ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

— Žēlabu dziesma var iznākt gan vieniem, gan otriem, — Borka sacīja. — Bet Borkas cietoksnī es nu reiz esmu apmeties uz dzīvi un te palikšu.

— Kā būs ar palikšanu, to rādīs laiks, — Matiss atteica, un visi viņa laupītāji satraukti sāka šūmē- ties. Viņi tūdaļ gribēja ķerties pie saviem lokiem,

bet arī Borkas laupītāji bija apbruņoti, un kautiņš pie Elles rīkles varētu beigties slikti visiem, to ieskatīja abi — gan Matiss, gan Borka. Tādēļ tagad viņi šķīrās, kārtības labad viens otru vispirms nosunījuši.

Kad Matiss atgriezās pils zālē, viņš neizskatījās vis pēc diezin kāda uzvarētāja, un arī viņa lau­pītāji pēc tādiem neizskatījās. Plikpauris Pērs, klusu ciešot, viņus nolūkoja, tad viltīgi pasmaidīja savu bezzobu smaidu.

— Sito mežonīgo vērsi, — viņš sacīja, — to, kuru jums vajadzēja saķert aiz ragiem un iegāzt Elles rīklē, — vai tik no tā grāviena nenorībēja visa Matisa pils?

— Ēd biezputru, ja spēj to sakošļāt, un atstāj vēršus manā ziņā, — Matiss noteica. — Ar tiem es tikšu galā, kad būs pienācis laiks.

Bet, tā kā šimbrīžam laiks vēl nelikās pienācis, Ronja steidzās tikt ārā savos plašumos. Nu jau dienas bija īsākas. Pēc dažām stundām norietēs saule, bet līdz tam viņa gribēja būt savā mežā un pie sava ezeriņa. Tas gulēja tur saules mirdzumā un spīdēja kā vissiltākais zelts. Taču Ronja zināja, ka šis zelts ir mānīgs un ūdens auksts. Un tomēr viņa žigli nometa drēbes un uz galvas ienira ūdenī. No sākuma viņa kliedza, bet vēlāk smējās aiz prie­ka; un viņa peldēja un nira, līdz aukstums izdzina viņu krastā. Trīcēdama viņa vilka atkal mugurā savu ādas vamzi. Bet tas nelīdzēja, nu viņai vaja­dzēja skriet, lai sasildītos. Viņa uzņēma ātrumu un joņoja kā trollis caur kokiem un pāri akme­ņiem, līdz vairs nejuta aukstumu un viņai sāka kvēlot vaigi. Pēc tam viņa skrēja tāpat vien — lai izjustu, cik viegli ir tā skriet. Priecīgi iesaukda­mās, viņa brāzās cauri divām kuplām eglēm un tur uzskrēja virsū Birkām. Tad viņā atkal uzvil­nīja dusmas. Nu jau arī mežā vairs nebūs miera!

— Uzmanīgāk, laupītājmeit! — Birka uzsau­ca. — Tik traki taču tev nav jāsteidzas?

— Cik man liela steiga, gar to tev nav nekādas daļas, — viņa nošņāca un skrēja tik tālāk. Bet tad palēnināja gaitu. Viņai iešāvās prātā, ka varētu aizlavīties atpakaļ un paskatīties, ko Birka dara viņas mežā.

Birka bija notupies pie alas, kur dzīvoja viņas lapsu ģimene. Tas viņu sakaitināja vēl vairāk. Zināms, katās bija viņas lapsas. Viņa bija vērojusi tās kopš pavasara, kad tām piedzima mazuļi. Nu lapsēni bija lieli, tomēr tiem tikās rotaļāties. Tie lēkāja un kodījās, un plēsās cits ar citu alas priekšā, bet Birka pietupies skatījās. Viņš bija uz­griezis Ronjai muguru, bet kaut kādā neizprotamā veidā viņš bija jutis, ka Ronja stāv viņam aiz mu­guras, un nepagriezies uzsauca:

— Ko tu gribi, laupītājmeit?

— Es gribu, lai tu liec mierā manus lapsēnus un pazūdi no mana meža!

Tad viņš piecēlās un pienāca Ronjai klāt.

— Tavi lapsēni! Tavs mežs! Lapsēni pieder pa­ši sev, vai saproti? Un tie dzīvo lapsu mežā. Tas ir arī vilku un lāču, un aļņu, un savvaļas zirgu mežs. Un ūpju, un klijānu, un meža baložu, un va­nagu, un dzegužu mežs. Un gliemežu, un zirnekļu, un skudru mežs.

— Es pazīstu visu dzīvi mežā, — Ronja sa­cīja. — Tev nav jānāk mani te mācīt!

— Tad tev būtu jāzina, ka šis ir arī harpiju un pelēko mošķuļu, un rumpainīšu, un putu troļļu mežs!

— Pastāsti man kaut ko jaunu, — Ronja iesau­cās, — kaut ko tādu, ko es nezinu! Ja nevari, tad klusē!

— Turklāt tas ir mans mežs! Un tavs mežs, lau­pītājmeit; jā, arī tavs mežs! Bet, ja tu gribi paturēt to tikai sev, tad tu esi dumjāka, nekā es domāju, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju.

