Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

— Kas tev kait, dārgā? — es jautāju izbrīnījies.

— Man ir grūti dzirdēt šādu valodu no tavām lūpām, — viņa atbildēja. — Vai tad tā vēl par maz, ka es tevis dēļ upurēju savu jaunību un biju tev uzticīga pat tad, kad visi līdz pēdējam uzskatīja tevi par mirušu? Cik tu pats biji man uzticīgs, tas tev labāk zināms. Bet vai es kaut reizi esmu tev pārmetuši, ka tu biji mani aizmirsis un apprecējis mežoni tālā zemē?

— Nekad, dārgā. Bet arī es nekad netiku tevi aizmirsis, to tu labi zini. Es tikai brīnos, ka tu esi greizsirdīga tagad, kad nav vairs nekāda iemesla.

— Vai tad uz mirušajiem mēs nevaram būt greizsirdīgi? Ar dzīvajiem varam mēroties spēkiem, bet kā cīnīties ar mīlu, kuru nāve apzīmogojusi ar pilnības zīmogu un padarījusi nemirstīgu? Tomēr to es tev piedodu, tāpēc ka varu sacensties ar šo sievieti. Tu taču biji mans, pirms piederēji viņai, un esi mans pēc viņas. Bet bērni — tā ir cita lieta! Bērni bija tikai viņas un tavi. No manis viņos nav it nekā. Un es zinu, ka tu mīlēji viņus dzīvus, mīli viņus mirušus un mīlēsi mūžam, pat aiz kapa, ja vien tu viņus sastapsi viņā saulē. Bet es jau esmu veca. Es novecoju tajos pāri par divdesmit gados, kamēr gaidīju tevi, un tagad es jau vairs tev nedāvāšu citus bērnus. Es dāvāju tev vienu, bet dievs to paņēma, lai es ne­būtu pārāk laimīga. Tu pat viņa vārdu neminēji to citu vārdu vidū! Mans mirušais mazulītis tev nenieka nenozīmē! . . .

Te viņa aprāvās un izplūda asarās, bet es uzskatīju par labāku neteikt, ka starp tiem bērniem un šo mazulīti bija liela starpība: visi mani bērni, izņemot pirmdzimto, mira gandrīz jau jaunekja gados, kamēr viņas bērniņš bija nodzīvojis tikai sešdesmit dienas.

Tā nu, lūk, kad karaliene mani pirmoreiz uzvedināja uz do­mām par mana dzīves stāsta uzrakstīšanu, man tūlīt iešāvās prātā šis manas mīļotās sievas dusmu uzliesmojums. Es nevarēju rakstīt patiesību, jo tad man vajadzētu noklusēt stāstījumu par to, kura arī bija mana sieva, par Otomi, Montesumas meitu, otomi tautas princesi, un par bērniem, kurus viņa man bija dāvājusi. Un tad nu es nolēmu labāk neķerties pie spalvas, jo, lai ari mēs visus kopā nodzīvotos gadus gandrīz nerunājām par to, es zināju, ka mana sieva nekā nav aizmirsusi un viņas greizsirdība, būdama īpaša, izsmalcinātāka veida, ar laiku ne tikai nav apdzisusi, bet drīzāk gan pieaugusi. Un ķerties pie šī uzdevuma, manai sievai neko ne­zinot, nebūtu bijis iespējams, jo līdz pašām pēdējām dienām viņa uzmanīja ikvienu manu soli un, kā man tiešām likās, lasīja gandrīz visas manas domas.

Tā mēs abi novecojām plecu pie pleca, un gadi rāmi ritēja tālāk. Mēs reti pieminējām to lielo laika posmu, kad viens otram bijām zuduši, un to, kas toreiz notika. Bet visam ir savs gals. Mana sieva pēkšņi nomira miegā savā astoņdesmit septītajā dzīves gadā. Es apbedīju viņu mūsu baznīcas dienvidu phsē, patiesi sērodams. Tomēr manas bēdas nebija neremdināmas, jo es zināju, ka drīz tikšos ar viņu un ar visiem citiem, kas man bijuši mīļi.

Tur, aizsaulē, mani gaida mana māte un māsa, un mani bērni; tur mani gaida dižais Kvautemoks, mans draugs, pēdējais acteku valdnieks, un daudzi citi ieroču brāļi, kas aizsteigušies man priekšā pie miera; un tur, lai arī viņa tam lāgā neticēja, mani sagaidīs mana skaistā, lepnā Otomi. Saka, ka debesīs, kur es par spīti visiem manas jaunības grēkiem un vīra gadu maldiem ceru nonākt, neesot ne precētu vīru, ne sievu. Tas ir pārlieku labi, tāpēc ka citādi es vienkārši nezinu, kā satiktu manas abas sievas — Monte­sumas meita un maigā angļu muižniece.

Bet tagad pie darba.

