Andris Grūtups: Observators

Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu
Andris Grūtups

2009

No grāmatas elektroniskās versijas radītājiem

Mēs cenšamies neskanēt un neizplatīt darbus, kas ir jaunāki par 5 gadiem, bet šis darbs ir izņēmums. Autoram izdevies aprakstīt uzskatāmi parādīt pagātnes procesus, kuri ar daudz lielāku intensitāti notiek joprojām. Lai gan kopš aprakstītajiem laikiem ir būtiski mainījusies ideoloģiskā virsbūve, pēc būtības maz kas ir mainījies, toties jaunākās tehnoloģijas kontroli un izsekošanu ir pacēlušas jaunā daudz plašākā un visaptverošākā līmenī.

Mēs pieņemam, ka Andris Grūtups neraksta grāmatas, lai nopelnītu un attiecīgi priecājas par katru lasītāju, līdz kuram ir aizgājusi viņa grāmata. Tāpat mēs pieņemam, ka apgādam "Atēnas" ar darba priekšlaicīgu brīvas pieejas nodrošināšanu netiks radītas pārliekas finanšu problēmas un atvainojamies jau iepriekš par iespējamiem zaudējumiem

Savukārt katru šīs grāmatas versijas lasītāju mēs aicinam iegādāties šo to apgāda Atēnas mājaslapā, pie nosacījuma, protams, ja lasītājam tā patika un viņš var to atļauties.

Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta mākslas filma „Stukačs: jeb kā vara salauž cilvēku”, katrs reģistrēts e-bibliotēkas lietotājs to var apskatīt par brīvu: http://www.e-biblioteka.lv/lv/video/stukacs-jeb-ka-vara-salauz-cilveku/1456/

-------------------------------------------------------------------------------------------------------

Veltīts jaunības dienu draugam

Modrim Slavam un cilvēkiem,

Kuri cieta pārliecības dēļ.

Autors izsaka pateicību par sniegto palīdzību grāmatas tapšana Latvijas Valsts arhīva direktorei Dainai Kļaviņai, Latvijas Valsts Vēs­tures arhīva direktoram Nikolajam Rižovam un arhīva lasītavas vadītā­jai Guntai Mindei, Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departa­menta virsprokurorei Rudītei Āboliņai, Ģenerālprokuratūras Starptau­tiskās sadarbības nodaļas prokuroram Aivaram Zaķim, virsprokuroram Jānim Osim, Latvijas Republikas Satversmes aizsardzības biroja direk­toram Jānim Kažociņam, direktora vietniekam Uldim Dzenītim, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājam Indulim Zālītēm, Latvijas Republikas iekšlietu ministram Marekam Segliņam, Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes priekšniekam Valdim Jēkabsonam, iekš­lietu ministra palīdzei Vijai Jurkovskai, Pasu nodaļas vadītājai Vairai Sprincei, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Lietišķās informācijas sektora vadītājai Gintai Zalcmanei, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājam Pāvelam Gruziņam, Lat­vijas Universitātes arhīva direktorei Anitai Kalniņai, Siguldas Zonālā valsts arhīva direktorei Félicitai R,oslovai, mākslas vēsturniecēm Ingrīdai Burānei un Edītei Pogai, Dr. iur. Aivaram Niedrēm, zvērinātiem advokātiem — Elvijam Vėberam, Dr. iur. Aivaram Lošmanim, grāmat­niekam Aināram Ikstenam, Lindai Kalniņai, Jurim Ašmanim, valod­niecei Brigitai Zellei, grāmatā minēto personu tuviniekiem, kolēģiem, bijušajiem prokuratūras, tiesu un Valsts drošības komitejas darbinie­kiem, kuri autoram neatteica sniegt informāciju par šo vēsturisko lietu.

Grāmatas literārais konsultants, profesors Viesturs Vecgrāvis.

PRIEKŠVĀRDS

Grāmata veltīta mākslinieka un brīvdomātāja Jurģa Skulmes tie­sāšanai.

Skulmi notiesāja par kādu slepenas vēstules sūtīšanu uz ārvalstīm. Vara to novērtēja kā pretvalstisku.

Grāmata stāsta par Skulmes lietas izmeklēšanu un tiesu. Tā aprak­sta Valsts drošības komitejas operatīvo darbinieku un aģentu darbu.

Visi darbā atspoguļotie notikumi attēloti, balstoties uz arhīva dokumentiem un laikabiedru atmiņām. Neko neesmu izdomājis vai mākslīgi konstruējis.

Lai izzinātu lietas detaļas un nianses, uzklausīju daudzus bijušos Valsts drošības komitejas un prokuratūras darbiniekus. Viņu stāstītais būtiski papildināja lietas apstākļu izpratni un analīzi.

Grāmatā aprakstītie notikumi risinājušies pagājušā gadsimta sep­tiņdesmitajos gados. Lai raksturotu laikmetu, parādītas tā laika būtiskākās norises — ebreju emigrācija no Padomju Savienības, lijas Ripsa sadedzinā­šanās mēģinājums pie Brīvības pieminekļa un slavenā "lidmašīnu lieta".

Salīdzinājumam izmantoti arī Latvijas vēsturiskie tiesu procesi — dzejnieces Ilzes Kalnāres notiesāšana, astoņpadsmitā policijas bataljona prāva, Oļega Batarevska apsūdzēšana un citi tiesu procesi.

Arī šo lietu analīze balstīta vienīgi uz arhīvos lasītā un līdzgait­nieku stāstītā. Darbam izmantoti tikai pirmavoti.

Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados es strādāju proku­ratūrā. Pazinu daudzus no grāmatā minētajiem prokuratūras, tiesu un Valsts drošības komitejas darbiniekiem. Rakstot par saviem bijušajiem kolēģiem, centos būt maksimāli objektīvs un tolerants. Tajā pašā laikā atklāts un godīgs. Neko neesmu slēpis vai noklusējis. Darbam nav cita mērķa, kā vien izzināt un parādīt vēsturi.

Par grāmatas ētisko mērauklu izraudzīta Latvijas valsts neatka­rības ideja. Ar šo mērauklu es līdzinu cilvēkus un notikumus.

Darba centrā izvirzītas cilvēku attiecības. Grāmata veltīta cilvēku kaislībām, vājībām, bailēm, negodīgumam un nodevībai. Nodevības tēma caurvij visu darbu. Sākot no epigrāfa līdz grāmatas pēdējai rindiņai.

Savus varoņus esmu centies parādīt godīgi un taisnīgi. Negribu cil­vēkus ne celt, ne pelt. Vien izstāstīt, kā ļaudis toreiz dzīvoja, ko domāja un pēc kā tiecās.

Darba centrā viena cilvēka — mākslinieka Jurģa Skulmes — aizrau­tības, ideālisma un ciešanu laikmets. Esmu centies to parādīt vispusīgi un objektīvi.

Kā man tas izdevies, lai spriež lasītājs.

Ar cieņu — autors.

Daudzi tad grēkos un viens otru nodos un nīdīs. [Mt. 24. 10.]

Bija agrs marta rīts. Kāda savrupmāja Rīgas pievārtē. Turpat Ķīš­ezera krastā. Padomju laikiem diezgan iespaidīga. Piekalnē izbūvēts pusotra stāva nams. Mājas priekšā plaša terase. No tās skats uz ezeru. Arī logi vareni. Gandrīz no griestiem līdz grīdai. Tādus toreiz reti kurš būvēja. Ja nu vienīgi mākslinieki vai pagrīdes bagātnieki. Arī mājas cen­trālā telpa iespaidīga. Kaut kas pa vidu starp darba kabinetu, māksli­nieka darbnīcu un bibliotēku. Vienā stūrī sarkanu ķieģeļu kamīns. Uz tā sarindotas skulptūras. Līdzās zems kafijas galdiņš. Pie pretējās sienas iespaidīga glezna masīvā zelta rāmī. Tieši pie loga rakstāmgalds. Tāds vecmodīgs un respektabls. Turpat līdzās molberts, krāsām notrieptas paletes, otas, pusizlietotas krāsu tūbiņas un kāda nepabeigta ainava. Kaut kas līdzīgs radošai nekārtībai un nevīžībai. Un tad vēl grāmatu plaukti. Pilni mākslas žurnāliem, brošūrām, mapītēm un grāmatām. Tie aizņem pusi no istabas. Sarindots kā bibliotēkā. Arī izbūvēts pamatīgi — no griestiem līdz grīdai. Visi plaukti atdalīti vien ar šaurām ejām. Vesela bagātība.

Lielajā istabā pie rakstāmgalda sēdēja kāds cilvēks un drudžainā steigā rakstīja. Ik pa brīdim pavēries logā un nedaudz aizdomājies, viņš turpināja darbu. Lapu pie lapas tapa kāds īpatns dokuments. Vēstījums haotisks: tagadnes notikumi un vēstures fakti. Ziņas par atsevišķām personām un pārtikas produktu cenām. Tad vēl anekdotes, dažādas pikantērijas un lietas, par kurām ikdienā nerunā. Tāda atskaite vai pārskats par padarīto. It kā atbildēts uz jautājumiem: kāds uzdevis jautājumus, un cilvēks raksta atbildes. Viss samests vienā kaudzē. Taču dokuments interesants. Arī faktu bagātība iespaidīga. Izskatās, ka autors labi zina, ko raksta. Nu kaut vai par Mākslinieku savienības 9. kongresu. Pārskats pilnīgs: cik piedalījušies, kas kur ievēlēts, cik no ievēlētajiem partijas biedri u. tml. Un tad vēl personu raksturojumi — trāpīgi un dzēlīgi. Nu, piemēram, par ļaudīm, kas ievēlēti Mākslinieku savienības valdē: Konstantīns Andrejevs, (*Konstantīns Andrejevs (1914—1981). Ienācējs no Krievijas. Aktīvs Latvijas kolonizācijas politikas īstenotājs) bijušais abu mākslas muze­ju direktors — tipisks kolonizators, Miķelis Ivanovs, (**Miķelis Ivanovs [1927—1991). Mākslas akadēmijas docētājs. Gudrs cilvēks. Rakstījis negatīvas kritikas par visu progresīvo... Uzņēmies visnepateicīgāko lomu, jo kādam tas bija jādara... Domājams, čekas ziņotājs) mākslas zināt­nieks — vismelnākā personība mākslas jomā, Laima Reihmane, māk­slas zinātniece — tautā dēvēta par "saldo nāvi", Vladimirs Kozins, (***Vladimirs Kozins. Dzimis 1922. gadā. Iespējams, ka bija šovinists, jo latviski nerunāja. Kā cilvēks saprātīgs. Arī latviešu glezniecības līmeni godam uzturēja) gleznotājs, mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas ilggadējs vadītājs — reakcionārs šovinists, Artūrs Lapiņš, (**** Artūrs Lapiņš (1911—1983). Aktīvs kolaboracionists. Netalantīgs un mazvērtības kom­pleksu apsēsts cilvēks) scenogrāfs, pēckara gadu galve­nais tēlotājas mākslas ideologs — dēvēts par mākslas čekistu. Aktīvā­kais "formālistu" grāvējs, mākslinieku vajātājs un latviešu glezniecības nīdētājs.

Читать дальше