ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Dziesma pieņēmās spēkā. Tā lika ietrīsēties

Ronjas sirdij, un uzreiz viņa aizmirsa Vilka dzies­mu, kas viņu gaidīja mājās. Viņa aizmirsa visu, tagad viņa gribēja tikai nokļūt pie tiem, kas miglā vinu sauca.

— Jā, es nāku, — viņa atsaucās un paspēra da­žus soļus nost no takas. Bet tad ādas siksna parā­vās tik spēcīgi, ka viņa nokrita pie zemes.

— Kur tu ej? — Birka sauca. — Ja tu ļausi pazemes balsīm sevi pievilināt, tad tu būsi pazu­dusi, iegaumē to!

Pazemes balsis — par tām viņa bija dzirdējusi. Viņa zināja, ka vienīgi miglas laikā tās mēdza pa­celties no saviem tumšajiem dziļumiem augšā me­žā. Nekad viņa nebija satikusi kādu no tiem ļau­dīm, bet tagad viņa tik un tā gribēja tiem sekot, kurp vien tie gāja. Ronja vēlējās dzīvot kopā ar vinu dziesmu, kaut arī viņai nāktos visu savu mūžu pavadīt zem zemes.

— Jā, es nāku, — viņa no jauna iesaucās un gribēja iet. Bet te Birka bija klāt un turēja viņu ciet.

— Laid mani vaļā! — viņa kliedza un mežonīgi sitās rokām. Bet viņš turēja Ronju ciet.

— Nedari sevi nelaimīgu, — viņš sacīja. Bet dziesmu dēļ viņa Birku nedzirdēja; pašlaik dzies­ma skanēja tik spēcīgi, ka ar savu šalkoņu piepil­dīja visu mežu un viņu pašu ar ilgām, kurām ne­bija iespējams pretoties.

— Jā, es nāku! — viņa no jauna iesaucās un kāvās ar Birku, lai tiktu vaļā. Viņa plēsa un rāva, kliedza un raudāja, un stipri iekoda viņam vaigā. Bet viņš turēja Ronju ciet.

Ilgi viņš turēja Ronju ciet. Un piepeši migla izklīda tikpat ātri, kā bija parādījusies. To pašu brīdi apklusa arī dziesma. Ronja paskatījās vis­apkārt. Bija tā, it kā viņa nupat būtu pamodusies no miega. Viņa ieraudzīja taku, kas veda uz mājām, un sarkano sauli, kas grima aiz koku galotnēm. Un vēl Birku. Viņš stāvēja gluži blakus Ronjai.

— Virves atstatumā, es sacīju, — Ronja viņam atgādināja. Pēc tam, ieraudzījusi viņa asiņaino vaigu, Ronja iejautājās:

— Vai tev lapsa iekodusi?

Birka neatbildēja. Viņš saritināja ādas siksnu un pasniedza to Ronjai.

— Paldies tev! Tagad es atradīšu ceļu uz mā­jām, uz Borkas cietoksni!

No matu apakšas Ronja paskatījās uz viņu. Pie­peši nācās ļoti grūti tā pa īstam just nepatiku pret Birku — Ronja nesaprata, kādēļ.

— Pazūdi kā divi deviņi! — viņa draudzīgi sacīja. Un aizskrēja.

Tajā vakarā Ronja ar savu tēvu kadu bridi pasēdēja pavarda priekšā, un viņa atcerējās, ko bija gribējusi uzzināt.

— Kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas? Kā Borka sacīja.

— Khm, — Matiss norūca. — Kā es baiļojos, ka tu miglā neatradīsi mājas, Ronja!

— Bet es taču atradu! — Ronja atteica. — Saki man, kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas?

— Paskaties tur, — Matiss, nenovērsdamies no uguns, rādīja, — vai neredzi: tas ir uz mata kā tāds vecis! Ka tevi nelabais, uz mata kā Borka!

Bet Ronja liesmās nespēja saskatīt nekādu Bor- ku, un tas viņu arī neinteresēja.

— Kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas? — viņa tiepās.

Kad Matiss neatbildēja, to darīja Plikpauris Pērs.

— Daudz ko! Kā tad, ka daudz ko, nudien! Man vajadzētu tikai sākt skaitīt…

— Liec labāk mieru! — Matiss dusmīgi no­teica. — Ar to es pats tikšu galā.

Visi laupītāji, izņemot Plikpauri Pēru, jau bija devušies uz saviem guļamkambariem, un Lūvise bija ārā, lai uz nakti pabarotu vistas, kazas un aitas, tālab vienīgi Plikpauris Pērs dabūja dzirdēt Ma- tisu skaidrojam Ronjai, kas laupītājs tāds īsti ir. Tāds, kas ņem lietas un lietiņas bez prasīšanas un bez atļaujas.

