ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

ANDRIS PURIŅŠ

BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

MAZLIET FANTASTISKS ROMĀNS

RĪGA «LIESMA» 1989

Redaktors ANDREJS RIJNIEKS Recenzents JĀNIS MELNBARZDIS Mākslinieks IMANTS KREPICS

Fantastika — tā ir apkārtējā realitāte, novesta līdz absurdam.

R. Bredberijs

Kalnu grūtības ir aiz muguras, Mums priekšā ir līdzenumu

grūtības. B. Brehts

Ingus atrāva istabas logu, un sejā iedvesa jūnija spirgtā elpa.

Pulkstenis bija pieci no rīta.

Ingus paraudzījās zilajās debesīs un aizvēra acis.

Vējš piepūš laivas mirdzošās buras, viņš domāja, un mēs lidojam pāri baltputu viļņiem, lidojam uz priekšu, tikai uz priekšu plašajā jūrā, neatskatoties, vienīgi uz priekšu, uz neatgriešanos, mēs lidojam dzel- tenzaļzilo viļņu okeānā, un tur, aiz horizonta, tik tikko apjaušamā horizonta, — jā, tikai tur.., «Viss labais apsolīts, viss labais tikai notiks,» atmiņā atausa kaut kur lasīti vārdi.

Kas notiks? — Ingus nodomāja un atvēra acis.

Zem otrā stāva loga pletās mazpilsētiņas galvenā iela.

Rīta saules slīpie stari reljefi izgaismoja bruģak- meņus un trotuāru, no māju sienām izrāva sīkāko grum­biņu un švīku un jumtu noputējušos dakstiņus pada­rīja formā tik pilnīgus, ka šķita, tie no mazākā pieskā­riena sairs.

Vēl neredzēja nevienu gājēju.

Pilsētiņai pārslīdēja reaktīvais iznīcinātājs.

Vecāki vēl gulēja.

Ingus uzrāva treniņtērpu, krosenes un, uz pirkst­galiem nolēkājis pa stāvajām koka trepēm, izmetās uz , ielas un vieglā solī aizskrēja lejup pa kalto akmeņu bruģi. Tas bija jau kopš septītās klases ierastais marš­ruts — divi kilometri līdz ezera peldētavai un atpakaļ.

Kad Ingus paskrēja garām sakņu veikalam, ap kuru iela meta līkumu, zemeslode strauji sagriezās, un viņš tik tikko noturējās kājās, gandrīz vai ietriekdamies laternas stabā.

Priekšā, pa pašu ielas vidu, garlaikotā solī gāja kāds pārītis.

Ingus viņus apdzina, ar acs kaktiņu fiksēdams mei­tenes profilu, tas tiešām ilga acumirkli, bet tā bija pie­tiekami, lai Ingus sirds sāktu strauji sisties.

Cik savādi ļaudis rīta agrumā, viņš paguva nodomāt un tad atjēdzās, kad jau sēdēja uz grāmatveikala skat* loga palodzes un izlikās, ka krosenē iekļuvis akmen­tiņš.

Šņorēdams apavu, Ingus slepus vēroja, kā svešie tuvojas, un rīta saule ietvēra viņu augumus spožā aurā.

Meitene bija Ingus vecumā, varbūt mazliet jau­nāka. Melnie mati brīvi krita uz pleciem, un ar dabiski skaistu kustību viņa atbīdīja uz pieres noslīdējušo sprogu. Viņa atgādināja čigānieti vai indieti, kaut gan vainīgs varbūt bija tikai vasaras sākuma iedegums. Viņa bija slaida auguma, un viņas kustības bija tik vi­jīgas un līganas, ka dažbrīd likās, it kā viņa ietu de­jodama. Viņai mugurā bija gaiši pelēks bikšu kostīms.

Meitenes pavadonis bija bārdains vecis ar sirmām krēpēm, kaulains un stiegrains, ģērbies noskrandušā džinsa kostīmā, basajās kājās sandales. Pie krūtīm viņš bija piespiedis piena tetrapakas, kuras aizdomīgi ap­lūkoja, tad nolamājās:

— Es jau tā domāju, es jau tā paredzēju! Maitas! To var formulēt tikpat kā likumu — ja nopirksi sešas pakas, viena būs caura! Skaties, Džīn!

— Jā, jā… — meitene nevērīgi atmeta ar roku.

— Sities un cīnies, meklē un ciet, bet kā pateicību saņem cauru tetrapaku!

Un spējās dusmās, kuras prasīja tūlītēju izlādēša- nos, viņš netālu no Ingus nosvieda zemē paciņas, pa­ķēra cauro un trieca to pret bruģi ar tādu spēku, ka tā pārsprāga un piens apšļakstīja māju sienas, bet da­žas lāses iesitās sejā puisim.

