Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

Andris Puriņš

NEVAICĀJIET MAN NEKO

STĀSTS

Apziņa atgriezās lēnām.

Dažkārt ar mani tā atgadās. Es biju pārvērties bezveidīgā substancē, kura izpletās un sarāvās, tiecās aizplūst tālumā, satrūkt gabalos un, kad tas jau gandrīz bija noticis, slīdēja atkal kopā, savilkās cieši jo cieši, un viss atkārtojās ritmiski kā sirdspuksti, tikai daudz, daudz lēnāk. Un tad es jutu, ka pamazām ceļos augšup, nirstu kā no siltas un miglainas tumsas okeāna dzīlēs, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc tas notiek. Tad izdzirdu šajā nemaņas valstībā mūziku, ko spēlēja vesels orķestris, un spēlēja tas maršu. Es sajutu, ka kaut kas notiks, bet nezināju – labs vai briesmīgs, kad pavisam negaidot izlidoju tumsas virspusē un apžilbu no spožās gaismas.

Es biju pamodies. Tik tiešām miegs ir nāves brālis, kā mācīja skolā un kā teica senie grieķi. Nekas nav vienkāršāk un vieglāk kā aizmigt un reiz vairs nepamosties.

Es pietrūkos sēdus un aizsviedu segu kājgalī.

Manas brīvdienas bija beigušās, un šodien atkal jāiet skolā. Patiesību sakot, biju jau mazliet noilgojies pēc puikām. Telefons dzīvoklī vēl nebija ievilkts, mamma pie manis nevienu nelaida, un tā jau traks var kļūt. «Cilvēks mirst vientulībā» – tā saucas grāmata, kuru gan, par nožēlošanu, neesmu lasījis, bet vīram, kas to sarakstījis, jābūt tīri prātīgam. Viņš zinājis, ko nozīmē vientulība. Es to izjutu tikai divas nedēļas un tad jau gandrīz nobeidzos. Ak jā, vēl jāpasaka – biju apaukstējies un saķēris kaut ko līdzīgu plaušu karsonim. Bet man to nepatīk atcerēties. Ko tur vairs runāt, kad viss aiz muguras.

Aizslāju uz vannas istabu mazgāties un tīrīt zobus. Nopētīju sevi spogulī. Biju kļuvis vājāks, zem acīm loki. Caurām dienām cilvēks gulējis gultā, ēdis, ko vien gribējis, un, lūk, rezultātā – no spoguļa pretī raugās izkāmējis vieplis.

Aši paēdu un apģērbos. Biksēm vīles kā naži, krekls sniega baltumā un sarkanā kaklasaite, tā pati, kas zem noteiktiem leņķiem met zeltainu atspīdumu. Pirmo reizi uzvilku pītās kurpes. Eleganti. Ražotas Singapūrā. Saka, esot roku darbs. Kāds nabaga singapūrietis pinis veselu nakti, lai es tās uzvilktu kājās. Jācer, ka saimnieks būs atsviedis viņam kādu rubli jeb kā tas tur ir šo naudā, jo kurpes – uz goda. Vispār vēlējos apģērbties mazliet labāk. Parasti jau tāds uz skolu neeju. Tikai viesos.

Bāzdams atslēgas žaketes kabatā, sataustīju tur divus papīriņus. Es nemaz nevilku tos laukā. Senči katru dienu dod divus rubļus, un nekad tie nav bijuši sīknaudā. Kā viņiem tas izdodas, jau sen esmu gribējis pajautāt, bet parasti aizmirstas vai neatliek laika. Citreiz atkal negribas. Bet šorīt nez kāpēc bija nemierīgs prāts. Iemesla nekāda, taču jutos jocīgāk.

Gribēju ātrāk būt skolā.

Līdz skolai nācās skriet, jo ar tiem trolejbusiem mūždien gadās kāda ķibele. Vienalga, zvanu izdzirdu, vērdams parādes durvis. Laime, ka fiziķis pļāpāja turpat vestibilā ar resnu subjektu. Mums pie fiziķa pirmā stunda.

Trešajā stāvā, kurā atradās mana klase, visi jau bija sadzīti telpās. Tas nebija nekāds brīnums, jo pa gaiteni pretī peldēja vecā literāte Balode, sarkanu lenti apsējusies. Viņa fiziski necieta nekārtības. Bet balss Balodei – pasarg' dievs! Daži domāja, ka no pāris viņas kliedzieniem pamostos visi miroņi vidēja lieluma kapsētā. Mums gan to nekad nebūs lemts piedzīvot, jo Balode lasa avīzes un zina, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota. Un viņa tik ļoti mīl kārtību!

