Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

Bet atminieties pašas Marinas likteni! Viņa mīlēja savu vīru Kortesu jeb Malincinu, kā viņu Marinas dēļ bija iesaukuši indiāņi, un viņa dēļ nodarīja ļaunumu savai dzimtenei. Ja ^ebūtu Marinas, Tenočtitlana jeb, kā tagad saka, Mehiko nekad nebūtu nonākusi spāņu jūgā. Savas kaislības apmāta, Marina upurēja godu, bet ko viņa saņēma pretī? Ko labu tai atnesa nodarītais ļaunums? Atalgo­jumam par visu, kad Marinas skaistums bija vītis, viņu atdeva par sievu citam, neievērojamākam cilvēkam, tieši tāpat, kā savu laiku nokalpojušu kustoni pārdod nabadzīgākam saimniekam.

Atcerieties arī, kāds liktenis piemeklēja tik varenu tautu, kāda bija Anavakas indiāņi. Tā darīja ļaunu, lai gūtu labumu; cerībā, ka dievi tai sūtīs bagātību, mieru un labklājību uz daudzām pa­audzēm, tā saviem viltus dieviem upurēja tūkstošiem cilvēku dzī­vību. Un īstenais dievs viņiem atbildēja. Bagātības vietā viņš sūtīja postu, miera vietā — spāņu zobenu, bet labklājības vietā — mokas, spīdzināšanu un verdzību. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi ziedoja savas tautas dēlus, izraujot savu upuru sirdis, uz Uicilo- počtli un Teskatlipokas [5] altāriem.

Vai arī ņemiet pašus spāņus, kas žēlsirdības vārdā nāca ar tādu cietsirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādī­jusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus. Vai patiesi viņu valsts zels, vai tiešām šīs ļaundarības atnesīs viņiem labklājību? Es esmu pārāk vecs un nepieredzēšu, kāda būs atbilde uz šo jautājumu, lai gan jau šodien tā ir tuvu. Tagad es zinu, ka visas spāņu ļaundarības nāks pār viņu pašu galvām, un man šķiet, es redzu šo lepnāko no visām pasaules tautām kā apkaunotu, izpos­tītu un negodā kritušu nīkuli, kam nav nekā cita kā tikai dižena pagātne. To, ko Dreiks nesen iesāka pie Gravelinas, dievs pabeigs cituviet, līdz beidzot no Spānijas varenības nepaliks ne miņas, spāņu impērija būs tikpat pazemota kā tagad Montesumas valsts.

Tā tas ir ar diženiem notikumiem, kuri ir zināmi visai pasaulei, un tieši tāpat bija tik necila cilvēka dzīvē, kāds esmu es, Tomass Vingfīlds. Debesis patiesi man bijušas žēlīgas: tās devušas man laiku nožēlot grēkus; taču mani grēki vērsušies pret mani pašu tālab, ka es biju piesavinājies visuvarenā tiesības un iedomājos esam atriebības ierocis viņa rokā. Tas bija taisnīgs sods! To apzi­noties, es tad nu arī nolēmu izklāstīt savas dzīves stāstu, lai tas noderētu citiem par mācību.

Kā jau es tiku teicis, šis nodoms brieda manī ilgus gadus, lai gan, taisnību sakot, pirmoreiz to pamodināja karaliene. Tomēr tikai tagad, kad es droši uzzināju par «Neuzvaramās armādas» likteni, šī doma beidzot dzinusi asnus. Bet kas gan var pateikt, vai tā nesīs augļus? Jo šīs ziņas dīvainā kārtā mani satraukušas un aiznesušas atpakaļ jaunības dienās, kas pilnas mīlestības, kauju un traku piedzīvojumu, kuros es iepinos, kad pret tiem pašiem spāņiem cīnījos par sevi, par Kvautemoku un par otomi tautu. Sen es nebiju tos atminējies. Man ir tāda sajūta, un vecumā tas dažkārt tā atgadoties, it kā tas, ko esmu pārdzīvojis tālā pagātnē, bijusi mana īstenā dzīve, bet viss pārējais — tikai sapnis.

Es rakstu istabā, pa kuras logu redzama mierpilnā Veivnijas ieleja. Aiz upes stiepjas kopienas lauki, kurus klāj zeltainās irbu- lenes, tālāk redzami Bangejas sarkanie jumti, kas sablīvējušies ap Svētās Marijas baznīcas torni, bet vēl tālāk plešas Stouvas meži, kas pieder karalim, un Flikstonas abatijas lauki. Pa labi upes stāvajā krastā zaļo Iršemas ozolaine, pa kreisi līdz Beklsai un Loustoftai sniedzas leknas pļavas, kur kā raibi plankumi saska­tāmi ganāmpulki, bet man aizmugurē pa pakalna zālaino nogāzi, ko senatnē sauca par Grāfa Vīnkalnu, terasveidā paceļas mans augļu dārzs. Viss ir tepat, un tomēr nule man ir tāda sajūta, ka tā visa vairs nav. Veivnijas ielejas vietā es skatu Tenočtitlanas ieleju, īršemas nogāžu vietā — vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla sniegotos apveidus, Dičingemas, īršemas, Bangejas un Beklsas torņu vietā manā priekšā paceļas svēto liesmu apmirdzētās upurēšanas piramīdas, bet ganāmpulku vietā es pļavās redzu Kor­tesa jātniekus, kas traucas uz kauju.

