Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

Un viņš saraustīja zirga pavadu.

— Man nav ko kaunēties sava vārda! — es izmetu. — Līdz šim tas bijis neaptraipīts, un, ja jūs vēlaties to zināt, es jums pa­teikšu: mani sauc Tomass Vingfīlds!

— Tā jau es domāju! — iesaucās svešinieks, un tai mirklī viņa seja kļuva tīri sātaniska. Bet, iekams es biju paguvis kaut vai sākt brīnīties, viņš nolēca no zirga un nostājās soļus trīs no manis.

—- Tad ta laimīga diena! Palūkosimies tagad, cik daudz patie­sības ir pareģojumos, — viņš nomurmināja, izraudams no maksts ar sudrabu izrotātu zobenu. — Vārds pret vārdu! Huans de Garsija sveic tevi, Tomas Vingfīld!

Tas var likties dīvaini, bet tikai tai acumirklī man iešāvās prātā viss, ko biju dzirdējis par kādu spāņu svešinieku, gan arī tas, ka ziņa par viņa parādīšanos Jarmutā tik Joti bija satraukusi tēvu un māti.

Jebkurā citā reizē es to būtu atcerējies drīz vieņ, bet todien mani tik ļoti nodarbināja domas par tikšanos ar Liliju un par to, kas man viņai jāsaka, ka manā galvā nekam citam nebija vietas.

«Liekas, ka tas būs tas pats cilvēks,» — es nodomāju. Vairāk es nepaguvu padomāt, jo spānietis, zobenu rokā, nāca man virsū. Ieraugot savā priekšā atmirdzam aso zobena smaili, es atlēcu sāņus un gribēju bēgt, tāpēc ka mans vienīgais ierocis bija tikai nūja, un šādā bēgšanā nebūtu nekā apkaunojoša. Tomēr, par spīti visai savai veiklībai, man neizdevās pilnīgi izvairīties no dūriena. Tas bija mērķēts man tieši sirdī un izgāja cauri manai kreisajai piedurknei un rokas mīkstumam. Vairāk nekas netika skarts, un tomēr sāpes no šī cirtiena lika man aizmirst domu par bēgšanu; to nomainīja ledains niknums un vēlēšanās nogalināt šo cilvēku, kas bez jebkāda iemesla bija man uzbrucis. Rokās man bija mana resnā ozolkoka nūja, kuru es biju nogriezis Dobto pakalnu pakājē, un, ja es gribēju cīnīties, man vajadzēja likt lietā to pēc iespējas labāk.

Salīdzinot ar Toledo asmeni prasmīga cīnītāja rokās, nūja šķiet patiesi nožēlojams ierocis, un tomēr tai ir sava vērtība. Kad nūja paceļas pār jums, jūs aizmirstat, ka jūsu rokās ir vēl briesmīgāks ierocis, un tā vietā, lai ar to caururbtu pretinieku, jūs cenšaties aizsargāt savu galvu.

Tieši tā notika arī šoreiz, lai gan es nevaru izstāstīt, kā īsti viss norisinājās. Spānietis prata veikli rīkoties ar zobenu, un, ja mēs būtu vienādi apbruņoti, viņš, bez šaubām, tiktu galā ar mani, kam tos gadus nebija ne mazākās pieredzes šai mākslā, kuru Anglijā toreiz gandrīz vēl nepazina. Bet, ieraudzījis atvēzēto vareno nūju, viņš aizmirsa savas priekšrocības un pacēla roku, lai atvairītu triecienu. Nūja trāpīja viņa delnas virspusi, un, lūk, roka ļāva zobenam nokrist zālē. Bet es jau vairs nevarēju rimties, jo asinis manās dzīslās vārījās. Nākošo triecienu spānietis saņēma pa lūpām: tas izsita viņam zobu un nogāza pašu atmuguriski. Pēc tam es sagrābu viņu aiz kājas un ņēmos bez žēlastības zvetēt, kur vien tik pagadījās, cenšoties tikai netrāpīt pa galvu, jo tagad, kad es biju uzvarētājs, man jau vairs negribējās nosist šo vīru, ko domāju esam ārprātīgu.

Tā es slānīju viņu tikām, kamēr man piekusa rokas. Pēc tam es ņēmos spārdīt viņu, bet viņš visu laiku locījās kā ievainota čūska un izgrūda briesmīgus lāstus. Tomēr viņš ne reizi neieklie­dzās un nelūdzās žēlastības. Beidzot es mitējos un sāku aplūkot savu pretinieku. Viņš tiešām izskatījās vareni — sasists, vienos zilumos un ceļa putekļos! Tagad nez vai kāds pazītu viņā uzpo­sušos kavalieri, ar ko biju sastapies pirms nepilnām piecām minū­tēm. Nu viņš gulēja uz muguras šķērsām taciņai un raudzījas manī ļaunām acīm, kuru skatiens bija pretīgāks par visiem viņa zi­lumiem.

