ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

Džīna pacēla čūsku un piespieda pie krūtīm; dzel- tenpunktainā galviņa iegūlās krūšu bedrītē.

— Līdz kāzām sadzīs! — Marvīns muļķīgi nosmējās.

— Tavām, vai? — atcirta Marks.

— Nedusmojies! — Džīna lūdza.

— Ir jau labi…

— Un piedod nabaga zalktim, jo viņš nezina, ko dara, — viņa pusjokodama piebilda.

Ingus piegāja pie meitenes un ar saudzīgiem pirk­stu pieskārieniem sāka glāstīt zalkti. Džīna smaidīja. Likās, ka zalktim tīkami siltie, maigie glāsti, un viņš laiski uzviļņoja gredzenos. Bet te negaidīti galviņa pašāvās pie Ingus rokas -— un no pirksta nopilēja asinis.

— Sasodītais lopiņš! — Marks iekliedzās un, izrā­vis no maksts mednieka dunci, metās pie čūskas, bet Džīna paguva iesviest zalkti garajā zālē. Marks dur­stīja zālāju, bet kur nu! Rāpulis arī nebija tērēts ra­dījums, lika pagaidīt!

Ingus smējās un sūkāja pirkstu.

— Mark, met mieru! — viņš sauca. — Mēs jau paši viņam uzbāzāmies.

— Ha! — Marks noteica un iebāza dunci makstī, kas karājās pie jostas. — Ko jūs te naktī meža vidū darāt?

— Mēs taču neprasām, ko šai pašā laikā jūs te darāt! — sirmgalvis pasmīnēja. — Jums, puiši, prātī­gākais būtu turpināt ceļu pa stigu. Pēc puskilometra tā iziet uz šosejas. Tur zināmas cerības uz naktsmā­jām varētu rasties.

— Vai tas ir viss, vecais, ko tu mums vari pasa­cīt? —Marks vēsi izteica.

— Viss gan, dēliņ, — Marvīns nopūtās. — Kino nebūs.

— Ak šitā? Kino nebūs? — Marks pakodīja lūpas un cieši paskatījās Džīnā. — Bet varbūt tomēr parādīs plat- formāta filmu?

Džīna bija apdullusi kā naktstauriņš no spožas gais­mas; stulbi smaidīdama, viņa padevās puisim pretim.

— Džī-ī-ī-n! — sirmgalvis nočērkstēja.

Mums vajag ātrāk pazust, viņš izmisis domāja, va­jadzīgo mēs esam paveikuši, bet pretošanās Marka pasionaritātei ir tik nogurdinoša, ka es jūtos kā sa­lauzts, es ilgi vairs neizturēšu un kādā mirklī nonākšu pilnīgā viņa ietekmē.

Marvīns ar drebošām rokām atskrūvēja blašķi un ierāva krietnu devu, lai spētu sapurināt atlikušo gri­basspēku.

— Džī-īn, ejam!

Bet meitene nekustējās. Tad paspēra soli tuvāk Mar­kam, uz kura lūpām bija auksts smaids.

— Labs ir, vecais! — viņš izsmejoši teica. — Ja nu tu esi noguris, tad vari likties zem krūma un pampt. Bet kādēļ tik skaistai meitenei būtu jāguļ krūmos?

•— Džīn, gaišumiņl — izmisušais sirmgalvis no­šļupstēja.

— Mark, nevajag! — Ingus iesaucās un apķērās draugam ap kaklu, kaut ko dedzīgi čukstēja ausī.

— Es jau neko, Ingu! — Marks taisnodamies at­teica. — Man tikai nepatīk, ja pret mani izturas tā, it kā vestu ap stūri. Tici man, ar abiem putniņiem kaut kas īsti tīrs nav!

— Kas mums par daļu, Mark!

Sirmgalvis paņēma meiteni aiz rokas, bet viņa nikni izrāvās. Acis mirdzēja, viņa gribēja iet līdzi Markam.

Marvīns juta, ka spēki izsīkuši. O, viņš man atņems zeltainādaino meiteni, kuras senči meklējami starp in­diešiem un čigāniem, viņš vārgi domāja, kādēļ man vajadzēja, lai viņa būtu tik skaista, o, vecais muļķis, o, skaistā Džīna, mans vienīgis mierinājums, o, šī skaistā meitene, pēc zemenēm un piparmētrām smar­žojoša, tik piemērota «lapsenes dejai», šī lunkanā un slaikā meitene ar sniegbaltajiem zobiem un sārtajām lūpām, medaino mēli un lapsenes vidukli.,.

— Maz laba mēs no šādiem večiem pilsētiņā esam pieredzējuši, Ingu, — Marks teica. — Bet lai notiek, kā gribi tu! Kaut gan liekas, ka skuķēns būtu priecīgs laist mums līdzi.

— Nevajag, Mark…

— Es taču nekaru skuķi tev kaklā! — Marks iesmē­jās. — Ja jau es ņemtu viņu līdzi, tad pats arī…

Ingum kļuva sausa rīkle.

Marks nosmējās un, uzsitis draugam uz pleca, aiz­gāja pie motocikla.

Marvīns kārtējo reizi izvilka savu blašķi un ar vārgu roku piecēla pie mutes.

