Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko
Здесь есть возможность читать онлайн «Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1977, Издательство: Liesma, Жанр: Советская классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Nevaicājiet man neko
- Автор:
- Издательство:Liesma
- Жанр:
- Год:1977
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Nevaicājiet man neko: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Nevaicājiet man neko»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Nevaicājiet man neko — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Nevaicājiet man neko», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Un viņš viegli uzsita man pa plecu, un es noglāstīju viņa roku.
– Bet citi…
– Kas mums daļas gar citiem? Es taču esmu tev blakus.
– Ed, tu nepametīsi mani?
– Nekad, brāļuk.
– Tu nāksi man līdzi?
– Iešu.
– Es saņemšu tavu roku un nelaidīšu vaļā. Un tā mēs iesim.
– Labi. Tikai tu nedrīkstēsi skatīties manī. Norunāts?
– Kādēļ gan?
– Nevaicā. Tikai apsoli.
– Jā, – es nočukstēju un satvēru brāļuka silto roku. – Apsolu.
Mēs piecēlāmies, sadevušies rokās, un gājām.
Iznācām no parka, šķērsojām Stučkas ielu, Kirova ielu. Nopētījām «Rīgas» un «Spartaka» šiltes, pagājām garām grāmatnīcām un nogriezāmies uz Ļeņina ielas. Pretējā pusē stāvēja miliciene ar svilpi. Mums pāri jāiet nebija. Lai svilpj vesela. Iegriezāmies sulu bodē un nopirkām sauso vīnu par 61 kapeiku glāzē. Tas bija riebīgi auksts. Pārgājām Dzirnavu ielai, garām baznīciņai, pāri Lāčplēša ielai. Mašīnu nebija, un mēs gājām pie sarkanās gaismas. Iegājām mākslas antikvariātā paskatīties. Daži akvareļi mums patika, bet ne tik ļoti, lai sāktu domāt par iespējām nopirkt.
Sākām gaidīt mājas trolejbusu. Kāds krupis ar diviem čemodāniem gandrīz ietriecās Freda albumā. Tik tikko paguvu kulīti paraut uz augšu.
Biju ļoti priecīgs, kad atkal satiku Diānu. Saule spīdēja jūrā kā sarkans ovāls lillā pūkās.
Mēs klaiņojām gar jūru.
Viņai mugurā bija melnā dermantīna mētelītis un galvā rūtaina berete.
No jūras uzdvesa vēsums, un es savā plānajā jakā nodrebinājos.
– Kā beidzās inventarizācija tavā galantērijas bodē? – es prasīju.
– Normāli, – viņa pasmējās. – Ina gan bija pārbijusies un divas reizes sajauca rēķinus.
– Ina jau vienmēr uztraucas par niekiem.
Es apņēmu viņas plecus.
– Tavs mētelis ir tikpat auksts kā vecai bruņurupucienei bruņas.
– Nabaga mazo bruņurupucīti, tu esi pavisam nosalis.
– Kamēr turu tevi apskautu. Mana sirds deg liesmās un silda no iekšienes, – iesmējos, jo viņa mani tik žēlīgi uzlūkoja, it kā es aukstumā jau beigtos nost.
– Nu, nu, – viņa brīdinoši novilka, – gribētu gan redzēt, kā tevi mīlestība sasildītu, ja tu nomestu kaut vai jaku.
– Tas nebūtu skaisti, – es teicu. – Jāko par to reiz sacerēja pantiņu.
Mans raibais bruņurupucis
No savām bruņām izsprucis.
Vairs nav viņš bruņurupucis,
Bet tikai riebīgs rupucis.
Un tas pēkšņi izlikās tik jocīgi, ka mēs smējāmies vai bez elpas.
Bet, kad iegriezāmies kāpās, Diāna sacīja:
– Varbūt pantiņš nav nemaz tik jocīgs?
– Kas tad tur nopietns?
– Vai mēs līdzīgi nenēsājam bruņas? Un kad nometam tās… Iedod cigareti.
Viņa aizsmēķēja un tūlīt nosvieda.
Pielieca manu galvu, tad saņēma rokās un pieglauda savam vaigam.
Es noskūpstīju viņu, bet viņa neatbildēja, tikai nočukstēja:
– Īvo, man bail.
– No kā? Es esmu tev blakus.
– Es nezinu…
Glāstīju viņas tumšos matus, kurus nu jau pazinu tikpat kā savējos.
– Mums kopā ir labi, vai ne? – viņa nočukstēja.
– Kādēļ tu jautā? Vai tad nezini?
– Pasaki vēlreiz.
– Mums kopā ir labi.
– Tu mani mīli?
– Es tevi mīlu. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
– Tā ir labi, – viņa teica.
– Kaut kas noticis?
– Nē, nē…
– Tad jau nav vērts uztraukties.
– Es zinu.
– Es tevi mīlu, mīlu.
– Man tomēr bail, Īvo.
– Kas var notikt, ja es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un tu mīli, mīli, mīli mani?
