronja sacīja tieši tāpat, kā bija teicis Plikpauris Pērs, kad viņi te bija atnākuši.

Bet tad viņa sāka prātot. Nogruvums otrā pu­sē — tur taču eja turpinājās, to viņa zināja, arī to Plikpauris Pērs tika sacījis. Ronju vienmēr bija kaitinājis tas, ka viņa nevar aiziet tālāk, un tagad kaitināja vairāk nekā citkārt. Jo, kas zina, kaut kur aiz akmens šķeltnēm varbūt pašlaik ir Birka?

Domīga viņa palika stāvam un skatāmies uz no- gruvušajām akmens kaudzēm. Un vispēdīgi viņa bija izdomājusi.

Labu laiku Ronja nebija diez cik bieži redzama akmens zālē. Ik rītu viņa nozuda — neviens nezi­nāja, kur, un ne Matiss, ne Lūvise nebrīnījās, kur viņa uzturas. «Gan jau Ronja rok sniegu tāpat kā visi,» viņi domāja; turklāt bija pieraduši, ka viņa nāca un gāja pēc sava prāta.

Bet Ronja neraka sniegu. Viņa vāca nost ak­mens šķeltnes, līdz sāpēja rokas un mugura. Un, kad viņa vakaros pārguruši ievēlās gultā, vienu viņa zināja droši. Nekad savā mūžā viņa vairs ne­ņems rokā nevienu akmeni — ne lielu, ne mazu. Bet nebija vēl uzausis rīts, kad Ronja jau atkal bija pazemē. Un viņa kā apsēsta ķērās pie darba, lai spaini pēc spaiņa krautu pilnu ar akmens šķel­tnēm. Viņa ienīda to — visu šo savākto akmens šķeltņu kaudzi — tik stipri, ka no viņas naida vien tai vajadzēja izkust. Bet kaudze neizkusa vis, tā palika, kur bijusi, un Ronjai vajadzēja staipīt pa­šai vienu spaini pēc otra un iztukšot tos tuvākajā i ietumnieku kambarī.

Bet reiz pienāca diena, kad kambaris bija pilns, uti tad akmens kalns pie nogruvuma bija sarucis liktai, ka, mazdrusciņ piepūloties, tam jau varēja pārrāpties pāri otrā pusē. Ja vien uzdrīkstējās! Ronja juta, ka tagad viņai jāapdomājas. Vai viņa uzdrošināsies iet iekšā taisni Borkas cietoksnī? Un kas ar viņu tur notiks? To viņa nezināja, bet zināja, ka ir nonākusi uz bīstamiem ceļiem. Tomēr laikam gan nebija neviena tik bīstama ceļa, ko viņa negribētu izmēģināt, lai nokļūtu pie Birkas. Pēc tā viņa ilgojās. Kā tas bija noticis, to viņa neap­tvēra. Ronja taču nebija ieredzējusi Birku un bija vēlējusies, lai viņš un viņa Borkas laupītāji pazūd kā divi deviņi. Un te nu viņa stāvēja un vienīgais, ko vēlējās, bija, lai beidzot tiktu viņpus akmens šķeltnēm un redzētu, vai ir iespējams sameklēt Birku.

Tad viņa izdzirda troksni. Otrā pusē kāds staigāja — viņa dzirdēja soļus. Kas gan cits tas varētu būt, ja ne Borkas laupītājs? Viņa aizturēja elpu un neuzdrošinājās pakustēties; viņa stāvēja kā zemē iemieta un klausījās, un gribēja tikt no turienes prom, iekams tas tur aiz akmeņu kaudzēm nav viņu pamanījis.

Tad viņš, šis Borkas laupītājs, sāka svilpot! Ma­zu vienkāršu melodiju. Tādu viņa bija dzirdējusi agrāk; jā, patiesi, viņa bija to dzirdējusi jau agrāk! Birka bija svilpojis to, kad centās atbrīvot Ronju no rumpainīšu alas. Vai tas bija Birka, kas tur stā­vēja tik tuvu Ronjai, jeb vai visi Borkas laupītāji svilpoja tieši šo melodiju?

