ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

— Kāpēc tu domā, ka kopā ar mums atradīsi to, ko meklē?

— Nekas! — Bendžo ļauni iesmējās. — Arī tev reiz būs tikpat gadu, cik man! Arī tu reiz šai smirdo­šajā pilsētelē stāvēsi pie loga, bet pie citiem atvērtiem logiem citi puiši jautri un bezrūpīgi gatavosies ceļo­jumam, pēc kura alksi arī tu un melnā skaudībā lūgsies, lai ņem tevi līdzi, dod vēl pēdējo iespēju tavā vienī­gajā dzīvē, un atbilde būs iecietīgi smaidi un ar laip­nību maskēta vienaldzība!

— Piedod, Bendžo! — Ingus izspieda. — Viss ir sa­režģītāk …

— Viss ir pavisam vienkārši! — iekliedzās glezno­tājs, sažņaudzis rokas dūrēs. — Kamēr mēs runājam, tu. jau esi kļuvis četrpadsmit minūtes vecāks — un šo četrpadsmit minūšu laikā nekā neesi paguvis izdarīt!

Tu domā, ka viss vēl priekšā? Nekā nebija! Viss tev jau bija zaudēts tai mirklī, kad tu nāci pasaulē šajā trulajā un nelietīgajā pilsētelē, kurā jau esi priekšlaikus dzīvs apbedīts. Tu domā, ka tev izdosies izrauties! Tev liekas, ka citi to nav gribējuši, nav cerējuši un alkuši un, pret debesīm tiekdamies, vienbrīd sajutuši, ka ieslīdējuši sūdu bedrē! Un tagad tev par viņiem nav nekādas daļas, tu uzkāp debesskrāpī, notupies uz karnīzes un ķēzī viņiem vēl uz galvas, bet vajadzētu pažēlot, censties palīdzēt, ja ne aiz patiesas līdzjūtī­bas, tad kaut vai tādēļ, lai citi pēc gadiem pažēlotu arī tevi!

— Es nekā nesaprotu, — Ingus teica.

— Tu negribi saprast! — Bendžo iekliedzās, paķēra no palodzes puķpodiņu ar kaktusu un laida pāri ielai Ingus logā.

Ingus pietupās, un podiņš, nošņācis gar galvu, sa­šķīda, pret istabas sienu.

— Tu man vairs neesi draugs! — Bendžo paguva nokliegt un parādīt Ingum dūri, kad pie loga piestei­dzās gleznotāja sieva un ierāva viņu iekšā. Logs aiz­cirtās.

Ingus atviegloti nopūtās.

Marks izstūma no šķūnīša sarkano javu, novietoja ābeles ēnā un viegli iespēra pa riteni.

Tad aizgāja dārzā, kur pie lapenes starp divām ābe­lēm bija iekārts šūpuļtīkls, un atkrita tajā.

Tai laikā privātmājas virtuvē pensionārs Oto ap­sēja apaļu tortes kārbu ar sarkanu banti un ar vienu aci lūrēja pa logu, kur Marks šūpojās tīklā, un do­māja, mjā, tāds viņš ir, jā, tāds nu viņš ir, mans ra­dinieks, paštaisns un nemaldīgs, augstprātīgs un ci­nisks, zobgalīgs un nesaudzīgs, tik ass un atklāts, ka pilsētiņā retais viņam simpatizē…

Tēvoča Oto acī sariesās asara, un viņš paskatījās ar otru aci un nodomāja, mjā, tāds nu viņš ir, mans radinieks, godīgs un labestīgi skaidrs, drosmīgs un stiprs, pret lāga ļaudīm lāga zēns un draugu dēļ ga­tavs uz visu, jā, ar tādu varētu kopā iet pat izlūkos…

Arī šai acī sariesās asara, un Oto sāka šņukstēt, taču viņš neapraudāja vis Marku, bet gan savu pagā­jušo dzīvi un domāja, ak, nelaimīgais Marks, ak, lai­mīgais Marks, es taču daru visu, kas manos spēkos un manā prātā, ak, Markam nav laimējies, viņš ir pārāk enerģisks, pārāk liels viņā ir dzīvības spēks, bet tas ii kaitīgi, ja pēc tā nevienam nav nekādas vajadzības…

Tēvocis Oto paņēma tortes kasti un izgāja dārzā.

Marks aizdzina biti, kas bija rāpojusi pa delmu, un izstaipījās — kauli vien nobrikšķēja. Viņa sejā ar ro­miešu profilu pazibēja smaids, kad viņš ieraudzīja tē­voci Oto, kas tipināja šurp pa dārza taciņu.

Tēvocis lapenē nolika uz soliņa kārbu, pats apsēdās uz galda, aizsmēķēja cigāru un sajūsmā paskatījās Markā.

— Jā, tas brīdis ir klāt! To es redzu tavā sejā! Jā­brauc tikai tad, kad to izjūt kā nepieciešamību, kā bez­izejas situāciju!

