O Henrijs: Gausīgie ierāvēji

Džefs Pīterss ir izmēģinājies tikt pie naudas tikpat dau­dzos veidos, cik Čārlstonā, Dienvidkarolīnas štatā, ir re­cepšu rīsu vārīšanai.

Vislabāk man patīk klausīties Džefu stāstām par savām jaunības dienām, kad viņš uz ielu stūriem pārdevis ziedes un klepus zāles, ar sirdi un dvēseli pieķēries ļaudīm, dzī­vojis no rokas mutē un pa galvu pa kaklu dzinies pakaļ laimei, likdams uz spēles pēdējo centu.

— Patrāpījos Fišerhilā, Arkanzasas štatā, — viņš sa­cīja, — ģērbies briežādas uzvalkā un mokasīnos; man bija gari mati un gredzens ar trīsdesmitkarātu dimantu, ko biju dabūjis no kāda aktiera Teksarkanā. Nezinu, ko gan viņš iesāka ar kabatas nazi, pret kuru es to iemainīju.

Biju doktors Vo-hū — slavenais indiāņu dziednieks. Tieši tobrīd es turēju tikai vienu labi ejošu preci, un proti, — Rūgto žirdzinātājtinktūru. Tā bija pagatavota no ārstniecības augiem un dzīvinošām zālēm, ko nejauši at­klājusi Ta-kva-la — Čokto cilts virsaiša skaistā sieva, vākdama zaļumus, ar ko garnēt vārītu suni gadskārtējai kukurūzas dejai.

Iepriekšējā pilsētiņā tirdzniecība nebija lāgā veikusies, tādēļ man bija vairs tikai pieci dolāri. Aizgāju pie Fišerhilas aptiekāra, un viņš man uzticēja uz parāda pusgrosu astoņunču pudeles un aizbāžņus. Somā vēl atradās etiķe­tes un izejvielas, palikušas pāri no iepriekšējās pilsētiņas. Viesnīcas istabā dzīve atkal sāka rādīties rožainās krāsās, kad no krāna tecēja ūdens un Rūgtā žirdzinātājtinktūra rindojās pa dučiem uz galda.

Šmaukšana? Nē, ser. Pusgrosā rūgtās tinktūras ietilpa hinīna ekstrakts divu dolāru vērtībā un anilīns par desmit centiem. Pēc vairākiem gadiem man no jauna iznāca ceļot caur šīm pilsētiņām un cilvēki apjautājās, vai nevar da­būt šo dziedēkli.

Tajā pašā vakarā es noīrēju ratus un uzsāku pārdot žirdzinātājtinktūru uz galvenās ielas. Fišerhila atradās zemā, malārijas apdraudētā vietā, un, pēc manas diagno­zes, kombinēts hipotētisks kardiopulmonāls antiskorbutisks tonizējošs līdzeklis šejieniešiem bija taisni nepieciešams. Tinktūru izķēra kā teļa dziedzermaizītes veģetāriešu pus­dienās. Biju pārdevis divus dučus par piecdesmit centiem pudelē, kad sajutu kādu paraustām mani aiz svārku stēr­beles. Zināju, ko tas nozīmē, tādēļ kāpu zemē un vīram ar jaunsudraba zvaigzni pie žaketes atloka neuzkrītoši iegrūdu saujā piecdolāru banknoti.

«Cik jauks vakars, konstebl,» es saku.

«Vai jums ir pilsētas valdes atļauja,» viņš noprasa, «pārdot šo nelikumīgo buidui esenci, kuru jūs aiz lepnības esat nosaucis par zālēm?»

«Nav gan,» es atbildu. «Nezināju, ka jums te ir pilsēta. Ja vien man rīt izdosies atrast to valdi, es atļauju iz­ņemšu, ja jau tā ir tik nepieciešama.»

«Kamēr jums tās nav, man jūsu bodīte būs jāslēdz,» konstebls saka.

Beidzu tirgoties un gāju atpakaļ uz viesnīcu. Pastāstīju tās saimniekam par savu likstu.

«O, jums te, Fišerhilā, nekas nesanāks,» viņš saka. «Doktors Hoskins, vienīgais šejienes ārsts, ir mēra svai­nis, un viņi jau nu neļaus pilsētiņā darboties kaktu dak­teriem.»

«Es nenodarbojas ar medicīnu,» es saku, «man ir štata izdots ceļojoša sīktirgotāja patents, un es tādu izņemu arī katrā pilsētā, kur vien to pieprasa.»

Nākamajā rītā es aizgāju uz municipalitāti un man teica, ka mērs vēl nav rādījies. Neviens nezināja pasacīt, kad viņš ieradīsies. Tāpēc dakteris Vo-hū no jauna sakumpst viesnīcas krēslā, aizkūpina velnābola cigāru un gaida.

Pēc laiciņa blakus krēslā ieslīgst jauns cilvēks ar zilu kaklasaiti un apvaicājas, cik pulkstenis.