— Nu, mans spāņu draugs, jūs dabūjāt labu mācību, — es ieteicos. — Un kas gan mani traucē izdarīties ar jums tieši tāpat, kā jūs būtu apgājies ar mani?

Un es pacēlu svešinieka zobenu un pieliku viņam pie rīkles.

— Dur, nolādētais kucēn! — izdvesa spānietis. -— Labāk nomirt nekā dzīvot un atcerēties tādu kaunu.

— Nē! — es atbildēju. — Es neesmu nekāds svešzemju slep­kava, ka nogalināšu bezpalīdzīgu cilvēku. Jums būs jāatbild par visu tiesā. Bendes virve jau gaida tādus kā jūs.

— Tādā gadījumā tev nāksies mani tur aizvilkt, — viņš nosē­cās un aizvēra acis, it kā zaudējis samaņu. Acīmredzot viņš bija noģībis.

Tai brīdī, kad es stāvēju un domāju, ko man tālāk darīt ar šo nelieti, mans skatiens nejauši krita uz spraugu žogā, un tur, starp Grabsvellas ozoliem, kādus trīssimt jardus no manis, pēkšņi no- plandīja pazīstamais baltais tērps. Man likās, ka tērpa īpašniece dodas uz tiltiņu, kas atradās dzirdinātavas tuvumā, it kā apnikusi gaidīt to, kurš nenāca.

Tad es nodomāju, ka gadījumā, ja es šo cilvēku stiepšu uz ciema siekstu vai uz kādu citu drošu vietu, man šodien jau vairs neizdosies satikties ar mīļoto, bet sazini nu, kad vēl būs tik izde­vīga reize. Nē, es nebūtu atteicies no stundu ilgas sarunas ar Liliju, kaut arī man būtu jāaizgādā uz soda vietu divdesmit sveš­zemju slepkavu. Bez tam šis te par savu uzvedību jau bija dabūjis krietnu mācību. Es biju pārliecināts, ka viņš jau tik un tā nekur nepazudīs, kamēr es nokārtošu savas mīlas lietas, bet, ja viņš negri­bētu mani pagaidīt, es varēju atrast paņēmienu, kā viņu pie­spiest to darīt.

Svešinieka zirgs plūkāja zāli kādus divdesmit soļus no mums. Es piegāju pie zirga, atsprādzēju pavadu un, cik vien stipri bija iespējams, piesēju spānieti pie neliela koka, kas. auga ceļmalā.

—• Pagaidiet mani šeit, līdz es atnākšu jums pakaļ, — es no­teicu un pagriezos, lai dotos projām.

Taču ejot mani pārņēma šaubas. Es atkal atcerējos mātes bailes un tēva steidzīgo jājienu uz Jarmutu kāda spānieša dēļ. Bet šodien spānietis ir atkūlies uz Dičingemu un, līdzko dabūjis zināt manu vārdu, uzklūp man kā ārprātīgs un grib mani nogalināt. Varbūt šis te ir tas pats cilvēks, kuru tā baidījās mana māte? Vai tik es pareizi darīju, atstādams viņu bez uzraudzības tikai tādēļ, lai varētu satikties ar savu mīļoto? Dvēseles dziļumos es jutu, ka rīkojos nepareizi, tomēr es tā tiecos īstenot savu nodomu un sirds ar ta lu neatturamu spēku mani vilka pie tās, kuras baltais tērps plīvoja parka nokalnē, ka es nepievērsu uzmanību brīdinošajām izjūtām.

Ja es to būtu darījis, cik daudzkārt labāk tas būtu bijis kā man, tā arī tiem, kas tobrīd vēl nebija dzimuši! Tad viņiem nekad nebūtu jāiepazīst nāve, bet man — trimdas zeme, verdzības sūrme, spīdzināšana un ziedoklis.

Piesējis spānieti pēc iespējas ciešāk pie koka, savilcis viņa rokas aiz stumbra un paņēmis viņa zobenu, es metos, ko kājas nesa, pie Lilijas. Es tikko panācu viņu, tāpēc ka pēc minūtes viņa jau būtu nogriezušies pa ceļu, kas ved uz dzirdinātavu un pāri tiltiņam parka nokalnē pie taciņas, kura iziet tieši uz skvaira māju.

Izdzirdusi manus soļus, Lilija apgriezās, lai sasvei­cinātos ar mani vai, pareizāk sakot, lai paraudzltos, kas dzenas viņai pakaļ. Vakara gaismas ielokā viņa stā­vēja ar ziedošu vilkābeļu zaru rokā, un, viņu redzot, sirds man sāka joņot vēl trakāk. Nekad Lilija nebija man šķitusi tik daiļa kā tanī acumirklī, kad viņa apstājās, lūk, tā, baltā tērpā, ar pusliekuļotu izbrīnu sejā un pelēko acu dzīlēs, ar saules mirgu kastaņbrū- najos matos, kas spraucās laukā no mazās cepu­rītes.