Marks pasmīnēja, bet tēvocis aizrautīgi turpināja:

— Ai, bērniņi, bērniņi! Ikdienas dzīvē cilvēkam ir viena elpa, un tā viņu pilnīgi apmierina. Un viņš, draņ­ķis tāds, nemaz negrib to otru. Viņš negrib kļūt īsts cilvēks, tāds, kura vārdu var rakstīt ar lielo sākuma burtu. Protams, ērtāk un drošāk ir braukt ar sešdes­mit kilometriem stundā, nevis ar simt sešdesmit.

— Aha! — Marks ironiski piekrita un iešūpojās.

— Taču pienāk brīdis, kad cilvēks piespiests pie sienas, iedzīts strupceļā, viņam aizžņaugta rīkle vai virs galvas atvēzēts cirvis, viņš notriekts pie zemes un, šķiet, piecelties nespēs nekad, jo apstākļi ir stiprāki par viņu. Un tad pēkšņā izmisumā un dzīvotgribā, mērķa sasniegtgribā viņam izlaužas «otrā elpa», viņš no jauna dodas cīņā un uzvar! — tēvocis Oto patētiski nobeidza, un viņa acis mirdzēja, it kā tas būtu viņš, kas nupat ar «otro elpu» finišējis.

— Piedod, tēvoc, tā visa ir tukša muldēšana! — Marks izmeta. — Pasaki labāk, kas tev tajā tortes kastē!

Oto noliedzoši uzlika roku uz kārbas.

Marks nosprauslājās un gāja pie galda, bet tēvoča krunkainajā sejā pazibēja spīts, viņš saslējās un bargi paskatījās radiniekā.

Marks novaldījās, pasmējās un sabāza rokas džinsu kabatās. -

— Zini, tēvoc, tu jau pilsētiņā esi par braucienu daudziem izpļāpājis. Protams, es spļauju viņiem virsū, man vienalga, ko viņi par mani domā. Un tieši tāpēc,

/

ka viņus nicinu, es negribu pazemoties viņu priekšā, tēlodams plānprātiņa. Kas tev tai tortes kastē?

Tēvocis klusēja. Vardes mute viņa apaļajā sejā šķo­bījās, cigārs valstījās no viena mutes kaktiņa otrā.

— Neko darīt, — Marks beidzot teica. — Ja jau man pietrūka veselā saprāta ar tevi neielaisties, tad lai iet arī līdz galam!

— Tu kļūdies, Mark, — tēvocis klusu atteica. — Ideja ir lieliska, brīnišķīga un nepieciešama, tikai tu pagaidām nespēj aptvert, cik īsti… Un galu galā pats taču tu ceļu nezini, un tāpēc tev nav citas izejas kā vien ielaisties ar Oto, bļem-bļem! Tu un Ingus ne­drīkstat kavēties, jūs nedrīkstat palaist garām iespēju, kuru izmantot jēga ir tikai reizi mūžā īstajā laikā!

Pagalmā iezuzējās motors, un no savas javas no­kāpa Ingus.

Piepeši Markam uzplūda kaut kāds izmisuma vil­nis — un viņš jutās, it kā stāvētu kāda vienmuļa, no­mācoša muklāja vidū, tas plešas visapkārt līdz pat horizontam. Un muklājs grib Marku iesūkt, grib ievilkt sevī uz visu mūžu … Izrauties no tā, izrauties par katru cenu!

Tēvoča Oto pļāpīgums savu bija paveicis.

Ap dienas vidu uz šosejas sāka pulcēties pilsētiņas dīkdieņi, kādi pāris simti noteikti, neskaitot jauniešus, kam bija vasaras brīvlaiks. Sarunas, smiekli, zobgalī­bas, no kurām kļuva skaidrs, ka Oto izpļāpātais bija paguvis uzziedēt tik krāšņiem ziediem, ka te gaidīja ja ne paša Pestītāja parādīšanos, tad vismaz kādu īsteni traku dullību.

Pūlī ar savu vareno miesas būdu īpaši izcēlās Ben­džo. Viņš staigāja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un sar- doniski smaidīja.

Pēkšņi publiku pāršalca sajūsmas vilnis.

No pilsētiņas ieradās bars jauniešu — huligāni un narkomāni ar savu barvedi Vilfrēdu. Viņi stūma ceļo­juma čemodānu uz ritentiņiem, smējās un klaigāja, ka nesot tautai patiesību un brīvību. Tad viņi atvēra če­modānu un izvilka no tā punduri Veritusu, gavilēdami pacēla viņu gaisā, un pūlis sajūsmā rēca, saukdams, ka tikai patiesības un brīvības viņiem vēl trūcis, nu komplekts esot pilns.

Veritusa vecīgi krunkainā pundura seja ar labsir­dīgajām un skumjajām acīm smaidīja, viņš plaukšķi­nāja roķeles ar lielajām plaukstām.

Blakus Vilfrēdam, acīm redzami glaimots, gāja Gints.

— Brīvība un patiesība! — Verituss sajūsmā sauca. — Lai dzīvo Oto!