Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko

– Vai tad tu, muļķi, neapjēdz, ka tas, kas starp jums bijis, mūsdienās… Pieļauju, ka tu domā pavisam savādāk. Ka tavā uztverē viss ir citādi. Varbūt pats esmu kādreiz bijis tikpat dumjš, bet tas neko negroza.

– Atstāj viņu mierā, tu dzirdi?

– Viens un tas pats. Kā tev neapnīk? Laikam loģiska domāšana nav tava stiprā puse.

– Suns, kraupainais suns, – es teicu. – Kaut tu nosprāgtu, sūds tāds!

Vīrietis nosvieda cigareti un piecēlās, spēra soli uz priekšu. Es momentāni biju augšā un atlēcu atpakaļ. Viņš metās man klāt un sita no visa spēka. Es izvairījos, taču tūlīt sekoja nākamais sitiens. Pieliecos un atvēzējos, bet kāja aizķērās aiz kaut kādām sasodītām krūmu saknēm, un es atmuguriski nokritu.

Vīrietis pieliecās, un es ietriecu viņam sejā dūri.

Viņš iespēra man pa sāniem, bet, kad spēra otrreiz, man izdevās nogrābt viņa kāju, un viņš uzgāzās man virsū. Saķērušies vārtījāmies pa celiņu, naidā sēkdami un sizdami viens otram mežonīgā niknumā.

Tad atjēdzos.

Gulēju uz celiņa.

Lietais mēness un spožās zvaigznes apspīdēja novārtītās drēbes, kas sedza manu līķi.

Sāpēja visas malas. Tas draņķis bija pamatīgi mani piedauzījis. Bet pats arī dabūja krietni.

Es pieslējos kājās un atkritu uz sola.

Tad vilkos atpakaļ. Tik daudz vēl sajēdzu, ka jāiet uz garderobi. Gāju kā murgainā sapnī.

Kaut kādas sejas gaišā telpā. Pazibēja Paula un Janka no paralēlklases. Kas ar mani esot noticis? Nu es atcerējos visu, ne tikai kautiņu, un tik vien spēju kā izņemt garderobes numuriņu un iedot Paulai. Vīdēja cilvēku ziņkārīgie skatieni, jo laikam man vairs nebija seja, bet purns. Janka pavilka mani nišā. Kas tie esot bijuši, viņš runāja, kas tie esot bijuši, lai parādot, lai tikai parādot, viņam te pazīstamu čaļu vesels bars, viņi izdarīšot visu, kas nākas, visu veikšot godam. Edij, brāļuk, sapampušām lūpām es teicu un piespiedu pieri viņa plecam, Ed, ar to nebūs līdzēts, ja nu vienīgi viņu nosistu, bet domāju, ka arī tad nebūs līdzēts, jo cilvēks ir tik dīvaini iekārtots, ka pat ar to nebūs līdzēts. Jā, Edij, es zinu, par visu jāmaksā, un vienalga, ar to nebūs līdzēts, jo visu jau nopirkt nevar, ko gribētos. Tā nu cilvēks iekārtots, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, un naudas jau arī nav, ja varētu. Bet ir lietas, ko nevar nopirkt, Edij, un tur tas trakums, ka tās ir pašas dārgākās lietas uz pasaules, kuras nāk par brīvu, un, ja pasaule tev tās neuzdāvina, tad tu nopirkt nevari, un ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, bet ko es tev stāstu, tu jau to zini, brāļuk. Velc mugurā jaku, Īvo, pavadīt tevi? Nē, es aiziešu, aiziešu pats, neesmu jau piedzēries…

Ieklīdu kādā pagalmā, kurā atradās ūdens pumpis.

Uzgūlos rokturim.

Pumpja mute izšļāca dedzinošu ūdeni. Es pabāzu galvu.

Miru šodien jau otrreiz.

Es biju miris.

Tas, kas manā izskatā staigāja pa pasauli, nebiju es.

Biju nomiris ilgi.

Es skatījos pa logu.

Kokiem jau nobirušas lapas, tikai retas vēl turējās zaru galos. Lija lietus, uz ielas plosījās vējš. Ļaudis steidzās, silti saģērbušies, apkakles uzsituši.

