Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

Baltais stars turēja Edgaru savā lokā, un sāka skanēt melodija.

Tas bija ievads.

Un tad viņš sāka dziedāt.

– Vai drīkstu saņemt tavu roku? – es jautāju. – Jo to dziesmu viņš dzied mums.

Viņa nekā nesacīja, un es turēju viņas roku cieši cieši.

Otru uzliku uz sudrabainās rokassprādzes.

– Tā ir dziesmiņa no amerikāņu filmas «Alamo». Filma pie mums nav rādīta, bet dziesmu es zinu.

– Par ko viņš dzied?

– Zini, tā ir skumja dziesmiņa. Par gaidīšanu un sastapšanos. Par jūnija zaļajiem kokiem, par pirmo mīlestību. Un laikam arī par pirmo skūpstu, bet tieši pateikt nevaru, jo nezinu tik labi angliski.

– Tad kāpēc tu domā, ka tā ir skumja dziesma?

– Redzi, tur tiek dziedāts par visu pagātnē. Kā par kaut ko bijušu un pagājušu. Līdzīgi tam, kā reiz «Zvaigznē» lasīju Oktaviāna Augusta vārdus. Senajiem romiešiem esot bijis tāds imperators. Viņš teicis, ka nekas neesot mūžīgs, mūžīgas esot tikai skumjas pēc aizgājušā.

– Paliec vienmēr tāds, kāds esi, – viņa piepeši sacīja. – Paliec tu vienmēr tāds.

– Tas jau nav iespējams, – atteicu – Un es arī nemaz negribētu tāds būt. Ja man kāds sacītu – paliec tāds, kāds biji, pirms sastapi Diānu, es pamazām sajuktu prātā.

Vispār jutu, ka šovakar nez kāpēc esmu kļuvis traki sentimentāls.

Edgars bija pārvērties mūzikā. Tik tiešām apgarotu seju viņš raudzījās kaut kur augšup un dziedāja. Zaļi džinsi un sniegbalts krekls. Viņš dziedāja tik izjusti, ka, citam tāpat dziedot, izskatītos salkani, bet viņam ne. Viņš varēja tā dziedāt un palikt lielisks. Lai arī viņš dziedāja par to, kas mums vēl… priekšā… priekšā… Un es piepeši sapratu, ka viņš nedziedāja par to. Jo… tas…

Tā bija dziesma par mums .

Mūsu gaišā vasara.

Mūsu jūnija ausmas, baltās jūlija dienas, augusta sārttie novakari.

Zaļojošie koki un jūra.

Mūsu ilgošanās.

Pirmie skūpsti.

Mūsu mīlestība.

Ilgu piepildījums.

Mūsu mīla.

Mūsu mīla.

Atklāsmes laiks.

Mana pirmā mīla.

Ābeles ziedonī…

Dziesmas…

Saules zelts…

Tā bija dziesma par mums…

Edgars dziedāja, un drausmīgi neķītri bija, ka daži tai laikā cilāja glāzītes. Te nu vajadzēja Frediju. Viņa dzelzs dūres. Jo ir tak pretīgi, ka šādā brīdī cilvēki izturas kā sivēni.

Izskanēja pēdējais vārds, izskanēja pēdējā ģitāras vibrācija, mainījās gaismas partitūra, un sākās jauna dziesma.

Bet

palika lidinoties zālē.

Šovakar es patiešām biju sentimentāls. Varbūt tur vainīga dziesma? Es nezinu.

Neliels starpbrīdis.

Pie mūsu galdiņa pienāca Edgars, piestūma kaimiņu brīvo krēslu.

– Tu dziedāji jauki, – teica Diāna.

– Jā? – Edgars jautāja, garās skropstas kautrīgi mirkšķinādams.

– Īvo teica, ka tu dziedāji mums.

Viņš pārmetoši paskatījās manī.

– Ko par uzstāšanos teica Resnais Bens? – es iespraucos starpā.

– Izgājis pa pirmo. Tikai secināja, ka viņam jākļūstot nedaudz tievākam, citādi publika… Tu jau saproti…

– Kā tad, kā tad. Bet bungas dauza viņš kolosāli.

– Tas nav noliedzams. To visi vēlāk arī ierauga.

– Viņam jānodarbojas ar vingrošanu.

