ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

— Kaut nu nebūtu, — Matiss nopūtās. — Bet to tu ar laiku manīsi. Ej nu!

Ronja devās ceļā. Ātri vien viņa aptvēra, cik dumja bijusi, domādama, ka lielā velvju zāle jau ir visa pasaule. Pat milzīgā Matisa pils vēl nebija visa pasaule. Pat augstais Matisa kalns vēl nebija visa pasaule; nē, pasaule bija krietni lie­lāka. Tā bija tik liela, ka aizrāvās elpa. Zināms, viņa bija dzirdējusi Matisu un Lūvisi runājam par to, kas atrodas ārpus pils, — par kalnu upi viņi bija runājuši. Bet tikai tagad, ieraugot to mežonīgi krāčainu brāžamies dziļi lejā Matisa kalna pakājē, viņa saprata, kas kalnu upes tādas ir. Par mežu viņi bija runājuši. Bet tikai tagad, ieraugot to tik tumšu un savādu — ar lieliem šalcošiem ko­kiem —, viņa tā pa īstam saprata, kas meži tādi ir, un viņa klusu smējās par to, ka uz pasaules ir upes un meži. Viņa tik tikko spēja tam ticēt — padomā,

uz pasaules ir augsti koki un lieli ūdeņi, un tie ir dzīvi —, vai tad par to nav jāsmejas no prieka?

Viņa gāja pa taku, kas veda taisni visdrūmā­kajā mežā, un nonāca līdz meža ezeriņam. Tālāk viņa nedrīkstēja iet — tā Matiss bija piekodinā­jis. Un mežezers tur gulēja — melns tumšu egļu ielokā, vienīgi ūdensrozes, kuras peldēja pa ūdeni, mirdzēja baltas. Ronja nezināja, ka tās ir ūdens­rozes, bet viņa uz tām ilgi skatījās un klusu smējās par to, ka uz pasaules ir ūdensrozes.

Pie meža ezeriņa viņa palika visu dienu un da­rīja daudz ko tādu, ko nekad agrāk nebija mēģinā­jusi. Viņa svieda egļu čiekurus ūdenī un smējās, manīdama, ka var likt tiem peldēt, tikai pašļak- stinot kājām ūdeni. Neko jautrāku viņa vēl nebija piedzīvojusi. Viņas pēdas jutās tik priecīgas un brīvas, kad varēja plakšķināties pa ūdeni, bet vēl priecīgākas tās kļuva, kad varēja rāpties. Ap eze­riņu zvilnēja lieli sūnaini akmeņi, kur rāpties, tur auga egles un priedes, kuru zaros varēja ieķer­ties. Ronja rāpās un lodāja, līdz saule sāka grimt aiz koku galotnēm. Tad Ronja apēda maizi un padzērās pienu, kas viņai bija līdzi ādas tarbiņā. Pēc tam viņa atlaidās sūnās uz brītiņu atpūsties, un augstu pāri viņas galvai šalca koki. Ronja gulēja un skatī­jās uz tiem, un klusi smējās, ka tie ir uz pasaules, un pēc tam iemiga.

Kad Ronja pamodās, bija tumšs vakars, un pāri egļu galotnēm viņa ieraudzīja mirdzam zvaigznes. Tad Ronja saprata, ka pasaule ir vēl lielāka, nekā viņa bija iedomājusies. Un viņu skumdināja tas, ka uz pasaules ir zvaigznes, bet nav aizsniedza­mas, lai kā viņa pēc tām sniedzās.

Nu viņa bija palikusi mežā ilgāk, nekā atļauts. Nu vajadzēja doties mājās, citādi Matiss kļūs pa­visam pikts, to viņa zināja.

Meža ezeriņā spoguļojās zvaigznes, viss pārē­jai bija tīts vismelnākajā tumsā. Bet pie tumsas viņa bija pieradusi. Tā Ronju nebaidīja. Vai gan ziemas vakaros Matisa pilī nebija diezgan tumšs, kad izdzisa uguns? — tumšāks par visiem mežiem; nē, no tumsas viņai nebija bail.

Kad Ronja jau taisījās iet, viņa atcerējās savu ādas tarbiņu. Tā bija palikusi guļam uz akmens, kur viņa sēdēja un ēda, un tagad pa tumsu viņa līda augšā, lai to paņemtu. Ronja ieprātojās, ka šeit, uz augstā akmens, viņa ir tuvāk zvaigznēm, un izstiepa rokas, lai dažas salasītu, ko paņemt līdzi uz mājām. Bet tas nebija izdarāms, un viņa, paņēmusi tarbiņu, gribēja kāpt lejā.

Un te Ronja ieraudzīja kaut ko, kas viņu izbie­dēja. Visapkārt starp kokiem spīdēja acis; jā gan, ap akmeni bija salasījies vesels bars acu, kas viņu uzmanīja, un viņa to nebija pat pamanījusi. Ne­kad vēl Ronja nebija redzējusi acis, kas tumsā spīd, un viņai tās nepatika.

