ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

Ingus ieelpoja pilnu krūti sāļā un spirdzinošā jū­ras gaisa, kas smaržoja pēc tāliem klejojumiem, un aizvēra acis. Atmiņā atausa no rīta redzētā vīzija: vējš piepūš laivas mirdzošās buras, un viņš lido pāri balt- putu viļņiem, lido uz priekšu, tikai uz priekšu plašajā jūrā, neatskatīdamies, vienīgi uz priekšu, uz neatgrie­šanos, un tur, aiz horizonta, tik tikko jaušamā hori­zonta …

Marks sameklēja kompasu, saskaņoja magnētisko adatu ar ziemeļiem un pārsteigts nosvilpās.

— Nudien, Ingu! Asfalta prieki beigušies.

Varavīkšņu «vilciņa» noteiktais virziens rādīja tieši uz piekrastes meža masīvu, un puiši nokļuva uz stigas, kas veda meža dziļumā. Tā bija dīvaina stiga. Likās, kāds milzis būtu lauzies uz jūru, gāzdams kokus pa labi un kreisi, neko daudz nebēdādams, ka ļaudīm šis ceļš nebūs izbraucams.

Lavierēdami starp bedrēm un saknēm, puiši aiz­stūma motociklus pa stigu.

Abpus tai slējās sirmas egles, ieslēpušas galotnes debesīs. Vareno stumbru piekājēs kalta un trūdēja kri­tušie koki. Visu klāja zirnekļu tīkli. Brikšņi izskatījās necaurejami, gar abām stigas pusēm slējās divas koku sienas, tāpēc likās, ka noiet no stigas nemaz nav iespējams.

Tvanīgajā gaisā nebija jaušama ne mazākā vēsmiņa. Daba elpoja ar visām porām. Puiši sajuta uz mēles me­dus garšu, bet pēc pāris soļiem jau uzdvesa zemeņu lauka smarža, tad vēl pēc brītiņa uzplūda naktsvijoļu aromāts.

Visapkārt sanēja miljoniem neredzamu kukainīšu, meža dziļumā kala dzenis, un dažbrīd bija dzirdams lūstošu zaru troksnis — tur rosījās aļņi.

Un puišus pārņēma sajūta, ka viņi iekļuvuši pavi­sam citā pasaulē, dīvainā un nepazīstamā, bezgala vili­nošā, smeldzīgā un pat baisā, un viņiem šķita, ka par šīs pasaules pastāvēšanu viņi tomēr kaut kad ir zinā­juši, tikai aizmirsuši un varbūt vien kādreiz to saju­tuši kā vieglu atmiņu pieskārienu, kā kaut ko tādu, kas ir bijis un ir, tikai nav aiz rokas satverams.

Vasaras pēcpusdiena.

Tas ir laiks, kad saule karsē svelmaini, kad visap­kārt san dīvainas skaņas un virmo savādas smaržas, kas jutekļiem liek noreibt un prātam apmulst, it kā būtu piesities vadātājs.

Diena jau sniedzās vakarā.

Džīna slinki gulšņāja pie avotiņa, kas burzguļoja ķērpjiem un sūnām apaugušā klinšainā nogāzē, un glās­tīja zalkti, kurš bija saritinājies ar zemeņlapām izklātā tāšu kurvītī.

Stigu vēl apspīdēja vakarsaules liegā gaisma.

Marvīns klaiņoja šurpu turpu, ik pa brīdim uzmez­dams nervozu skatienu stigai.

Viņš izvilka blašķi un iekampa krietnu klunkšķi. Garšoja pretīgi un rāva atpakaļ, un viņam iekrita prātā, vai tik Džīna nebūs iemānījusi apomorfīnu, un viņš nez kāpēc atcerējās dzīvi imperatora Kaligulas galmā. Daļai viesu neatlika nekas cits kā ar mākslīgiem paņēmieniem atbrīvoties no kuņģa satura turpat pie galda, lai varētu no jauna triept iekšā dievišķos ēdienus un dzērienus, kuri uz mēles galiņa kusa un rīkles galā iztvaikoja kā gaisīgā rožu rasa. Jā, tajā laikā cilvēki daudz gan ēda, gan dzēra, sirmgalvis nodomāja, ak, kā viņi dzēra, lai gan, taisnību sakot, salīdzinājumā ar šodienas apgriezieniem tādi zaļknābji vien bija.

Virs eglēm parādījās mēness sirpis, kaut arī sarka­nīgā saule vēl tikai rietēja. No krēslā grimstošā meža un krūmājiem atskanēja naktsputnu balsis.

Zalktis bija izlīdis no kurvīša, apvijies Džīnai ap roku un, mēlīti šaudīdams, snaikstīja galviņu ar diviem dzeltenajiem punktiem.

Džīna satrūkās un nočukstēja:

— Viņš nāk, Marvīn… Viņš nav tālu… Kaut kur aiz pagrieziena.

