Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

Montesumas meita

Henrijs Raiders Hegards

Romāna «Montesumas meita» autora angļu rakstnieka Henrija Raidera Hegarda vārds latviešu lasītā­jiem (vismaz vecākās paaudzes) nav svešs. Jau 1899. gadā Rīgā, Kalniņa un Deičmana apgādāti, iznāk «skati iz dienvidus Āfrikas dzīves» — romāns «Karaļa Zālamana mantas meklētāji» (1933. gadā, iznākot Ata Freināta apgādā, grāmatas virsraksts precīzāks — «Ķēniņa Zālamana raktuves»). 1924. gadā iznāk ro­māns «Svētā brīnumpuķe», bet 1934. gadā — «Pa­saules sirds» (saīsināts).

Angļu literatūrvēsturnieki, minot Hegardu līdzās Stīvensonam un Kiplingam, raksturo minētos rakstniekus kā renesanses izraisītājus 19. gs. beigu romantiskajā literatūrā. Ja Kiplings, meklējot vielu savai daiļradei, skatienus pievērš Indijai, tad Hegards to atrod galvenokārt Ālrikā.

Tā nav nejaušība, jo Hegards vairākus gadus pavada Ālrikā, vispirms kā angļu kolonijas Natalas gubernatora sekretārs, bet vēlāk angļu pilnvarotā dienestā Transvālā un ir aculiecinieks tam, kā angļi 1877. gadā sagrābj Transvālas republiku. Tepat He­gards vēro arī būru sacelšanos. Pēc tam kad Anglija 1881. gadā bija spiesta atteikties no suverenitātes pār Transvālu, Hegards atgriežas Anglijā un gatavojas advokāta karjerai, bet drīz vien pievēršas literāram darbam.

Pavisam Hegards publicējis pāris desmitu grā­matu. Nozīmīgākā no tām neapšaubāmi ir piedzīvo­jumu romāns «Montesumas meita» (1893.), ko latvieša lasītājs saņem pirmoreiz. Romāns veltīts vienam no pašiem dramatiskākajiem momentiem Meksikas vēs­turē — tās seno iedzīvotāju acteku cīņai ar spāņu iekarotājiem — konkistadoriem Ernando Kortesa vadībā. Uz bagāta dokumentāla, vēsturiska un etno­grāfiska materiāla pamata rakstniekam izdevies parā­dīt acteku sadzīvi un kultūru, viņu pilsētas un zemi.

Ja savos Āfrikas romānos Hegards zināmā mērā uzstājas kā angļu imperiālisma aizstāvis, tad romānā «Montesumas meita» autora simpātijas pilnā mērā pieder brīvību mīlošajiem actekiem, kas izmisuma pilnās cīņās zaudē savu patstāvību un nonāk spāņu iekarotāju dzelžainajā jūgā.

Latviešu tulkojuma pamatā 1893. gada angļu iz­devums. Labojumi un precizējumi latviešu tulkojumā izdarīti, salīdzinot tā tekstu arī ar mūsdienu angļu izdevumu (1965. g. Londonā), kā arī ar 1956. gada krievu izdevumu.

Pēcvārds un zemsvītras piezīmes ņemtas no krievu izdevuma. Ja piezīmes vietumis precizētas, labotas vai dotas no jauna, tas īpaši atzīmēts.

Lai slavēts dievs, kas dāvājis mums uzvaru! Spānijas spēks ir salauzts, tās kuģi nogremdēti vai aizbēguši, jūras dzelme aprijusi simtus un tūkstošus tās jūrnieku un karavīru, un tagad Anglija var atkal uzelpot.* Viņi bija nākuši, lai pakļautu mūs, lai spī­dzinātu un dzīvus sadedzinātu sārtos, lai ar mums, brīviem angļiem, izrīkotos tāpat kā Kortess ar Anavakas [2] indiāņiem. mūsu vīriem viņi gribēja laupīt brīvību, bet mūsu jaunavām — godu; mūsu dvēseles viņi gribēja atdot melnsvārčiem, bet mūsu mantu — Romas pāvestam un savam karalim! Bet dievs tiem atbildēja ar vētru, un Dreiks [3] — ar lodēm. viņi pazu­duši, un līdz ar viņiem zudusi Spānijas slava.

Es, Tomass Vingfīlds, izdzirdu par to šodien, ceturt­dien, Bangejas tirgus laukumā, kur biju aizbraucis, lai papļāpātu ar ļaudīm un pārdotu ābolus, kas bija palikuši karājamies koku zaros pēc briesmīgajām vēja brāzmām.

Visādas baumas bija nākušas man ausīs arī agrāk,

bet šodien Bangejā es sastapu cilvēku, vārdā Jangs, no Jarmutas Jangiem, kas pats bija cīnījies uz viena no Jarmutas kuģiem kaujā pie Gravelinas" un pēc tam vajājis spāņus tālāk uz ziemeļiem tik ilgi, līdz tie dabūja galu Skotijas jūrā.