Viņš nikni skatījās uz Ronju, un viņa gaiši zilās acis satumsa aiz nepatikas. Birkām nepatika Ronja, to varēja manīt, un ar to viņa bija mierā. Lai viņš domā, ko grib, — tagad Ronja gribēja uz mājām, lai nebūtu viņš jāredz.

— Es labprāt dalu mežu ar lapsām un ūpjiem, un zirnekļiem, bet ne ar tevi, — to pateikusi, viņa devās prom.

Tad Ronja ieraudzīja pār mežu ceļamies miglu. Villaina un pelēka tā cēlās augšup no zemes un vijās starp kokiem. Vienā acumirklī pazuda saule un nebija vairs zeltainā mirdzuma. Nu vairs ne­varēja saskatīt ne taku, ne akmeni. Bet tas viņu nebiedēja. Gan jau viņa aizies līdz Matisa pilij arī caur visbiezāko miglu, gan jau viņa tiks mājās, iekams Lūvise dziedās Vilka dziesmu.

Bet kā būs ar Birku? Borkas mežā viņš varbūt zināja atrast visas stigas un takas, bet šeit, Matisa mežā, diez vai viņš jutās kā mājās. «Nu tad viņam jāpaliek vien pie lapsām,» Ronja nodomāja, «līdz uzausīs jauna diena — bez miglas.»

Te no miglas atskanēja viņa balss:

— Ronja!

Re kā, nu Birka zināja arī, kā viņu sauc! Nu viņa vairs nebija tikai laupītāja meita.

Un viņš iesaucās no jauna:

— Ronja!

— Ko tu gribi? — viņa kliedza pretim. Bet viņš jau bija panācis Ronju.

— Sī migla mani drusku biedē, — viņš sacīja.

— Ak tā, vai tu baidies, ka neatradīsi ceļu uz savu zagļu midzeni? Tad tu varēsi dalīt alu ar lap­sām — tev taču tā patīk visā dalīties!

Birka smējās.

— Tu esi cietāka par kramu, laupītājmeit! Bet ceļu uz Matisa pili tu atradīsi labāk par mani. Vai tu ļausi man turēties pie tava vamža stērbeles, līdz būsim tikuši ārā no meža?

— Ne nu turēsies, nekā! — Ronja noteica. Bet atraisīja savu ādas siksnu, to pašu, kas Birku jau reiz bija izglābusi, un pasniedza siksnas vienu galu.

— Se! Bet turies no manis virves atstatumā, to es tev iesaku!

— Kā vēlies, niknā laupītājmeit, — Birka pie­krita.

Un viņi sāka savu gājienu. Ap viņiem cieši kļāvās migla, un viņi gāja klusēdami — virves at­statumā, kā Ronja bija noteikusi.

Pašlaik tikai nedrīkstēja noiet no takas. Vis­kļūmīgākais solis varēja maldīgi ievest miglā — to Ronja zināja. Bet baiļu viņa nejuta. Viņas rokas un kājas juta ceļu; akmeņi, koki un krūmi bija viņas ceļazīmes; iešana vedās lēnām, bet gan jau viņa tiks mājās, iekams Lūvise dziedās Vilka dzies­mu. Baidīties viņai nevajadzēja.

Tik neparastu gājienu viņa gan nekad vēl ne­bija piedzīvojusi. Bija tā, it kā visa meža dzīvība būtu apklususi un izmirusi, un tas viesa viņā sa­vādu noskaņojumu. Vai tas bija viņas mežs, tas, kuru viņa pazina un mīlēja; kāpēc tas tagad bija tik kluss un šausmīgs? Un kas tur miglā slēpās? Kaut kas tur bija, kaut kas nepazīstams un bīs­tams, viņa tikai nezināja, kas. Un tas viņu biedēja.

«Drīz es būšu mājās,» viņa domāja, sevi mieri­not, «drīz es gulēšu savā gultā un klausīšos, kā Lūvise dzied Vilka dziesmu.»

Bet tas nelīdzēja. Bailes pieauga, un viņa izbijās tik ļoti kā nekad savā mūžā. Viņa sauca Birku, bet iznāca tikai vārgs sauciens. Tas skanēja tik šausmīgi, ka sabiedēja viņu vēl vairāk. «Es sajukšu prātā,» viņa domāja, «un ar mani būs bei­gas !»

Tad dziļi no miglas atskanēja dažas liegas, bur­vīgi aicinošas skaņas — tā bija dziesma, visbrīnišķī­gākā dziesma. Nekad vēl viņa nebija tādu dzirdē­jusi; ai, cik skaista tā bija, kā ar savu burvīgumu

tā piepildīja viņas mežu! Un tā aiztrauca visas bailes, tā viņu mierināja. Viņa nekustīgi stāvēja, ļaudama sevi mierināt. Cik tas bija skaisti! Un kā šī dziesma vilināja un aicināja! Jā, viņa juta, ka tie, kas dziedāja, gribēja, lai viņa atstāj taku un seko vilinošajām skaņām miglā.