«Pusvienpadsmit,» es saku, «un jūs esat Endijs Takers. Esmu redzējis jūs strādājam. Tas tak bijāt jūs, kas dienvidu štatos izplatīja sainīšus ar Kolosālo Kupidona Komplektu? Paga, paga, tas sastāvēja no saderināšanās gredzena ar Čīles dimantu, laulības gredzena, kartupeļu stampas, nomierinošu zāļu pudelītes un Dorotejas Vernonas portreta — viss kopā par piecdesmit centiem.»

Endijs jutās iepriecināts, dzirdot, ka es viņu atceros. Viņš bija ne tikvien labs ielu tirgotājs, bet vēl kaut kas vairāk — viņš cienīja savu profesiju un apmierinājās ar trīssimt procentiem pelņas. Viņš bija saņēmis neskaitā­mus piedāvājumus pāriet uz sēklu un narkotisko vielu nelegālu tirdzniecību, bet nekas nespēja viņu aizvilināt no taisnās takas.

Man bija vajadzīgs līdzdalībnieks, tāpēc mēs ar Endiju vienojāmies darboties kopīgi. Izstāstīju viņam par apstāk­ļiem Fišerhilā un par to, cik ļoti finanses cieš no vietējā politikas un caurejas līdzekļu maisījuma. Endijs bija tikko atbraucis ar rīta vilcienu. Viņš pats arī bija gluži bešā un gatavojās savākt šajā pilsētiņā dažus dolārus kā tautas ziedojumu jaunu karakuģu būvei Jurīkaspringsā. Izgājām laukā, apsēdāmies uz lieveņa un aprunājāmies.

Nākamajā rītā pulksten vienpadsmitos, kad es tur sēdēju viens pats, uz viesnīcu atšļūc kāds Tēvocis Toms un lūdz, lai doktors nāk un apskata tiesnesi Benksu, kurš, izrādās, bija pats mērs un smagi slims.

«Neesmu nekāds ārsts,» es saku. «Kādēļ jūs neejat un nesadabūjat ārstu?»

«Bos,» viņš saka. «Dakters Hoskins ir aiziet divdesmit jūdzes uz lauki pie daža slimi cilvēks. Viņš ir vienīks doktors pilsēta, un masa Benkss ir briesmīk slims. Viņš suta mans lūkt jus, sēr, nakt pie viņš.»

«Iešu un apraudzīšu viņu,» es saku, «kā cilvēks pie cil­vēka.» Iebāžu kabatā pudeli Rūgtās žirdzinātājtinktūras un kāpju paugurā uz mēra mitekli — pilsētiņas lepnāko namu ar mansardu un diviem ķeta suņiem durvju priekšā uz mauriņa.

Šis mērs Benkss viss bija ieracies pēļos, ārā rēgojās vie­nīgi bārda un kāju pēdas. No viņa iekšām nāca trokšņi, kurus dzirdot Sanfrancisko iedzīvotāji meklētu glābiņu parkos. Blakus gultai stāvēja jauns cilvēks ar tasi ūdens rokā.

«Dakter,» mērs saka, «esmu šausmīgi slims. Neesmu vairs dzīvotājs. Vai jūs kaut ko nevarat manā labā darīt?»

«Mister mēr,» es atbildu, «neesmu nekāds kvalificēts un iesvaidīts S. Q. Lapa māceklis. Neesmu beidzis nevienu medicīnas koledžu,» es saku. «Atnācu pie jums tikai kā cil­vēks pie otra cilvēka, lai paskatītos, vai nevaru jums kaut kā palīdzēt.»

«Esmu jums neizsakāmi pateicīgs,» viņš saka. «Dak­ter Vo-hū, tas ir mans krustdēls, misters Bidls. Viņš izmēģinājās atvieglināt manas ciešanas, bet bez panāku­miem. Ak kungs! Ai-vai-vai!» viņš iebļaujas.

Pamāju misteram Bidlam ar galvu, apsēžos pie gultas un pataustu mēra pulsu. «Parādiet man aknas... Es gri­bēju teikt, mēli,» es saku. Tad es paceļu uz augšu viņa plakstus un uzmanīgi apskatu acu zīlītes.

«Cik ilgi jūs jau esat slims?» es jautāju.

«Nolikos gar zemi... vai... vaiii... vakar vakarā,» mērs saka. «Nu, dodiet man taču kaut kādas zāles, dak­ter!»

«Mister Fidl,» es saku, «vai jūs nebūtu tik laipns un mazliet nepaceltu loga aizkaru?»

«Bidls,» jaunais cilvēks iebilst. «Tēvoci Džeims, kā tev liekas, vai tu varētu ieēst šķiņķi ar olām?»

«Mister mēr,» es saku, pielicis ausi pie viņa labās puses lāpstiņas un paklausījies, «jums ir smaga klavihordas labās klavikulas pārkaisuma lēkme.»

«Kungs žēlīgais!» viņš stenēdams saka. «Vai jūs neva­rat to ar kaut ko ieziest, pieregulēt vai kaut kā citādi sa­labot?»