Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

– Jā.

– Un kā tev? Kā čaļiem?

– Normāli. Kad nāksi uz šūli?

– Gribēju rīt, bet dakteris iedeva brīvu. Tātad parīt.

– Labs ir. Tad zināšu.

– Čau, Īvo!

– Čau, Fred! Lasies vien pie savas tantes!

Mēs aizvilkāmies katrs uz savu pusi.

Neko negribējās šovakar darīt. Un nebija jau arī ko.

Kad gāju cauri parkam, izdzirdu sievietes balsi. Sauca mani.

Saule bija rudenīga, mākoņi debesīs arī. Lapas dzeltēja, bet par krišanu vēl pārāk nedomāja.

Es soļoju tādā pašā tempā un izlikos, ka nekā neesmu sadzirdējis. Tad sieviete pasauca mani un tēlot kurlo vairs nebija nozīmes.

Aizgāju pie soliņa un apsēdos viņai blakus,

– Labdien, Liliān! – es sacīju.

– Sveiks, Īvo! – viņa atteica. – Es domāju, ka tu vairs negribi mani redzēt.

– Kāpēc gan tā…

Es nestāstīšu, kāda viņa izskatījās. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet, ja Edijs viņu mīlēja, tad viņa bija skaista.

Bērnu ratiņos, ko viņas roka liegi kustināja, gulēja aizmigusi meitenīte, pavisam vēl maziņa. Liliāna pamanīja manu skatienu, kaut arī acumirklīgu.

– Kā viņu sauc? – es prasīju.

– Sandra.

– Skaists vārds.

– Jā.

– Un kas tad ir papus?

– Inženieris.

Daudz man tas izteica! Bet tālāk nejautāju. Galu galā – kas man par daļu! Kaut vai ministrs.

– Tu jau esi izaudzis liels.

Tikpat liels kā Edijs, man gribējās teikt, bet es tikai noteicu:

– Jā…

– Un kā tev klājas, Īvo?

– Iztikt var. Mācos videnē.

– Kurā klasē?

– Pēdējā.

Viņa pavisam mierīgi varēja izrēķināt to pati. Bet jautāja! Lai tikai būtu par ko runāt. Lai tikai attālinātu brīdi, kura dēļ viņa piesauca mani, kaut arī saprata, ka es nebūt to nevēlos.

Mēs pļāpājām par šo un to, un tad viņa tomēr izsacīja:

– Vai tu neieredzi mani?

– Kāpēc tu tā domā? – es teicu. – Edija taču vairs nav.

– Es viņu ļoti mīlēju.

– Es zinu. Bet ko var darīt, ja viss veidojas pavisam savādāk.

– Es gandrīz sajuku prātā.

– Es ticu. Nolādētā leikēmija!

– Tad tu neturi uz mani ļaunu prātu, ka es…

– Nē.

– Es Edi ļoti mīlēju.

– Es zinu.

Un tomēr es Liliānu ienīdu . Truli, kaut kur zemapziņā, ar tādu kā dzīvnieka instinktīvu naidu. Lai gan ar prātu sapratu, ka man nav taisnība, ka dzīve nevar apstāties tikai tāpēc, ka brāļuka vairs nav. Es zināju, cik ļoti Edijs mīlēja Liliānu, tomēr viņa nevarēja visu mūžu sērot pēc Eda, jo mūžs tikai viens. Un lai arī svešais tēviņš tagad guļ ar Liliānu un varbūt viņi pat ir laimīgi, bet Edijs nekad vairs tāds nebūs. Es sapratu, ka man nav taisnība, un tāpēc apvaldījos un nekā nesacīju, lai viņu nesāpinātu, kur viņa jau tā sāpes pārcietusi un varbūt bieži brāļuku atceras, un dažreiz varbūt redz arī sapnī. Un tomēr es viņu ienīdu, lai arī man nebija viņai ko piedot, jo viņa jau nekur nebija vainīga.

Bet ja nu viņai tas bija vajadzīgs, ;ai tā arī domā.

– Nu man jāiet, – es teicu. – Visu labu.

– Esi laimīgāks, – viņa nočukstēja, kad gāja projām.

Es neatbildēju.

Vilkos tikai tālāk uz priekšu un iegāju slimnīcas parkā. Tad alejā. Nokaisītā ar baltu smilti.

Bija nakts.

Spīdēja liels apaļš mēness, arī pavisam balts. Debesis bija tumši zilas, bez mākoņiem, taču zvaigznes nemanīja. Aleja stiepās bezgalībā, un koki ziedēja ziliem, mazliet violetiem ziediem. Starp kokiem rēgojās balti marmora postamenti, uz kuriem stāvēja skulptūras, dažas apdauzītas, citas pavisam veselas. Daudzi postamenti bija tukši.

Es jau šeit biju reiz bijis, zināju to, bet neatcerējos, kas būs tālāk. Sākās viss kā iepriekšējā reizē.