— Ko jums vajag? — viņa uzsauca. Bet nesa­ņēma atbildi. Vienīgi acis panācās tuvāk. Lēnām, sprīdi pa sprīdim tās virzījās arvien tuvāk, un viņa sadzirdēja balsu murdoņu — dīvainas, vecīgi sē­cošas balsis murdēja un kā vienā balsī dūca:

— Pelēkie mošķuļi visi, cilvēks šeit, cilvēks šeit, Pelēkmošķuļu mežā, pelēkie mošķuļi visu, ko­diet un sitiet to, pelēkie mošķuļi visi, kodiet un sitiet to!

Un piepeši tie jau bija pie paša akmens, šie savādie, pelēkie radījumi, kuri gribēja viņai ļaunu. Ronja tos neredzēja, bet juta to tuvumu tik stipri, ka notrīsēja. Un tagad viņa zināja, cik bīstami tie ir — pelēkie mošķuļi, no kuriem vajadzēja piesargāties, kā Matiss bija sacījis. Bet nu jau bija par vēlu. Jo patlaban tie sāka dauzīt pret ak­meni nūjas, koka gabalus vai sazin ko. Meža klu­sumā tik nejauki dunēja, dimdēja un rībēja, ka

Ronja sāka kliegt — nu viņai bija bailes par savu dzīvību.

Kad viņa kliedza, mošķuļi pārstāja sist. Toties viņa izdzirda daudz ko ļaunāku. Tie bija sākuši rāpties augšā pa akmeni. No visām pusēm tumsā tie tuvojās viņai. Ronja dzirdēja pēdu skrapstoņu, un viņa dzirdēja to murmulēšanu: «Pelēkie moš­ķuļi visi, kodiet un sitiet to!» » '

Aiz izmisuma Ronja sāka kliegt vēl skaļāk un mežonīgi sita visapkārt ar ādas tarbiņu. Drīz tie būs viņai virsū un nokodīs viņu, to Ronja zināja. Viņas pirmā diena mežā kļūs par viņas pēdējo.

Bet tajā pašā mirklī viņa izdzirda aurošanu, un tik mežonīgi bļaut prata vienīgi Matiss. Jā, tur viņš nāca, viņas Matiss ar visiem saviem lau­pītājiem, viņu lāpas spīdēja starp kokiem, un me­žā atbalsojās Matisa aurošana:

— Pazūdiet, pelēkie mošķuļi! Pazūdiet kā divi deviņi, iekams neesmu jūs noslīcinājis!

Tad Ronja izdzirda, kā būkšķēja mazie augumi, veldamies lejā no akmens, un lāpas gaismā viņa tos arī redzēja — pelēkus, sīkus mošķuļus, kas aizskrēja un pazuda mežā.

Viņa uzkāra kaklā ādas tarbiņu un nošļūca lejā no stāvā akmens, un tūlīt arī Matiss bija klāt un pacēla Ronju uz savām rokām, un, kamēr Matiss nesa viņu uz mājām, uz Matisa pili, viņa raudāja Matisam bārdā.

— Tagad tu zini, kas pelēkie mošķuļi tādi ir, — Matiss sacīja, kad viņi abi sēdēja pavarda priekšā, sildīdami Ronjas aukstās kājas.

— Jā, nu es zinu, kas pelēkie mošķuļi tādi ir, — Ronja piekrita.

— Bet, kā ar tiem tikt galā, to tu nezini, — Matiss turpināja. — Ja tev ir bailes, viņi to sajūt pa lielu gabalu, un tad mošķuļi ir bīstami.

— Jā, — Lūvise piebilda, — tiesa kas tiesa. Tāpēc pats drošākais Matisa mežā ir nebaidīties.

— To es iegaumēšu, — Ronja sacīja. Tad Ma­tiss nopūtās un turēja viņu cieši, cieši.

— Bet tu taču atminies, ko es sacīju, no kā tev jāpiesargās?

Kā tad, ka Ronja atcerējās. Un turpmākās dienas Ronja nekā cita nedarīja kā vien piesargājās no tā, kas ir bīstams, un vingrinājās nebaidīties. Viņai vajadzēja piesargāties, lai neiekristu kalnu upē, — tā Matiss bija piesacījis, tādēļ viņa uz nebēdu lēkāja pa glumajiem akmeņiem upes malā, kur visstraujāk brāzās ūdens. Viņa taču nevarēja iet prom mežā un piesargāties, lai neiekristu upē. Lai no piesargāšanās būtu kāds labums, to vaja­dzēja darīt pie krācēm un nekur citur. Bet, lai līdz krācēm nokļūtu, viņai vajadzēja uzrāpties Matisa kalnā, kas bija pārkāries pāri upei. Tā Ronja va­rēja arī vingrināties, lai viņai nebūtu bailes. Pirmo reizi gāja grūti — viņu pārņēma tik lielas bailes, ka vajadzēja aizmiegt acis. Bet mazpamazām Ronja kļuva aizvien drosmīgāka un drīz vien zināja, kur atrodas plaisas, uz kurām atbalstīt kājas un kur va­rēja pieķerties ar kāju pirkstiem, lai noturētos un atmuguriski neiekristu krācē.

«Kāda laime, ka es atradu tādu vietu, kur var gan piesargāties, lai neiekristu krācē, gan vin­grināties bezbailībā!» viņa nodomāja.