Tagad man vajadzēja stāstīt par sevi, jo Balode bez kārtības mīlestības vēl ir šausmīgi ziņkārīga par visu, kas vien saistās ar slimībām. To es neesmu pamanījis vienīgais.

– Berg, liec pie sirds, ka ar tādām slimībām joku nav, – viņa norūpējusies teica.

– Jā, es zinu, ka joki mazi.

– Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgam, lai nerastos komplikācijas.

– Jā, jā, skolotāj, es zinu, skolotāj, paldies, skolotāj, nu man jāiet, tūlīt sāksies fizikas stunda, skolotāj, – es raisījos vaļā. Jutu, ka no šīm bēdīgajām runām mani patiešām sāk pārņemt vājums.

Un tad pie klases durvīm es pēkšņi aptvēru, kāpēc man šodien tāda nemierīga jušanās. Izrādījās, ka es taču velnišķīgi gribēju redzēt tos tur iekšā. Patiešām! Kad viņi blakus, tad dažreiz gribas nokļūt vientuļā salā, bet vajag tikai kādu laiku nesatikt, un tu jūti, ka nav īstas kārtības.

Es ievilku elpu, atrāvu durvis un iegāzos klasē. Visi, protams, sāka brēkt, jūs jau nu paši zināsiet, kā tas skan, ja kāds krietnu laiku nav bijis skolā. Ej nu gar klases priekšu, kad visi blenž tevī kā spokā vai astotā pasaules brīnumā. Tomēr jāatzīstas, tas ir pat mazliet jauki. Tu vismaz zini, ka pēc tevis kaut vai simtdaļu noilgojušies.

– Īvo!

Jēkabs, jeb Jāko , kā mēs viņu saucam, lai būtu skanīgāk, uzlēca ar kājām uz sola un no turienes krita man ap kaklu. Es tikko noturējos stāvus. Bet Jāko smējās, baltos zobus mirdzinādams. Ar pūlēm atbrīvojos un mazliet patēloju dusmīgo: sak, liels cilvēks, jau desmitajā klasē, bet uzvedas kā piektklasnieks. Patiesībā biju ļoti priecīgs, ka Jāko mani sagaidīja tā un ne citādi. Bet nevar jau uzreiz izkust priekā kā cukurgrauds karstā tējā.

Parasti sēžu pēdējā solā ar Alfrēdu jeb Frediju (tā viņam labāk patīk dēvēties), taču viņš nebija ieradies. Laikam tāpēc, ka šodien divi kontroldarbi – fizikā un anglenē.

Kaut gan neesmu nekāds zelta galva, tomēr šo to jēdzu, jo samērā regulāri ieskatos mācību grāmatās. Fredijs tur atkal samērā regulāri neieskatās. Draņķīgāk man klājas vienīgi eksaktajās gudrībās. Tur esot jāmācās sistemātiski un pēc sistēmas. No manis tas gan par daudz prasīts.

Tikko Jāko pārvācās manā solā, nāca fiziķis. Visi nu jau kādu miljono reizi cēlāmies kājās un kritām atpakaļ solos. Vienīgā laime. Ka šīs miljons reizes nebija pēc kārtas. Tās dalījās uz desmit gadiem un desmit biksēm – katru gadu pa vienām. Bet manai sēžamvietai ritēja tikai trešais gads – ķermeņa šūnas atjaunojoties ik pa septiņiem gadiem: tātad arī man pašreiz divi gadi un es dzīvoju jau savu trešo dzīvi.

No loģiskajām pārdomām mani iztraucēja Jāko. Lai izrēķinot viņam vienu uzdevumu. To, no atkārtojamās vielas.

– Tu domā, ka es pēc slimības kaut ko atceros? Tāpēc jau man nelika rakstīt.

– Pakustini vien smadzenes. Gan atcerēsies.

– Tev pašam izrēķināt ir tikpat kā nospļauties!

Jāko gan ir zelta galva. Tas jāatzīst. Un viņš varēja nelikt man mocīties. Bet tā būšot ātrāk, un es atšķīru grāmatu.

Sazin kāds radioamatieris bija izgatavojis spoli ar 10 vijumiem, un spoles garums bija 4 cm, bet diametrs 2 cm. Spolei nebija serdes, un tinumos plūda 0,016 ampēru stipra strāva. Iztaisīt spoli tad jau viņš prata, bet magnētisko plūsmu spolē aprēķināt nejēdza, un nu viņa vietā tas jādara man.

Es rēķināju un – tīri vai prieks! Man ir cerības kļūt par labu radioamatieri. Uztaisījis tādu spoli, es nu zināšu, ka magnētiskā plūsma ir apmēram 1,6·10 -9Wb. Trakas lietas! Nemaz nezināju, ka esmu tik gudrs .