Viņa neatbildēja, tikai skūpstīja manu seju, skūpstīja tā, it kā man tūlīt jādodas karā un mēs nekad vairs neredzēsimies.
Nozvanījos par velti gandrīz nedēļu.
Nav, nav, izgājusi, tūlīt būs, nupat bija, nav, nav.
Beidzot aizdrāzos uz galantērijas veikalu neilgi pirms tā slēgšanas.
Spārdīju nomirušās lapas, soļoju šurpu turpu pa parka celiņiem zem zilām, zilām rudens debesīm un spožas, spožas rudens saules.
Bez desmit sešos pircējus vairs bodē nelaida.
Četras pāri sešiem durvis atvērās un iznāca Diāna ar kādu draudzeni, ko es nepazinu, lai gan daudzas pārdevējas labi pazinu.
Es neredzami viņām sekoju.
Viņas iegāja kafejnīcā, un kādas pārdesmit minūtes es nīku, kamēr atkal varēju klīst nopakaļis kā slepenpolicists.
Beidzot viņas izšķīrās.
Es pagaidīju, līdz tā otra pavisam aiztinas, pārskrēju pāri ielai, satvēru Diānu no aizmugures ap pleciem un laimīgs nočukstēju:
– Labdien, mana skaistā!
Viņas mati smaržoja pēc zemenēm.
Viņa satrūkusies atskatījās un, mani ieraudzījusi, jutās it kā apjukusi, vismaz mirkli man tā likās, tad pasmaidīja, vaigos savilkās bedrītes, un es viegli viņu noskūpstīju uz vaiga.
– Kā tu mani nobaidīji!
– Tas tāpēc, ka tevi nekad nevar sazvanīt.
– Slikti esi zvanījis.
– Ko tu! Katru dienu vairākas reizes. Biju jau nobijies, ka tavas darba biedrenes kļūs dusmīgas.
Viņa paraustīja plecus.
– Atļauj! – es izņēmu viņai no rokas somu. – kurp tu ej?
– Uz māju. Pēc tam pie šuvējas.
– Vai drīkstu tevi pavadīt?
– Vispār… labāk gan ne, Īvo, – viņa nez kāpēc sastomījās. – Viņai nepatīk, ka ved līdzi svešus.
– Es tak viņu neapēdīšu!
Diāna iesmējās un papurināja galvu.
– Viņa ir pavisam dīvains cilvēks.
– Tad kāpēc tu pie tādas ej?
– Viņa šuj ļoti labi.
– Un tu nevarētu šodien tur nebraukt?
– Es apsolīju, – viņa kodīja lūpas un tad steigšus izsacīja: – Bet tu varētu pavadīt mani līdz mājai.
Mēs iegājām Diānas istabā.
Telpa tāda pati kā ceriņu ziedēšanas laikā. Lielas vāzes uz galda un grīdas, tikai ceriņu vietā apsārtušas, nodzeltējušas kļavu un bērzu lapas. Smaržoja kā birzī.
Es iemetos vecajā šūpuļkrēslā un krietni iešūpojos.
Viņa bija klusa un nerunīga.
– Kas tomēr noticis? – es prasīju. – Pasaki skaidri un gaiši.
– Nekas, – viņa atteica.
– Šodien tu izskaties tieši tāda pati, kādu tevi ieraudzīju pirmo reizi.
– Kāpēc? – viņa pasmaidīja un apsēdās man uz ceļiem.
Vecais krēsls draudoši nočīkstēja, bet es to neņēmu galvā un iešūpojos vēlreiz.
Apliku viņai rokas un teicu:
– Man jāpasaka tev kaut kas ļoti svarīgs. Tikai apsoli, ka nepiecelsies, kamēr nebūšu beidzis.
– jā. Es apsolu, – viņa bērnišķīgi novilka. – Klausīšos tevī kaut vai līdz rītam.
– Nekas neiznāks! Tev jāiet pie šuvējas.
– Tas atkarīgs no taviem vārdiem.
Mēs šūpojāmies, krēsls čīkstēja, rūgteni dvesmoja vīstošās lapas, un es jau taisījos izstāstīt viņai visu. Par mūsu attiecībām, par precēšanos utt.
Bet tad pēkšņi pārdomāju. Ar sesto prātu sajutu, ka šodien to labāk nepieminēt. Runāt tad, kkad abi jutīsimies noskaņoti vienā vilnī.
Es viņu noskūpstīju un teicu:
– Es gribu tevi mīlēt un gribu, lai tu mīlētu mani.
– Es mīlēšu tevi vienmēr, – viņa sacīja.
Vēja brāzma ielidoja puskailajā ceriņu krūmā aiz loga un sašūpoja zarus. Rietošās saules stari kā mazas vāverītes lēkāja pa grīdu un dīvānu. Loga kreisā puse atsprāga līdz galam. Baltie aizkari noplīvoja vējā. Istabā ieplūda spirgta dvesma.
Es pamāju, kur aizkari plīvoja vējā.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Nevaicājiet man neko»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Nevaicājiet man neko» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Nevaicājiet man neko» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.