Saka, ka niecīgais radot diženo, bet te bija noticis otrādi: diže­nais radīja niecīgo, proti, šīs vēstis pamudināja mani, Norfolkas grāfistes Dičingemas draudzes locekli Tomasu Vingfīldu no Lodžas, ķerties pie spalvas un papīra, par spīti gan sirmajam vecumam, gan tam, ka dzīvot man atlicis pavisam nedaudz.

Pirms desmit gadiem, 1578. gadā, kad visužēllgā karaliene Eli­zabete apmeklēja mūsu pusi, viņas majestātei labpatikās redzēt mani Noričā. Todien karaliene teica, ka viņu esot sasniegušas ziņas par mani, un pavēlēja man pastāstīt kaut ko interesantu no manas dzīves, pareizāk sakot, no tiem pāri par divdesmit gadiem, kurus es biju pavadījis indiāņu vidū tolaik, kad Kortess iekaroja viņu zemi Anavaku, ko šodien pazīstam kā Meksiku. Bet es biju tikko paguvis sākt savu stāstu, kad viņas majestātei jau vajadzēja doties briežu medībās uz Koseju. Aizbraucot karaliene izteica vēlēšanos, lai es savu stāstu uzticētu papīram un viņai būtu iespē­jams to izlasīt, un piebilda, ka tad, ja šis stāsts izrādīsies kaut vai uz pusi tik saistošs, kāds tas solās būt, es varēšot atstāt šo pasauli kā sers Tomass Vingfīlds. Es uz to atbildēju, ka nekad neesmu pratis apieties ar tādām lietām kā tinte un papīrs, tomēr viņas majestātes pavēli likšu vērā. Pēc tam es uzdrošinājos pasniegt karalienei lielu smaragdu, kas kādreiz bija rotājis Montesumas meitas, bet līdz tam — daudzu citu princešu krūtis. Ieraugot sma­ragdu, viņas majestātes acis iedzirkstījās tikpat spoži kā pats dārgakmens, jo mūsu karaliene pārlieku mīl šādus dārgus nieciņus. Droši vien, ja es būtu gribējis, tad būtu varējis tūlīt pat noslēgt ar viņu darījumu un dabūt savu titulu apmaiņā pret smaragdu, bet es ilgus gadus biju bijis varenas cilts princis un tagad nebūt nekāroju kļūt par seru. Tāpēc es tikai noskūpstīju karalienes roku, kas tik cieši bija satvērusi dārgakmeni, ka visi pirkstu locītavu kauliņi bija kļuvuši balti, un staigāju savu ceļu, proti, tai pašā dienā atgriezos uz savu māju pie Veivnijas.

Taču es nebūt nebiju aizmirsis karalienes vēlēšanos un sen jau grasījos izlikt uz papīra savas dzīves stāstu, kamēr vēl tas nav pārtrūcis reizē ar manu mūža pavedienu. Man, tādās lietās nepie­dzīvojušam cilvēkam, šāds darbs patiesi nav no vieglajiem, bet vai man jābaidās grūtību, kad mūžīgās atpūtas stunda jau tuvu? Es esmu redzējis to, ko nav redzējusi neviena angļa acs un par ko ir vērts pastāstīt.

Mana dzīve bijusi pavisam neparasta. Daudzkārt, kad likās, ka viss ir zaudēts, dievam labpatikās mani izglābt, varbūt tikai tādēļ, lai cilvēki uzzinātu manu stāstu un gūtu no tā mācītau, jo viss, ko esmu piedzīvojis un pieredzējis, liecina par vienu neapgāžamu patiesību: ļaunums nekad nenes laba, Jaunums rada vienīgi ļau­numu un galu galā nāk pār tā galvu, kas to pastrādājis, lai arī tas būtu viens cilvēks vai vesela tauta.

Nu padomājiet kaut vai par Kortesa, šī varenā vīra likteni! Es pazinu viņu tanīs dienās, kad viņam piederēja gandrīz vai die­višķa vara, bet pirms kādiem četrdesmit gadiem, kā es dabūju dzirdēt, Kortess, lielais iekarotājs, nomiris Spānijā nežēlastībā un nabadzībā. [4] Jā, un vēl es dzirdēju, ka Kortesa dēls dons Martins bijā ticis spīdzināts tai pašā pilsētā, kuru viņa tēvs ar tik nedzirdētu cietsirdību bija iekarojis spāņiem. Malinala, tā pati, kuru spāņi sauca par Marinu, galvenā un visumīļākā no šī paša Kortesa draudzenēm, savā izmisumā to visu viņam bija pareģojusi, kad Kortess pēc visa tā, kas bija noticis viņu starpā, aizmirsdams, ka viņa ne reizi vien bija glābusi viņu pašu un viņa karavīrus no drošas nāves, pameta viņu un atdeva par sievu donam Huanam Hara- miljo.