Sirmais vecis pietrūkās kājās. Viņa sejā atspoguļo­jās rūgta nolemtība un reizē prieks.

Stigas pagriezienā parādījās Marks un Ingus.

Sirmgalvis notrīsēja, it kā būtu pieskāries kailiem elektrības vadiem, un juta, ka ķermenī ieplūst krietna deva enerģijas.

Džīnas melnās acis iepletās. Viņa iekratīja čūsku kurvītī un piecēlās. Viņas augums itin kā tiecās pre­tim nācējiem.

— Viņš nāk, — Džīnas lūpas ilgās nočukstēja.

Jā, tā ir pasionaritāte, sirmgalvis laimīgs domāja, tā ir augstākās kvalitātes pasionaritāte, tik ilgi mek­lētā un ilgotā… Neparasti spēcīga Zemes biosfēras dzīvās vielas enerģija starot staro no viņiem, un viņi nāk šurp!

Marvīnā inducējās arvien lielāks lādiņš, un radās tieksme darboties, taču viņš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta un ar trenēto gribasspēku to savaldīja, un ārēji izlikās tikpat mierīgs un nosvērts kā līdz šim.

Uz Džīnu starojums atstāja pretēju iespaidu. Mei­tene kļuva paļāvīga, liegi smaidīja, un likās, ka šis smaids pielīp viņas sejai kā maska. Skaistajās acīs vī­dēja padevīgs maigums.

Puiši bija klāt, nostādīja motociklus.

— Labvakarl -— Ingus sveicināja kā vecs paziņa un pasmaidīja.

Taču meitenei un vecim viņš neeksistēja. Viņi re­dzēja tikai Marku.

— Labvakar! — Marks nevērīgi izmeta.

— Vakars jau labs, ja tik nācēji labi! — sirmgal­vis nomurmināja nodrāztu gudrību, bet Džīna kā ap­burta raudzījās Markā, viņas acis itin kā iesūca sevī šo slaido melnmati ar platajiem pleciem un vīrišķīgajiem sejas vaibstiem, taču viņš, liekas, to nemaz nemanīja; viņa tumši zilo acu skatiens vienaldzīgi pārslīdēja gan Džīnai, gan Marvīnam, un, aizgājis pie avotiņa, viņš padzērās un mazgāja seju.

Ingus samulsis minstinājās pie motocikla.

— Patiešām ir jocīgi, ka mēs atkal satiekamies, — viņš teica.

— Te nav nekā jocīga! — Marvīns nepatikā at­cirta.

Tagad viņš juta, ka arī no Ingus izstaro pasionari­tāte, taču ar Marka starojuma intensitāti to pat salī­dzināt nevarēja. Turklāt starojums plūda maigs un labestīgs, un Marvīns pavīpsnāja, mums, puis, tu ne­deri, tev vajag tauriņus ganīt un sienāžus dresēt, tur­klāt vēl nav zināms, vai tava vājā pasionaritāte, attie­cīgi transformējusies, nav iegūta no pastāvīgās sa­skarsmes ar Marku.

Meitene vēl arvien kā apmāta raudzījās Markā, kurš mazgājās avotiņā. Nudien, viņa gatava atdoties uz vietas un vēl piemaksāt piecus rubļus, nikni do­māja Marvīns, nu labi, tieši tāda viņa neizskatās, taču acis dažkārt kļūst īpatnējas, bet ar tādām viņa drīkst raudzīties vienīgi manī!

Zalktis, atkal izlīdis no kurvīša, glaudās Džīnai pie kājām. Marvīns paķēra čūsku aiz astes un pasvieda sānis; rāpulis apvijās ap sausu zaru.

Berzēdams slapjās rokas gar džinsiem, nāca Marks; no viņa sejas garo ja ūdens lāsītes.

— Jūs gadījumā nezināt, kur mēs ar draugu va­rētu pārlaist nakti? — viņš prasīja.

Marka skatiens uz mirkli apstājās pie Džīnas, kas Uiimē vai kusa, un tūdaļ vienaldzīgi novērsās.

Bet gaišmatainais puika! Marvīns vīstīja dūres un draudīgi domāja: tas nu gan ir piekaujams. Bāc, pa ķobi, un — ku-kū!

— Diemžēl, — Džīna guldzoši ierunājās, — nekur tuvumā jūs naktsmājas neatradīsiet!

— Tā? — Marks iesmējās un ieinteresēts pacēla zaru, ap kuru bija apvijies zalktis. Tad sāpēs iekliedzās un nosvieda zemē. Zalktis bija viņam iekodis. Uz vi­dējā pirksta brieda asins piliens; Marks to nokratīja un izsūkāja brūcīti.

— Neuztraucies! — Džīna smaidīdama teica. — Zal­kša kodiens nav indīgs.

— Es nemaz neuztraucos! — Marks atcirta.

— Tu laikam zalkti pārbiedēji, citādi jau zalkši ir ļoti miermīlīgi.