Viss atgriezies pie manis, viss, kas bija dzīve, pārējais — tikai sapnis. Es atkal jūtos jauns, un tagad, ja liktenis man dāvās laiku, es pacentīšos uzrakstīt savas dzīves stāstu, iekams aizeju uz mū­žīgo sapņu pasauli un tieku guldīts zemes klēpī. Iesācis es biju jau sen, bet, kamēr bija dzīva mana dārgā sieva, — viņa nomira tikai pagājušos ziemassvētkos — es zināju, ka labāk šo uzdevumu atstāt neizpildītu. Vaļsirdīgi sakot, mana sieva mani mīlēja tā, kā, manu­prāt, tikai nedaudziem vīriem bijusi laime tikt mīlētiem, lai gan manā pagātnē bija daudz tāda, kas aptumšoja viņas mīlestību, izraisot greizsirdību uz mirušo. Šīs jūtas, kaut arī bija lēnīgas un cieši savijās ar piedošanu, izpaudās visai spēcīgi. Manas sievas sirdi kremta slēptas bēdas, taču viņa par tām nekad nerunāja.

Mums piedzima tikai viens bērns,' un tas pats nomira mazotnē. Lai kā arī mana sieva lūdza dievu dāvāt viņai citu, visas lūgšanas bija veltas, un es, iedomājot Otomi vārdus, necerēju, ka tās līdzēs. Bet Lilija zināja, ka agrāk man viņpus okeāna no citas sie­vietes bija bērni, kurus es mīlēju un allaž mīlēšu vienlīdz stipri, lai arī viņi aizgājuši aizsaulē pirms daudziem gadiem, un šī doma plosīja viņas sirdi. Viņa spēja piedot, ka es biju precējies ar citu, bet to, ka šī sieviete dzemdējusi man bērnus, kas manai sirdij joprojām bija dārgi, — to viņa, ja arī piedeva, aizmirst nespēja, jo pašai bērnu nebija.

Es esmu vīrietis un neprotu izskaidrot, kāpēc tas tā bija. Kas gan spēj saprast mīlošas sievietes sirdi? Bet tā tas bija. Reiz mēs tāpēc saķildojāmies; tas bija mūsu vienīgais strīdiņš.

Tas notika mūsu laulības otrajā gadā pāris dienu pēc tam, kad Dičingemas draudzes kapsētā bijām apbedījuši savu bērniņu. Naktī, guļot līdzās savai sievai, es redzēju apbrīnojami skaidru sapni. Es sapņoju, ka ap mani sapulcējušies visi mani bērni, visi četratā, un lielākais zēns turēja rokās manu pirmdzimto, zīdainīti, kas nomira lielā aplenkuma laikā. Viņi bija atnākuši pie manis, kā bieži mēdza nākt viņās dienās, kad es valdīju pār otomi tautu Priežu Pilsētā, viņi sarunājās ar mani, apveltīja mani ziediem un skūpstīja man rokas. Mani priecēja viņu spēks un skaistums, un mana sirds bija lepnuma pilna. Sapnī man likās, it kā es būtu atbrīvots no lielām bēdām un atkal būtu atradis savus mīļos, kurus reiz biju zaudējis. Kas gan var būt briesmīgāks par šādiem sap­ņiem! It kā ņirgājoties tie atdod mums mūsu mirušos, bet pēc tam izgaistot pamet mūs vēl dziļākās bēdās.

Tā nu, lūk, es sapņoju un sapnī runāju ar saviem bērniem, saucu tos vismīlīgākajos vārdos, līdz beidzot pamodos. Un tad, sajūtot visas zaudējuma sāpes, es sāku skaļi elsot.

Bija agrs rīts. Augusta saules stari spīdēja logā, bet es, domā­dams, ka mana sieva dus miegā, joprojām gulēju, sava sapņa pār­ņemts, un smagās nopūtās čukstēju to vārdus, kurus vairs nekad neredzēšu, ja vien tikai sapnī. Tomēr notikās tā, ka sieva bija pamodusies un dzirdēja to, ko es gan sapnī,, gan nomodā teicu mirušajiem Un, lai arī es dažus vārdus izrunāju otomi valodā, pārējo es runāju angliski, tāpēc, zinot manu bērnu vārdus, viņa visu saprata. Negaidot viņa pielēca no gultas un nostājās manā priekšā. Viņas acīs bija tāds niknums, kādu es tanīs nekad nebiju redzējis — ne līdz, ne arī pēc tam. Tas ilga tikai īsu brīdi, jo gan­drīz nākošaja acumirklī asaras aizmigloja viņas skatienu.