Par to nu Matisam kaunēties nevajadzēja, gluži otrādi! Viņš aizvien slavināja sevi un lielījās, ka ir visvarenākais laupītāju vadonis pār visiem kal­niem un mežiem. Bet nu viņš drusku sastomījās, kad viņam to vajadzēja stāstīt Ronjai. Protams, Ma­tiss bija nodomājis darīt viņai to zināmu maz pa­mazām, tas taču bija nepieciešams. Bet viņš bija gribējis vēl kādu laiku nogaidīt.

— Tādam nevainīgam bērnam kā tu, Ronja, meitiņ, es par to necik daudz netiku agrāk stāstījis.

— Nē, nevienu pašu vārdu tu neesi bildis, — Plikpauris Pērs apgalvoja. — Nedz arī mēs drīk­stējām ko sacīt.

— Vecais vīrs, vai tu drīz neiesi pie miera? — Matiss apjautājās. Bet Plikpauris Pērs atteica, ka to viņš nedarīšot vis. So te stāstu viņš gribēja dzir­dēt.

Un Ronja saprata. Nu viņa beidzot aptvēra, no kurienes viss nāca. Viss, kas laupītājiem bija zirgu mugurās, kad viņi vakaros pārjāja mājās, visas mantas maisos un paunās, visi dārgumi šķirstos

un lādēs. Tādas lietas neauga kokos. Viņas tēvs tās gluži vienkārši atņēma citiem cilvēkiem.

— Bet vai viņi nav dikti dusmīgi, kad tā paņem viņu mantas? — Ronja jautāja.

Plikpauris Pērs ķiķināja.

— Aiz dusmām šņāc kā zostēviņi! — viņš apgal­voja. — Ai, ai, ai, to tev vajadzētu dzirdēt!

— Vecais vīrs, būtu labi, ja tu beidzot dotos pie miera, — Matiss sacīja. Bet par to Plikpauris Pērs joprojām negribēja dzirdēt.

— Dažs labs raud arī, — viņš stāstīja Ronjai, bet tad Matiss iebļāvās:

— Tagad tu turēsi muti, vai arī es izlingošu tevi ārā!

Pēc tam viņš noglauda Ronjai vaigu.

— Tev jāsaprot, Ronja! Tā jau tas notiek. Tā tas allaž ir darīts. Par to nav ko celt traci.

— Nē, kur nu, — Plikpauris Pērs piebilda. — Bet ļaudis gan pie tā nemūžam nevar pierast. Tie tikai kauc, raud un lādas, ka prieks skatīties!

Matiss nikni paglūnēja uz viņu, bet tad atkal pievērsās Ronjai.

— Mans tēvs bija laupītāju vadonis tāpat kā mans tēvatēvs un tēvatēvatēvs — to tu zini. Un es neesmu deģenerējies. Es arī esmu laupītāju va­donis, visvarenākais pār visiem kalniem un me­žiem. Un tu taču, Ronja, meitiņ, arī kļūsi par tādu pašu vadoni!

— Es? — Ronja iesaucās. — Nemūžam! Nepar­ko, ja cilvēki kļūst dusmīgi un raud!

Matiss kasīja pakausi. Nu viņam bija raizes. Viņš gribēja, lai Ronja mīlētu un apbrīnotu viņu tāpat, kā viņš mīlēja un apbrīnoja Ronju. Un nu viņa kliedz «Nemūžam!» un it nemaz negrib būt par laupītāju vadoni kā viņas tēvs. Tas darīja Ma- tisu nelaimīgu. Kaut kā viņam vajadzēja Ronjai iestāstīt, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir labi un pareizi.

— Saproti, Ronja, meitiņ, es ņemu tikai no tiem, kas ir bagāti, — viņš apzvērēja. Tad maķenīt apdomājās.

— Un dodu tiem, kas ir nabagi, — tā es daru.

Tad Plikpauris Pērs ieķiķinājās.

— Jā nudien, tiesa kas tiesa! Veselu miltu mai­su tu iedevi tai nabadzīgajai atraitnei ar astoņiem bērniem, vai atminies?

— Kā tad, — Matiss piekrita, — to es izdarīju no visas tiesas.

Viņš apmierināts nobraucīja savu melno bārdu. Nu viņš bija dikti mierā gan ar sevi, gan Plikpauri Pēru.

Plikpauris Pērs atkal sāka ķiķināt.

— Laba atmiņa gan tev ir, Matis! Rau, kopš tās reizes būs apritējuši turpat vai desmit gadi. Jā gan, nabagiem tu dod, kā nu ne. Kā likts, katru des­mito gadu.

Tad Matiss iebļāvās.

— Ja tu neiesi pie miera, tad es zinu kādu, kas tev palīdzēs uz turieni aizvelties!

Bet to nemaz nevajadzēja. Jo no āra ienāca Lū- vise. Plikpauris Pērs nozuda bez jebkādas palī­dzības. Ronja iegāja gultā, un, kamēr Lūvise dzie­dāja Vilka dziesmu, pavardā izdzisa uguns. Ronja gulēja un klausījās un nemaz neraizējās, vai viņas tēvs ir laupītāju vadonis vai nav. Tas bija viņas Matiss, un to viņa mīlēja, lai ko tas darīja.