Vecam vīram vēja brāzma norāva platmali, un viņš, izmisīgi rokām mētādamies, tipināja tai pakaļ. Tīri smieklīgi nāk!

Es atvēru logu.

Auksta vēja brāzma un lietus lāses iesitās sejā.

Kādu dienu piezvanīja viņa.

– Īvo? – viņa sacīja. – Tu dzirdi mani? – un atbildi nesagaidījusi, turpināja. – Es zinu, ka tu klausies… Nu pasaki taču kaut ko… Man daudz kas jāpaskaidro… Tev jāsaprot, ka…

– Es saprotu, – teicu. – Jo es nezināju, kas ar mani notiek. Es biju kā noburts. Tu man biji visskaistākā un vislabākā. Tu man biji viss… Bet tad man pēkšņi noslīdēja kā plīvurs acīm un es ieraudzīju, ka tu esi tāda pati kā daudzas. Un es brīnījos, vai tiešām tā biji tu, kas man pasauli lika ieraudzīt pavisam citādu kā līdz tam. Un vai tiešām bija iespējams, ka es kā brīnumu gaidīju to brīdi, kad no jauna ieraudzīšu tevi? Tas bija kaut kas dīvains… Un paldies tev par to, jo es nekad tevi neaizmirsīšu…

Viņa klusēja, un es noliku klausuli.

Es viņai biju pateicis visu, kas šai laikā noticis, un viņa manā sirdī palika kā Fudzijamas sniegotā virsotne, par kuru japāņu dzejnieks teicis vārdus, kurus arī es gribu pasacīt:

Un tā visu mūžu. Ir tikai viens sniegotais Fudzi kalns, un ir tikai viena, ko esmu mīlējis pirmo reizi. Un man varbūt viņu būs miljoniem, bet mana vienīgi pirmā būs viņa , mana vienīgā, jo tālāk skaitīt nav vērts, tāpat kā viens vien pasaulē ir sniegotais Fudzi kalns, no kura aizbraucot uz mūžu, nekad to vairs neredzēs Amabe Akahito, bet atcerēsies līdz pat savas dzīves pēdējai sekundei.

Rudenīgie mākoņi pašķīrās, un manā sejā ielija saule.

Es raugos tieši saulē, kamēr sāk sāpēt acis, aizveru tās un ieskatos dedzinošajos plankumos, acumirklīgajos pagātnes uzliesmojumos, kuri dejo sasilušajos plakstos, un lieku katru atspīdumu un uguntiņu savā vietā, kamēr atceros visu līdz pēdējam…

Bet tālāk? Jo viss taču… Vēl manas dzīves…

Un piepeši saulainām acīm atkritu gultā, sāku spēlēt ģitāru un dziedāt, spēlēju ģitāru, kuras man nebija, bet kura skanēja kopā ar citām no magnetolas, dziedāju kopā ar tiem, kas dziedāja, un dziedāju par tiem, kurus pazīstu un mīlu un par kuriem gribēju, lai tie mīl mani. Un tur bija arī mana dzīve, mana vēl negarā dzīve, un par to es es dziedāju, jo par to, kas vēl būs, nekā nezināju, bet es dziedāju, es dziedāju, es dziedāju arī par to, kamēr, kā teicis kāds vācu dzejnieks – «lūpas top bālas», tā es dziedāju, un pasaule bija plaša manā priekšā, es dziedāju, pie velna, es dziedāju, es esmu jauns un pasaule man pavērta kā gliemežnīca saules lēktā, es dziedāju gluži kā apreibis, es dziedāju par visu pasauli, jo man nezināmā kārtā tā bija iekļuvusi manī un es biju iekļuvis tajā, ka vai gavilēt gribas, un es biju laimīgs, saule arī bija manī, un es dziedāju, mana laime, mans prieks, es dziedāju, mati bija aizseguši acis, bet es dziedāju kā apdullis kanārijputniņš rīta ausmā, dziedāju, kamēr «lūpas taps bālas», tā es dziedāju, jo cilvēks jau ir tāds jokains putns, kas dažkārt pēkšņi vairs nezina, kāpēc šitas tā un tas šitā, un tādos gadījumos nevaicājiet labāk neko!

Завод (kriev.)- rūpnīca

10 rubļu naudaszīme bija sarkanā krāsā.

(kriev.)- Cik vasaru, cik ziemu.