Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

– Es neesmu nekāds!

– Tu… esi greizsirdīgs?

Nudien, viņa sāka pat smieties.

– Es neesmu ne greizsirdīgs un ne citāds.

Viņa uzlika roku ar sudraba sprādzi uz manām rokām.

– Nedusmojies taču. Tu pats mūs iepazīstināji… Un viņš vienkārši uzaicināja mani padejot. Tu jau arī aizgāji ar blondo.

– Tas ir pavisam citādi, – es sacīju.

– Kā citādi?

– Tāpat.

– Tāpēc, ka tas esi tu?

– Es nezinu. Varbūt.

– Nedusmojies. Es mīlu tikai tevi.

– Un es mīlu tevi. Mīlu.

– Iesim dejot!

Es klusēdams piekritu.

Nevarēju uz viņu dusmoties ilgi. Kaut ari man smeldza. Kāpēc, es nevaru pateikt. Varbūt tas bija viens acu uzmetiens, kāda noskaņa balsī, kad viņa runājās ar Hariju, varbūt kaut kas cits, pavisam kaut kas cits. Greizsirdīgs? Muļķības! Otello laiki ir pagājuši. Cilvēki mīl pavisam savādāk.

Taisni brīnums, cik strauji mainās zemeslodes griešanās leņķis. Atceros, kad biju sīks, jau septembra vidū piesala, no rītiem peļķes pārvilkās plānu ledus kārtiņu, tramvaju sliežu šķērsbaļķi bija sarmas klāti un nenobirušās lapas balti mirdzēja. Novembra beigās sniegs sakrita vai līdz kaklam. Bet tagad? Stiep slēpes un slidas kaut vai uz komisijas bodi.

Gara laika mākts pēc skolas aizvilkos pie Fredija. Viņam atkal bija uznākusi slimošana .

Šoreiz viņš slimoja netālu no savas mājas Vecrīgā. Tur bija palicis neapbūvēts laukums, kur agrāk trūdēja grausti no kara laikiem. Tagad tie nojaukti, bet jaunu ēku vēl nebija sākuši būvēt. Sīkie šeit bija ierīkojuši futbola laukumu. Vārti bija starp diviem ķieģeļiem.

Freds spēlēja ar puikām futbolu. Maisījās sīko barā kā tāds masīvs bizonis.

– Stājies pretim! – viņš sveiciena vietā iekliedzās.

Tik tiešām, Freda komandai bija pārsvars.

Es nosviedu somu, un metos virpulī, dauzīju apdriskāto bumbu, kad vien tiku klāt, līdz beidzot pie Freda komandas vārtiem iebrēcos šausmīgā balsī, un knauķis, kas sargāja vārtus, saķēra galvu un pietupās, bet es tukšajā ķieģeļu spraugā lēnām ieripināju bumbu.

Vispār Freds ar savējiem bija pārāks. Uz vienu mūsu bumbu viņi iesita trīs.

Un tad notika neizbēgamais, kam agri vai vēlu jānotiek, kad pilsētas vidū spēlē pūsli. Kāds čalītis spēra no visa spēka, bet bumba neaizlidoja vis uz vārtu pusi. Aizlidoja tur, kur žāvējās veļa, un atstāja skaistu zīmogu tieši balta palaga vidū.

Un tikpat pēkšņi atsprāga mājas durvis un, neganti lamādamies, laukā izmetās vīrelis ar koku rokā.

Čalīši šķīda uz visām pusēm. Gribēdams sadot katram, vīrelis galu galā nenotvēra nevienu. Tad viņš metās pie bumbas un ievilka tai ar koku. Pūslis palēcās un atripoja pie mums. Freds aizspēra bumbu puišeļiem, kuri stāvēja pieklājīgā attālumā.

Vīrelis nolamājās un, koku vicinādams, nāca pie mums. Es jau gribēju laisties lapās, bet Freds nekustējās, un arī es biju spiests palikt uz vietas.

– Lamzaki tādi! – vīrelis ķērca. – Es jums noraušu galvas un piespraudīšu pie dibeniem.

– Mieru, onkol, tikai mieru, – teica Freds.

Vīrelis atvēzējās, tomēr nesita. Es manīju, ka viņš būtu laimīgs, ja mēs ar Fredu neizturētu un bēgtu projām. Sist viņš neiedrošinājās, un viņa autoritāte bija zudusi. Man pat viņa kļuva mazliet žēl. Sīkie nicinoši svilpa un bļaustījās.

Tāpēc vīrelis priecīgs paņēma Freda piedāvāto cigareti, un mēs aizsmēķējām.

– Puiši, jūs tak esat pieauguši. Cilvēkiem veļa.

– Kur lai sīkie citur spēlē bumbu? – prasīja Freds.

– Tak saprotiet, puiši, ka citur…

– Kur?

