Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

Un tā, kad iegāju deviņpadsmitajā gadā, es biju jau pilnīgi pieaudzis vīrietis, turklāt ļoti pievilcīgs, — tagad kā sirmgalvis varu runāt par to bez liekuļotas kautrības. Es gan nebiju visai liela auguma, pavisam piecas pēdas un deviņarpus collas, [7] taču biju spēcīgs, platiem pleciem un samērīgi veidotiem locekļiem. Mana ādas krāsa bija neparasti melnīgsnēja un joprojām ir tāda pati, lai gan mana galva ir sirma; acis man bija lielas un tumšas, bet cirtainie mati — melni kā ogles. Es biju atturīgs un nopietns līdz skumīgumam, runāju lēnām un apdomīgi un daudz labāk pratu klausīties nekā tērzēt. Iekams es kaut ko izlēmu, es visu rūpīgi pārdomāju un apsvēru, bet, ja reiz kaut ko biju izlēmis, mainīt šo lēmumu, lai arī tas būtu labs vai slikts, muļķīgs vai saprātīgs, nevarēja nekas kā vienīgi nāve! Tolaik es dievam daudz ko vis neticēju. Gan tēva slepenie aizrādījumi, gan paša pārdomas man lika apšaubīt baznīcas mācības tādā veidā, kā tās parasti tika iz­klāstītas.

Jaunībai raksturīgi pārsteidzīgi vispārinājumi, un tikai tāpēc vien, ka dažas atsevišķas lietas tiešām izrādījušās nepatiesas, tai pasaulē viss šķiet nepatiess. Tā arī es tanīs dienās domāju, ka dieva nav, tāpēc ka mācītāji apgalvoja, ka Bangejas jaunavas Marijas tēls lejot asaras un darot līdzīgus brīnumus, bet es skaidri zināju, ka tas viss bija meli.

Tanī bēdu pilnajā dienā, par kuru es stāstu, es zināju, ka mana mīļotā Lilija dosies viena pastaigāties zem lielajiem apcirptajiem Dičingemas muižas parka ozoliem. Šo vietu sauc par Grabsvellu. Te auga un vēl tagad aug dažas vilkābeles, kas uzplaukst agrāk nekā jebkur citur mūsu pusē, un, kad mēs svētdien pie baznīcas durvīm sastapāmies, Lilija teica, ka uz trešdienu tās droši vien jau būšot ziedos un viņa vakara pusē iešot griezt ziedošos zarus. Pilnīgi iespējams, ka teiktais bija veikla izdoma, jo mīla rada viltību pat visgodīgākās urt patiesākās meitenes dvēselē. Turklāt es pamanīju, ka, lai arī Lilijai līdzās stāvēja viņas tēvs un visa mūsu ģimene, viņa nogaidīja' kamēr mans brālis Džefrijs pagāja sānis un nevarēja neko dzirdēt, jo viņa ar to negribēja satikties, un runādama viņa savu pelēko acu skatienu uzmeta man. Es tūlīt sevī nozvērējos, ka arī es trešdienas vakarā došos plūkt vilkābeļu ziedus tanī pašā vietā, pat ja man tādēļ būtu jāaizbēg no sava skolotāja un jāpamet visi Bangejas slimnieki pašas dabas kop­šanā. Turklāt es cieši nolēmu vairs nevilcināties un, ja man izdo­sies satikt Liliju vienu, izteikt viņai visu, kas man uz sirds. Tas jau gan nebija diez kāds lielais noslēpums, jo mēs abi, lai arī nebijām pārmijuši nevienu mīlas vārdu, lasījām viens otra slepe­nākās domas.

Ne jau tāpēc apņēmos runāt, lai saderinātos ar meiteni, jo man taču vēl bija jāiekaro sev vieta dzīvē, bet es vienīgi baidījos, ka gadījumā, ja es vilcināšos un netikšu skaidrībā par viņas jūtām, mans vecākais brālis pasteigsies runāt ar Lilijas tēvu un viņa varētu piekrist tam, kam viņa nepiekristu, ja mēs būtu zvērējuši viens otram uzticību.

Atgadījās tā, ka tieši tajā pēcpusdienā man nācās ļoti grū­ti izsprukt, lai dotos uz satikšanās vietu, jo mans skolotājs — ārsts bija saslimis un man vajadzēja viņa vietā apmeklēt visus slimniekus un iedot tiem zāles. Tikai starp četriem un pieciem vakarā es beidzot vienkārši aizbēgu, neprasīdams nevienam atļauju.

Vairāk nekā jūdzi es skrēju pa Noričas ceļu, līdz biju aizjo­ņojis garām pilij un ceļam, kas veda uz baznīcu, un tuvojos Dičingemas parkam. Tad es sāku iet soļos, jo nepavisam nevēlējos rādīties Lilijas acīs sakarsis un izspūris. Tieši šodien man gribējās izskatīties pēc iespējas labāk, un ar tādu nolūku es biju uzvilcis savu svētdienas kārtu.