Es, Tomass Vingfīlds, esmu dzimis šeit, Dičingemā, šai pašā istabā, kur tagad rakstu. Mans tēva nams bija celts vai pārbūvēts karaļa Indriķa VII valdīšanas sākumā, bet vēl ilgi pirms tam šeitan stāvēja kāda celtne, ko sauca par Dārznieka sargmājiņu jeb vienkārši par Lodžu [6] , jo te dzīvoja vīndārza sargs. Vai nu klimats agrākus laikus bijis maigāks, vai ari zem­kopji tolaik prasmīgāki, es nezinu, bet vismaz tas ir tiesa, ka pakalna nogāzi, kurai piekļāvās māja un kura izsenis bija kāda jūras līča vai platas upes krasts, grāfa Bigoda laikā klāja vīndārzi. Kopš tā laika pagājis daudz gadu, vīnogu ķekari jau sen šeit vairs neienākas, to­mēr visa nokalne starp šo māju un dziedinošo avotu, kas strūklo no zemes dzīlēm piekrastē pusjūdzi no šejienes, joprojām nes «Grāfa Vīnkalna» vārdu; lai mazgātos avota ūdeņos, sirgstoši ļaudis brauc pat no Noričas un Loustoftas. Bet arī vēl šobaltdien mūsu dārzi, aizsargāti no austrumu vējiem, uzzied divas nedēļas agrāk nekā visā apvidū, un pat aukstajās maija dienās šeit var sēdēt bez svārkiem, kamēr pa­kalna virsotnē, kādus divsimt soļus augstāk, jādrebi­nās pat ūdrādas jakā.

Lodža — jo tā to allaž dēvēja — sākumā bija pa­rasta zemniekmāja, ar logiem vērsta pret dienvidrie­tumiem. Māja atrodas tik tuvu krastam, ka var likties, tajā iesūksies drēgnums no Veivnijas, kura plūst starp zemienēm un pļavām pavisam līdzās. Bet šis iespaids ir mānīgs, jo, lai arī rudenī māja, krēslai iestājoties, tinas dūmakā — tā pie mums Norfolkā sauc miglu, kas klāj zemi, — lai arī palu laikā upe dažkārt pārplūdina zirgu staļļus pagalmā, mūsu dzī­vojamo ēku, kas celta uz smilšu un grants pamata, tomēr uzskata par visveselīgāko visā draudzē. Tā bū­vēta no sarkanajiem ķieģeļiem un šķiet reizē dīvaina un ļoti jauka ar saviem daudzajiem izvirzījumiem un zelmiņiem, kas vasaru pa pusei pazūd rozītēs un citos vīteņaugos. No logiem paveras skats uz kopienas zemi un pļavām, kuru krāsas pastāvīgi mainās atkarībā no gadalaika un pat no dienas stundas, uz sarkanajiem Bangejas jumtiem un mežiem apaugušo upes krastu ap īršemas zemēm. Saprotams, mūsu pusē ir ari daudz

ziemā. Ziemu viņa ienīda tāpat kā es. Reiz es iejautājos, vai viņa gribētu atgriezties Spānijā. Notrīcējusi viņa atbildēja, ka negribot, jo tur dzīvojot kāds cilvēks, viņas ienaidnieks, kas viņu nogali­nāšot; un tā nu viņa ar visu sirdi pieķērās mums un mūsu tēvam. Es prātoju, vai tikai šis cilvēks, kas grib nogalināt manu māti, nav tas pats «galvenais velns», kā viņu bija nosaucis tēvs, bet balsī pateicu tikai, ka nez vai atradīsies kāds, kas gribēs nogalināt tik labu un daiļu sievieti.

— Ai dēliņ! —- iebilda māte, — tieši tāpēc jau viņš to apņēmies, ka es esmu tik skaista vai, pareizāk, biju skaista. Ja nebūtu tava lieliskā tēva, Tomas, man varbūt būtu bijis jākļūst cita sievai.

Un, šos vārdus sakot, mātes sejā pavīdēja nemiers un bailes.

Reiz kādā maija vakarā — man tad bija jau astoņpadsmitarpus gadu — pie mums Lodžā atceļā no Jarmutas iegriezās mana tēva draugs skvairs Bozards, kura muiža arī atradās mūsu draudzē. Sarunā viņš izmeta, ka ostā noenkurojies spāņu kuģis ar precēm. To padzirdējis, mans tēvs tūlīt saausījās un iejautājās, kas ir šī kuģa kapteinis. Skvairs Bozards atbildēja, ka viņa vārda nezinot, bet kapteini esot redzējis tirgus laukumā; tas esot liela auguma stalts vīrs, grezni uzcirties, glīts no vaiga, ar rētu deniņos.

Saklausījusi šos jaunumus, mana māte, par spīti savai olīvkrāsas ādai, nobālēja un nomurmināja spāniski:

—- Svētā madonna! Kaut tikai tas nebūtu viņš!

Arī tēvs likās izbijies un sāka sīki izprašņāt skvairu par šī cilvēka ārieni, bet nekā vairāk nedabūja zināt. Tad viņš steigšus atvadījās no viesa, uzlēca zirgā un aizjāja uz Jarmutu.