Gaiss bija dzestrs, svaigs un smaržīgs. Jutos viegli. Visapkārt bija kluss.

Dominēja baltā un zilā krāsa, kas mainījās dažādos toņos.

Devos uz priekšu. Soļus nejutu.

Krūmos ieraudzīju tuklu vīrieti ar neizteiksmīgu seju. Viņš savicināja rokas, bez mazākās piepūles pacēlās gaisā un piezemējās uz postamenta.

Sasprindzināju visus spēkus, kļuvu viegls kā puteklis un uzlidoju līdz koku ziedošajām lapotnēm.

Domas bija gaisīgas, nedaudz reiba galva.

Slīdēju pa aleju uz priekšu, kad pamanīju, ka varu lidot bez roku kustināšanas. Cauri lapotnēm garām virzījās melni ēku korpusi nomirušām acīm, līdz priekšā ieraudzīju spoži apgaismotu vairākstāvu ēku, kuras logos kustējās ēnas. Nemanāma gaisa strāva nesa mani līdz galam atvērtajās durvīs. Es ielidoju iekšā un nolaidos zemē.

Telpas sienas un griesti bija balti, bet grīda klāta ar sarkanām flīzēm.

Priekšā bija mazas durvis.

Nez kāpēc kļuva baisi.

Rokas un kājas pielija ar svinu.

Es it kā gribēju iet projām, taču pa mazajām durvīm iegāju sniegbaltā istabā.

Uz sienas, taustekļiem piesūcies, tupēja milzīgs taurenis. Dzeltenvioletzilais ķermenis bija sastindzis. Četri spārni viegli trīsēja. Viņa acis raudzījās baltajā sienā. Viņš klusu dziedāja.

Istabas kaktā rupji sanaglots zems koka galds, blakus krēsls. Uz galda atradās garš priekšmets, pārsegts ar palagu.

Es apsēdos.

Pastiepu roku un nosedzu palagu.

Aizvērtiem plakstiem tur gulēja mans brālis Edijs.

Viņš bija miris.

Es neraudāju, bet asaras pašas ritēja pa vaigiem.

Es pārsedzu Edija ķermenim palagu, kā tas bija, kad ienācu.

Piecēlos un gāju projām.

Milzīgā mēness diska gaismā zili violeto ziedu alejā lidinājās neskaitāmi cilvēki baltā. Tikai viņu vaibstus nevarēju saskatīt – it kā būtu sejās kāda izteiksme, it kā nebūtu. Tās visas likās vienādas.

Ieklīdu parkā.

Klusums… Čab lapas… Tukšās statujas postaments… Dūmakaina saule karājas žuburainajos zaros… Rudens mirst…

Pussagāzies, apsūnojis soliņš. Notrausu lapas un piemetos uz stūrīša.

– Beidz taču lasīt, – es nepacietīgs teicu.

– Tūlīt, tūlīt, puslapa, tad nodaļa beidzas.

(Diena no dienas garie slimnīcas gaiteņi, nedzīvā spuldžu gaisma, viena un tā pati palāta, ar nelielām izmaiņām vienas un tās pašas pelēkās, nomāktās sejas.)

Viņš aizvēra grāmatu un nolika blakus. Uzmanīgi paskatījās manī. No viņa sejas un kakla vēl nebija nozudis vasaras zeltainais iedegums.

– Vai tu… – es teicu.

– Nejautā, Īvo, – viņš pasmaidīja. – Cik tu jau liels izaudzis.

– Kad ārsti tevi izrakstīs? Mamma un paps tevi ļoti gaida. Arī es.

(Ir upes agrā rītā miglā tītas, un zaļojošas birzis, Gaujas krasts, un maigas lietus lāses pavasara pēcpusdienā, un vīna glāze, reibina kas divkārt. Un mūzika, un sejas mīļas. Skaists vakars kafejnīcā, sniegs, kas snieg aiz loga pārslām lielām, kad tiltam pāriet trokšņains ļaužu pulks…)

– Jā, drīz jāpošas mājup, – viņš teica.

– Un kā tu jūties?

– Labāk, brāļuk, labāk, – viņš no jauna pasmaidīja un noglauda man galvu.

(Balta operāciju zāle, balti cilvēki, balts brāļuks. Vienīgi gāzētā ūdens cilindrs pilns ar sarkanu sīrupu, kura līmenis pamazām plok.)

– Edij, ejam tūlīt mājās, – es stingrām lūpām čukstēju.

– Ejam gan, – viņš atteica.

– Bet tu nemaz necelies!

– Vai tad neredzi, ka es jau eju? Ka eju tev blakām?

– Ed! – es kliedzu. – Vai tu esi miris vai dzīvs?

– Kāpēc lai es būtu miris? Vai tad tu mani neredzi? Varbūt nedzirdi? Varbūt nejūti manas rokas pieskārienu?