— Neuztraucies, mīļais! — meitene glāsmaini teica vecim, un šajā uzrunā jautās kaut kas pretīgs, kas vienlaikus saplūda ar neizprotamu valdzinājumu, jo viņa to izteica ar patiesu mīlestību.

Vecis izvilka no džinsu aizmugures kabatas plakanu alumīnija blašķi, noskrūvēja vāciņu, iedzēra vairākus malkus, saviebās un nospļāvās, uzskrūvēja vāciņu un iebāza blašķi atpakaļ.

Piepeši Džīna satvēra viņa roku un paskatījās Ingū.

Viņu skatieni sastapās, un Ingus, nespēdams atrau- tiēs, notrīsēja; šīs tumšās acis izstaroja kaut ko bezgala vilinošu, svarīgu un noslēpumainu, un viņam šķita, ka tās kaut kad jau redzējis; acis likās tik pazīstamas, bet vienlaikus tajās slēpās kāds brīdinājums.

Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu.

— Tu nejūti? — meitene vaicāja vīrietim.

Tas uzmanīgi palūkojās Ingū un noraidoši pakra­tīja galvu.

— Marvīn, tu nedrīksti tik daudz dzert, — Džīna lūdzoši sacīja. — Alkohola iespaidā jutekļi notruli­nās — un tu vairs nespēj uztvert.

— Ja starojums ir vājš, tad ne, — sirmgalvis no­žēlā piekrita.

— Es Jūtu, — Džīna teica, viņas acis iemirdzējās, un viņa pasmaidīja skaistu baltzobu smaidu.

— Atvaino! — viņa glāsmaini sacīja Ingum. — Mēs negribējām tevi apšļakstīt ar pienu!

— Jūs jau to nemaz neizdarījāt! — Ingus samulsis atteica un noliecās, lai aizšņorētu kroseni.

— Tev sejā trāpīja četras piles, — norūpējusies teica meitene, nometās uz viena ceļa im ar plaukstām pacēla puiša galvu, atglauda gaišos matus un ielūko­jās viņa zaļajās acīs, un vienlaikus viņas pirkstu gali viegli kā zirneklīša kājiņas noskrēja pār Ingus seju.

Sirmais vīrs ar mazliet aizmiglotu skatienu nepa­tikā vēroja Ingu.

Džīna piecēlās un lietišķi teica sirmajam:

— Marvīn, ir\ Nav spēcīgs, bet ir!

— Kas ir? — Ingus neizpratnē izmeta. — Un kas jūs tādi esat?

— Cilvēki! — sirmgalvis asi atcirta. — Džīn, jau- kumiņ, mums laiks!

— Jā, mīļais! — Džīna metās lasīt no bruģa tetra­pakas.

— Varbūt jūs tomēr varētu paskaidrot sakarīgāk? — prasīja Ingus.

Džīna pašūpoja puiša deguna priekšā tetrapaku un kā atvainodamās teica:

— Ja nu gribi zināt kaut ko vairāk — Marvīnam jāizdzer kāda paka. Ārsti viņam veselības uzlaboša­nai ieteikuši pienu.

Vīrietis apstiprinoši pamāja, piemiedza Ingum ar aci un ierāva krietnu klunkšķi no blašķes.

Ingus iesmējās.

Iesmējās arī abi svešie un turpināja ceļu.

Es viņu mīlu, Ingus satraukti nodomāja, tā laikam ir tā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kurai pretoties nespēj neviens; Džīna ir tik skaista, un es jūtu, ka tāda pati ir viņas dvēsele, kas spoguļojas tumšajās acīs; varbūt Džīna mani ir apbūrusi, bet es viņu mīlu…

Ingus pietrūkās no palodzes un gribēja mesties pa­kaļ meitenei, bet rīta saulē peldošā iela jau bija tukša — abi svešinieki savādā kārtā bija nozuduši.

Spējš izmisums izstīgoja cauri sirdij, taču Ingus tū­līt nodomāja, varbūt viņi ir mākslinieki, kas izbrau­kuši plenērā, varbūt aktieri no teātra, kas atbraucis tikai vakar vēlu vakarā, vai maz kas viņi varētu būt vasarā, kura daudziem ir īstais apkārtklīšanas laiks, un skaidrs ir tikai tas, ka es Džīnu vēl satikšu.

Un viņš atsāka skrējienu.

Astoņpadsmit gadus Ingus bija uzsūcis sevī maz­pilsētiņas gaisotni, astoņpadsmit gadus viņa kājas mi­nušas šo bruģakrneni. Viss tuvs, mīļš un apnicis, smar­žojošs pēc saulē sasilušas un ķirmju sagrauztas sētas dēļiem.

Dažbrīd viņš tīri fiziski juta, ka šai mazpilsētas šau­rībā trūkst elpas, un tad viņam bija licies: mazliet, vēl mazliet — un tūlīt pavērsies apvāršņi, un viņš kā tumsā, kad uzliesmo zibens, saskatīs kādu izeju.