– Kur? Tik tiešām, kur arī mēs ar Fredu pēc pusgada spēlēsim futbolu? Skolas laukumā nekad vairs. Nekad. Kur? Kur spēlēs futbolu Edgars, kur Jāko, kur Freds un kur es, un kur citi no mūsu klases?

Un man kļuva ļoti skumji.

Mēs vilkāmies projām no dubļainā laukuma.

– Jau kuro gadu no ziemas ne velna nebūs, – izgrūda Freds. – Rudens tik silts kā vasara. Tas vairs nav paciešams.

– Viss no tiem atomiem, Fred, no atomiem.

– Vienkārši briesmīgi, – teica Freds. – Es gribu slēpot. Kaut gan – ja pie mums iestāsies Āfrikas klimats, mēs to pacietīsim. Bet ko darīs nabaga melnie, kad viņu mūžīgajā vasarā iesprauksies ziema?

– Viņi brauks slēpot uz Kilimandžāro, bet krokodili pārceļos uz Māras dīķi. Kakadū tupēs Kirova parka kokos. Boa čūskas aptīsies trolejbusa vadiem, satiksme nefunkcionēs, un nebūs jāiet skolā. Kolibriji vīs ligzdas skolas zvanos, tie skanēs bez apstājas, un būs mūžīgs starpbrīdis.

– Un ko darīs mērkaķi? – viņš smējās.

– Varbūt mērkaķi mācīs mums matemātiku un par pareizu atbildi uzcienās ar banānu.

Mēs soļojām uz Freda mājas pusi. Viņam tur drīz bija jābūt.

– Tante no laukiem atbrauksi.

– No kurienes tev tāda parādījusies?

– Man arī pirmā dzirdēšana. Pareizāk sakot, pirmā redzēšana. Uzradusies, un viss.

– Bēdīgi, – es teicu.

– Kas vainas? Savedusi pašražotus produktus.

– Un tomēr bēdīgi. Bēdīgi.

– Kāpēc?

– Nezinu. Bēdīgi, un viss.

– Ko tu tagad darīsi?

– Iešu klausīties operu.

– Kādu?

– Ko rādīs.

– Biļetes ir?

– Nepirkšu. Iešu pirmajā starpbrīdī iekšā un kāpšu beidzamajā balkonā. Kamēr samērā silts un cilvēki staigā žaketēs, tas ir pilnīgi droši.

– Jā, – sacīja Freds. Tas ir pilnīgi droši.

– Tu noticēji, ka iešu uz operu?

– Nē, – viņš teica.

– Varbūt aiziešu uz kādu teātri. Sistēma tā pati. Un pirmo cēlienu mierīgi var neskatīties. Galvenais taču nāk pēc tam.

– Tad jau drīzāk uz teātri.

Mēs bijām atklīduši līdz Freda mājoklim.

– Tu reiz gribēji pārrakstīt to plati, – viņš teica.

– Kādu?

– Septiņdesmit trešā gada labākos.

– Nu, atnes.

Viņš iegāja mājā, bet es aizsmēķēju. Nopīpēju līdz pusei, kad pavērās logs un Freds uzsauca:

– Tev ir kur ielikt?

Es noplātīju rokas. Somā jau neiebāzīsi.

Viņš nostiepa lejā «Top Of The Pops» . Albumu viņš bija iebāzis kulītē. Pavilku laukā. Uz zila fona dzeltenā peldkostīmā stāvēja iedegusi meitene ar divām bizītēm.

– Foršs skuķis, – viņš uzsita ar knipi pa aploksni.

– Jā, – es teicu un pārlaidu acis gabalu sarakstam. – Also sprach ein Mensch, – ko tas nozīmē?

– Tas ir vāciski.

– Tu taču zini, ka es vācu valodu neprotu.

– Es arī mācos angleni.

– Nu, ja tu zini, ko tas nozīmē, tad pasaki! – pašam negaidot uzbrēcu.

– Tā runāja kāds cilvēks, – viņš sacīja.

– Lieliski, es dziļi ievilku elpu un aizmetu končiku. – Lieliski. Tas ir taisni priekš manis. Nudien lieliski. Šodien tāds garastāvoklis, ka gribas kādu paklausīties. Kas neko nejautā, bet pastāsta, pamāca, izskaidro. Ja tu pats saproti, cik maz no visa jēdz.

Freds pasmīnēja.

– Mao esot teicis: jo vairāk mācoties, jo stulbāks kļūstot.

– Pasaki to Teihmanei! – es atcirtu. – Un neaizmirsti piebilst, kurš tādā gadījumā ir gudrākais mūsu klasē,

– Nē, Īvo, nopietni. Jo cilvēks vairāk zina, jo viņa zināšanas plašākā lokā saskaras ar nezināmo, un…

– Ej uz havaju!

– Tu nu gan esi palicis nervozs, – Freds nobrīnījās.

– Jā! Tāds es šodien esmu… Kā slimojot iet pa dzīvi?

– Nekas īpašs. Kā parasti. Pats jau zini.