– Es gan domāju, ka viss ir iepriekš noteikts. Kas resns, kas tievs. Mēs ar tevi varam ēst, cik gribam, bet resni nekļūsim tā vai tā.

– Īvo jau ribas var izskaitīt, pasmējās Diāna.

– Kā tad, – es teicu. – Divpadsmit gabalas.

Edgars aizgāja spēlēt.

Publika koncertu bija noklausījusies un tagad gribēja dejot. Visam savs laiks. Es to sapratu. Daudz jau «Raibo bruņurupuču» draugu te nesēdēja, kas labprāt paklausītos vēl kādu dziesmu.

Pievilkās Harijs ar savu blondo grēku.

Biju spiests viņus iepazīstināt ar Diānu. Ženija mani vēl atcerējās.

Bet tas sasodītais Harijs glūnēja te uz mani, te uz Diānu, līdz uzaicināja viņu dejot.

– Harij, ko tu te zibinies kā sarkanā avārijas mašīnas spuldzīte! – es nošņācu.

Viņš pasmējās un neatbildēja.

Biju spiests uzaicināt Ženiju.

– Kā tev klājas? – viņa jautāja, kad mēs jau dejojām.

– Labi, – es teicu. – Un kā tev?

– Ne pārāk, – viņa pasūdzējās.

– Harija vainīgs?

– Es pati arī.

– Kā sviežas Marikai?

– Tā zoss iedzēra liķieri un sarijās seduksenu. Veselu kārbiņu.

– Nu gan…

– Muļķa, muļķa zoss, – viņa žēli teica. – Ja es to būtu zinājusi…

– Visu mēs uzzinām pārāk vēlu.

– Beidz filozofēt…

– Nesāc tikai raudāt, – es sacīju. – Tagad jau tev ar Hariju viss kārtībā.

– Muļķa, muļķa zoss… Ja es to būtu zinājusi…

– Tagad tu zini.

– Īvo, tu vēl esi jauns. Tu nekā nesaproti. It nekā, it nekā, it nekā!

Un iecirta man pa vaigu pliķi. Ne pārāk spēcīgi, tomēr apdedzināja.

– Ja kaut kas tamlīdzīgs vēlreiz gadīsies, būs pavisam bēdīgi, – es aukstasinīgi teicu un turpināju dejot.

Ar acs kaktiņu redzēju, kā Harijs gorījās ap manu Diānu.

– Piedod, lūdzu, lūdzu, piedod, – viņa noglāstīja man galvu. – Lūdzu, lūdzu piedod!

Viņas nervi nederēja nekam.

– Aizved mani no šejienes! – viņa spēji iesaucās un pieglauda blondo galvu manam plecam. – Aizved kaut kur! Tikai projām, projām no šejienes!

– Es neesmu glābējs eņģelis, Ženij!

– Tu esi muļķa puika, desmit gadus mazāk par mani redzējis pasauli. Esi vīrietis! Aizved mani no šejienes!

– Palūdz to Harijam.

– Harijam? – viņa histēriski izdvesa.

Mūzika izskanēja. Šoreiz tas notika īstā laikā.

Bet viņa neatlaida mani. Turēja rokas ap manu kaklu un lieca lejup galvu.

– Dari kaut ko! Dari kaut ko!

Es saņēmu viņas rokas un gandrīz vai ar varu atliecu.

– Nomierinies, Ženij! Tūlīt nāks Harijs.

– Lai viņš nomirst! Ejam projām! Es darīšu visu, ko tu gribēsi!

Es saņēmu viņas roku un kā mazu bērnu aizvedu pie mūsu galdiņa, kur manā vietā sēdēja Harijs.

– Paldies, Harij! – es teicu.

Viņš pļāpāja ar Diānu. Viņa jautri smējās, un viņi mani nemaz nedzirdēja,

– Paldies , Harij!

– Ā, Īvo!

Viņš pietrūkās kājās un atbrīvoja manu vietu. Ženijas roka vāri izslīda no manas plaukstas.

Pēc pāris nevainīgām minūtēm viņš aizgāja ar Ženiju pie sava galdiņa.

Es klusēju.

– Ielej šampanieti, – Diāna palūdza.

– Lej pati!Pudele atkorķēta, – es atcirtu.

– Īvo? – viņa izbrīnīta pasmaidīja. – Tu tiešām esi jocīgs.