Viņa dega aiz nepacietības to uzzināt, bet prasīt nevarēja, tas būtu bīstami. Tomēr kaut kā viņai vajadzēja izzināt, kas ir svilpotājs, un arī viņa ņē­mās svilpot. Ļoti klusu un to pašu melodiju. Tad otrā pusē viss palika klusu. Labu laiku tur valdīja tik nelāgs klusums, ka viņa jau taisījās skriet prom no pazemes, — ja nu pēkšņi pāri akmeņu kaudzei pārrāpjas kāds nepazīstams Borkas laupītājs, lai iecirstu Ronjā savus nagus?

Bet tad viņa izdzirda Birkas balsi. Klusa un ne­droša tā bija, it kā viņš nezinātu, ko īsti lai domā.

— Ronja?

— Birk! — viņa iekliedzās tik nevaldāmi prie­cīgi, ka vai elpa aizrāvās. — Birk, ai, Birk!

Tad viņa apklusa. Un pēc tam ievaicājās:

— Vai tā ir tiesa, ka tu gribi būt mans brālis?

Ronja dzirdēja Birku iesmejamies viņpus ak­meņu šķeltnēm.

» »

— Mana māsa, — viņš teica. — Es priecājos, ka varu dzirdēt tavu balsi, bet es gribētu tevi arī re­dzēt. Vai tev ir tikpat melnas acis kā parasti?

— Nāc un paskaties, — Ronja ieteicās.

Tālāk viņa netika. Jo nu izdzirda kaut ko tādu,

ka viņai elpas pietrūka, un viņa apklusa. Ronja dzirdēja, ka tālu prom atveras smagās pagraba dur­vis un atkal ar blīkšķi aizcērtas un nu kāds nāk lejup pa kāpnēm. Jā, kāds nāca, un, ja viņa uz vie­tas neizdomās, ko darīt, tad viņa būs pagalam! Un Birka arī! Ronja dzirdēja soļus, tie nāca arvien tuvāk. Pa garo eju kāds lēnām un nepielūdzami nāca šurp. Viņa to dzirdēja un zināja, ko tas no­zīmē, un tomēr viņa stāvēja kā muļķīte izbijusies un nekustējās ne no vietas. Tikai tad, kad bija jau gandrīz par vēlu, viņa beidzot atdzīvojās un stei­dzīgi pačukstēja Birkām:

— Rīt

Tad viņa drāzās pretim tam, kas tur nāca. Lai kas tas butu, viņš nedrīksteja redzēt, ko viņa pa­strādājusi pie nogruvuma.

Tas bija Plikpauris Pērs, un viņš nopriecājās, ieraugot Ronju.

— Kā es tevi meklēju! — viņš sacīja. — Dies pasarg tevi no harpijām — ko tu te dari?

Iekams vēl nav par vēlu, Ronja aši paņēma viņu zem rokas un pagriezās.

— Mūždien taču nevar rakt sniegu, — viņa sa­cīja. — Nāc, tagad es gribu prom no šejienes.

Patiešām, to viņa gribēja! Tikai tagad viņa at­tapās, ko bija izdarījusi. Viņa bija pavērusi ceļu uz Borkas cietoksni — to Matisam būtu vajadzē­jis zināt! Ne jau tāpēc, ka viņš bija viltīgs kā vecs lapsu kūmiņš, bet tik daudz viņš sapratīs, ka bei­dzot te ir ceļš un izdevība, kā tikt klāt Borkam. «To jau viņam pašam sen vajadzēja ieprātoties,» Ronja nodomāja. Bet viņa bija priecīga, ka Matiss to nebija izdarījis. Savādi gan, viņa vairs negri­bēja, lai Borkas laupītājus izsviež no Matisa pils. Tur tiem jāpaliek Birkas dēļ. Birku nedrīkst sviest ārā, un, ja viņa spēs to aizkavēt, neviens neiekļūs Borkas cietoksnī pa to ceļu, ko viņa bija atvērusi. Tādēļ pašlaik viņai jāraugās, lai Plikpaurim Pērām nerastos nevajadzīgas pārdomas. Viņš gāja Ronjai blakus un izskatījās tāds blēdīgs. Lai gan tāds bija vienmēr. Likās, ka viņš zina visus noslēpu­mus. Bet, lai cik viltīgs viņš bija, šoreiz Ronja pārspēja viņu viltībā. Viņas noslēpumu Plikpauris Pērs nebija atklājis. Vismaz pagaidām ne.