— Mēs vēl redzēsimies, jā? — Ingus cerīgi vaicāja Džīnai. — Šī reize nav tā labākā. Bet šodien mēs pil­nīgi nejauši esam redzējušies jau ceturto reizi, un tas taču ļauj cerēt, vai ne?

Džīna pagrūda Ingu sānis un metās pie Marka, bet tas piedeva gāzi — un viņa paklupa putekļos tai vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējis motocikls.

— Brauc prom, zēn! — sirmgalvis noguris teica In­gum. — Tas ir labākais, ko tu pašlaik vari darīt…

— Mēs vēl redzēsimies?

— Pats labākais būtu, ja tu grieztu apkārt uz mā­jām un ļautu draugam ceļu turpināt vienam… Taču mēģināt tevi pierunāt būtu bezcerīgi. Tad nu nekavē­jies! Brauc pakaļ Markam un sargi viņu!

— Uz redzēšanos! — Ingus noteica, iedarbināja mo­toru un aizdrāzās pa mēness apspīdēto stigu; šai posmā meža ceļš bija braukšanas kārtībā.

Bet Marvīns aizgāja pie Džīnas, kura gulēja ceļa putekļos un izmisīgi elsoja. Viņš piecēla meiteni kā­jās. Džīnā kaut kas bija apdzisis, un roka, kuru saņēma Marvīns, ļengani nokarājās.

— Nekas, vecenīt, — Marvīns teica un mierinoši pa- pliķēja viņai pa gurnu. — Pēc piecām minūtēm pāries.

Nepāries, — Džīna stingi atteica.

Stiga beidzās.

Puiši izgrieza javas uz mēness pielietās šosejas, kas, spīdīga un līkumaina kā zalktis, aizvijās līdz apvārsnim.

Motocikli ierēcās un aizdrāzās pa tukšo šoseju, jo­ņoja cauri naksnīgajiem mežiem un birzīm, pāri pļa­vām un kolhozu laukiem.

Motori strādāja ritmiski kā etalonpulksteņi.

Ingus paraudzījās zvaigžņotajās debesīs un pēkšņi atcerējās sapni, ko bija redzējis pagājušonakt.

Tas bija dīvains sapnis, kaut gan nē — drīzāk vī­zija, brīnumjauka un reizē baisa. Ingus it kā bija gu­lējis pļavā, atmetis rokas sānis un skatīdamies melna­jās debesīs, kurās, tāpat kā tagad, mirdzēja zvaigznes. Un te izrādījās, ka šīs debesis ir tikai priekškars, kurš piepeši pavērās, un viss debesjums izgaismojās krāsai­nos attēlos, simbolos, hieroglifos un matemātiskās zī­mēs, un dažbrīd ieskanējās dobja, pērkona dārdiem līdzīga vēstoša balss. Un pēc īsa brīža debesis atkal aizklāja nakts un zvaigžņu priekškars, kurš tūlīt at­sprāga no jauna, un debesu ekrāns rādīja citus attē­lus un citas zīmes, un balss vēstīja ko citu. Tā turpinā­jās atkal un atkal, un Ingus aptvēra, ka viņam ir at­klājies noslēpums, kuru varbūt var izdibināt, ja no­dzīvo mūžu mūžus, bet kurš tagad dots vienā atklāsmes brīdī. Un šis brīdis bija pietiekams, lai redzēto saprastu, bet nepietiekams, lai saprasto atcerētos.

Un Ingus atminējās, ka jau bērnībā, kad pat runāt vēl neprata, viņš arī bija redzējis līdzīgus sapņus un izmisīgi gribējis tos izstāstīt pieaugušajiem, murmulējis un kliedzis, smējies un raudājis, bet viss bijis velti — viņi Ingu likās saprotam visādi, tikai ne patiesi svarī­gajā. Vēlāk šādus sapņus viņš vairs neredzēja un bija par tiem aizmirsis līdz pat šim brīdim.

Šošeja iegriezās mežā, un, kad iztaisnojās, Marks negaidīti bremzēja. Ingus zibenīgi parāva stūri sānis, tik tikko neietriekdamies draugā, un mirklī, kad viņa java slīdēja garām Markam, tas iespēra pa priekšējo riteni un ar savu moci nolikās slīpi uz asfalta.

Ingus iedrāzās grāvī un apmeta vairākus kūleņus, bet Marka motocikls izšļūca pa apakšu trosei, kas krūšu augstumā bija pārvilkta pāri šosejai.

— Jā, Džīn, tev ir taisnība, esmu noguris, — Mar­vīns runāja. — Esmu noguris no šīs pastāvīgās teātra spēlēšanas, kad nevari runāt atklāti, bet domas jā­ieslēpj runājamā trešajā slānī, kur tās kļūst ne tik labi saprotamas un katrs tās var interpretēt pa savam. Tacl arī rodas maldi, kurus reiz vecais Rodžers nosauca par «tirgus elkiem», šķēršļiem, kas cilvēkiem liedz savstar­pēji saprasties, sazinoties ar vārdu starpniecību. Taču, no otras puses, ja runāsi atklāti un godīgi, tevi vajās un sitīs — un labi vēl, ja ne pa galvu.