Dodoties lejup no pazema pakalna uz ceļu, kas iet garām par­kam, es ieraudzīju jātnieku: viņš lūkojās te uz jājamo ceļu, kas šajā vietā nogriežas pa labi, te atpakaļ uz ceļu, kurš ved pāri kopienas laukiem uz Vīnkalnu un Veivniju, te atkal uz priekšu, it kā nezinā­dams, pa kuru ceļu viņam jāt. Es biju acīgs — tajā acumirklī mans prāts gan nedarbojās sevišķi ātri, jo manu galvu pildīja citas lietas, galvenokārt gaidāmā saruna ar Liliju — un uzreiz ievēroju, ka šis cilvēks nebija no mūsu zemes.

Svešinieks — es viņam dotu gadus četrdesmit — bija ļoti liela auguma, dižciltīgu stāju un tērpies bagātā samta tērpā, ko rotāja kaklā pakārta zelta ķēde. Tomēr visu manu uzmanību saistīja svešinieka seja, kurā šai brīdī pavīdēja kaut kas baismīgs. Tā bija gara, kalsna, dziļām rievām izvagota, acis bija lielas un kvē­loja kā zelts saulē; viņa mazo, skaisti veidoto muti izšķobīja vel­nišķīgs un cietsirdīgs smīns; augstajā pierē, kas liecināja par gudrību, bija redzama tikko manāma rēta. Jātnieks bija melnīg­snējs un izskatījās pēc dienvidnieka, viņa melnie mati viegli cirto- jās tāpat kā man, un viņam bija smaila kastaņkrāsas bārdiņa.

Tai brīdī, kad biju beidzis savus vērojumus, es gandrīz biju nonācis svešiniekam līdzās, un te nu viņš mani beidzot pamanīja. Acumirklī viņa seja pārvērtās: ņirdzīgais smīns pazuda, un tagad tā likās laipna un patīkama. Ļoti pieklājīgi pacēlis cepuri, sveši­nieks sāka kaut ko murmināt tik lauzītā angļu valodā, ka es spēju saprast tikai vienu vārdu — Jarmuta. Pēc tam, aptvēris, ka es viņu nesaprotu, viņš sāka labā spāņu valodā skaļi lādēt angļu valodu un visus, kas šai mēlē runā.

— Ja senjoram labpatiktu izteikt savu vēlēšanos spāniski, — es arī ierunājos viņa valodā, — es varbūt varēšu viņam palīdzēt.

— Kas tad tas? Jūs runājat spāniski, ser! — izsaucās viņš iz­brīnījies. — Bet jūs taču neesat spānietis, lai gan ar jūsu izskatu jūs tāds varētu būt! Karamba! [8] tas ir pavisam dīvaini, — viņš norūca, pētīdams mani.

— Varbūt tas arī ir dīvaini, ser, — es atteicu, — bet es stei­dzos. Lūdzu, jautājiet, ko jūs vēlaties, un ļaujiet man iet.

— Ak, man liekas, ka es zinu, kālab jūs tā steidzaties! Lūk, tur, lejā pie strautiņa, es pamanīju baltu tērpu, — teica spānietis, pamādams ar galvu parka virzienā. — Uzklausiet vecāka vira padomu un esiet uzmanīgs, jaunekli! Dariet ar sievietēm, ko gri­bat, tikai neparko neticiet viņām, bet galvenais — neprecieties nekad, citādi jūs piedzīvosiet to, ka jums vajadzēs viņas noga­lināt!

Es sakustējos, it kā lai paietu viņam garam, bet spānietis tur­pināja:

— Piedodiet man šos vārdus, tie bija labi domāti. Ar laiku jūs varbūt sapratīsiet, ka tajos ir patiesība, bet tagad es jūs ilgāk neaizkavēšu. Vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man ceļu uz Jarmutu, jo es atjāju pa citu ceļu un tagad neesmu vairs drošs, kurš ir īstais, un jūsu, angļu, zeme ir pilna koku, tā ka pat jūdzi uz priekšu nekā nevar redzēt!

Es pagāju dažus soļus pa jātnieku taciņu, kas šinī vietā savie­nojās ar lielceļu, un parādīju, ka viņam jājāj pa ceļu gar Dičin­gemas baznīcu. Pie tam es pamanīju, ka svešinieks, man runājot, vērīgi pētīja manu seju un, kā likās, darīja to ar slēptām bailēm. Viņš it kā mēģināja bailes pārvarēt, bet nespēja. Kad es apklusu, jātnieks vēlreiz pacēla cepuri, tencināja mani un sacīja:

— Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man savu vārdu, ser?

— Kāda vajadzība jums pēc mana vārda? — es dzedri atbildēju. — Jūs taču arī man netikāt teikuši savējo!

— Jā, patiesi. Es ceļoju ar svešu vārdu, un varbūt, ka arī es te tuvumā satikos ar kādu dāmu, — to sakot, svešinieks dīvaini nosmīnēja. — Es tikai vēlējos zināt, kā sauc to cilvēku, kas man tik laipnā kārtā pakalpoja, bet īstenībā nemaz nav tik laipns, kā man šķita.