Andris Grūtups - Observators

Pēc dabas apakšpulkvedis noslēgts. Arī konspirācijas tieksme ne­pārprotama, īsts konspirācijas ģēnijs. Pat darbabiedri nezina, kur un kā viņš dzīvo. Tiekoties ar prokuroru, Gothards "aizmirsis" pat savu uzvārdu... Stādās priekšā kā... Valdmanis. Taču ir kāda nianse, kas abus vieno. Gan Buse, gan Gothards neieredz latviešus... 7Paši gan skaitās latvieši — viens atbraucis no Krievijas, otrs tepat no Zemgales. Taču naids vieno. Ja neieredzi, nevari strādāt! Pašam sev jāiestāsta, ka lat­vieši tie sliktie... Vien nacionālisti un fašisti. Tiem līdz padomju cil­vēkiem vēl tālu... Visi vēl "bijušie"... Tādus tik "mocīt" un audzināt! Ari raksturs abiem vienāds. Buse līdzīgi Gothardam noslēgts un nesa­biedrisks. Prokuratūrā draugu viņam nav. Citus nemaz neievēro. Šņabi ar tiem kopā nedzer. Tāds stīvs un svarīgs. Arī latviski nerunā. Krievu mēle viņam ērtāka.

Tādiem vīriem sarunas rit raiti. Gothards īsumā iepazīstināja Būsi ar Skulmes lietu. Prokurors to nedaudz pašķirstīja un nosprieda: papīri skaidri. Arī pierādījumu, cik uziet. Problēmu nekādu. Vienīgi termiņi. Tie noteikti skaudri. Komiteja vēlas, lai lieta vēl līdz rudenim nonāktu tiesā. Izmeklēšana jāveic ekstra tempos un termiņos. Tas prasīs spēku un piepūli. Operatīvajām ziņām jāpiešķir juridiska forma. Katram fak­tam jābūt ticamam un pārliecinošam. Arī likums jāievēro. Formāli visam jābūt perfektam. Šajā ziņā atlaižu nekādu.

Gothards arī izmeklētāju nosauca. Drošībnieki vēlas, lai lietu izmeklē prokurors Guntis Grutups (*Guntis Grutups. Dzimis 1934. gadā. No 1963.—1972. gadam strādājis iekšlietu sistēmā par izmeklētāju. 1974. gadā pieņemts darbā prokuratūrā. 1976. gadā iecelts par LPSR proku­ratūras Izmeklēšanas pārvaldes prokuroru. Jurģa Skulmes apsūdzības lietas izmeklētājs. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. 2000. gadā aizgājis pensijā (sk. LRPA, G. Grutupa personas lieta, 7.-15., 15. op., 126. lpp.)) — cilvēks uzticams. Arī mēli aiz zobiem turēs. Tāds esot vadības lūgums. Tas, protams, jāizlemj pašai prokuratūrai... Taču nenāktu par skādi, ja izmeklētu tieši viņš... Tāda sīka rekomendācija. Vai to drīkst ignorēt? Diezin vai!

Jau tajā pašā dienā Buse visu noziņoja Daukšim, (**Sebastjans Valentīns Daukšis. Dzimis 1937. gadā. Prokuratūrā strādājis no 1961. gada. 1963. gadā iecelts par LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Vēlāk par LPSR prokurora vietnieku. Sankcionējis Jurģa Skulmes un citu lietas figurantu kratīšanas. Apstiprinājis arī apsūdzības rakstu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atteicies pāriet uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. Līdz PSRS faktiskajam sabrukumam vadījis tā saucamo Latvijas PSR prokuratūru (sk. LR prokuratūras dokumentu kopa par V. Daukši)) republikas pro­kurora vietniekam. Tieši viņš atbildēja par izmeklēšanu.

Skats amizants: ienācis Daukša kabinetā, Buse palika stāvot. Ja arī piedāvāsi apsēsties, vienalga stāvēs. Nostiepsies kā stīga un ziņos. Kā tāds zaldāts komandierim. Tāds stils. Arī runas maniere īpatna. Nekādu emociju. Tikai sausi fakti un lietišķi apsvērumi. Noziņos visu kā pēc notīm. Arī par izmeklētāja izvēli un termiņiem.

Pats Valentīns Daukšis — vīrietis vēl spēka gados. Tā ap gadiem četrdesmit. Zinīgs un kompetents. Kā cilvēks saprātīgs. Arī kolēģiem pieejams. No lepnības ne vēsts — ar katru izrunāsies un katru uzklau­sīs. Pēc skata interesants vīrietis. Seju rotā īpatna vaigu bārda. Kā cara ierēdnim. Tādus tik filmās var redzēt. Tad vēl masīvas, četrstūrainas brilles. Aiz tām vērīgs, pētīgs skatiens. Taču acu izteiksmi grūti novēr­tēt — briļļu stikli traucē. Ko īsti domā šis cilvēks, tā uzreiz nepateiksi... Savulaik bijis aktīvs komjaunietis, braucis uz neskartajām zemēm, piedalījies Vispasaules studentu festivālā Maskavā. Tāds gods ne katram tiek izrādīts. Taču Daukšis izpelnījies.

Prokurors nācis no inteliģentas ģimenes. Beidzis E. Dārziņa mūzi­kas skolu. Mācījies arī Horeogrāfijas vidusskolā. Cilvēks ar iztēli. Kā jau visi mūziķi un mākslinieki. Bez iztēles izmeklētāja darbā neiztikt. Bet ir arī mīnusi. Tādiem vīriem trūkstošos faktus aizpildīs izdoma. Ja at­nāksi pie viņa un tēlaini visu izstāstīsi — panākumi garantēti. Proku­rors uzliks spiedogu un sankcionēs jebko — kratīšanu, arestu vai kādu citu pasākumu. Galvenais — rosināt iztēli. Par pārējo nav jāsatraucas. Pierādījumus aizstās iedomu tēli.

Arī pārliecība dzelžaina. Kaut gan Daukšis brīvi runā latviski, uz­skata sevi par krievu. Tāds cilvēks bauda pilnu jaunās varas uzticību.

Daukša labā roka — izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniece Rita Aksenoka. (*Rita Aksenenoka-Aksenoka. Dzimusi 1936. gadā. Prokuratūras sistēmā strādājusi no 1962. gada. 1976. gadā iecelta par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieci. Organizējusi prokuroru brigādi, kura kopā ar VDK darbiniekiem veica J. Skulmes un citu lietas figurantu kratīšanas. Atšķirībā no kolēģa V. Daukša 1990. gadā pārgājusi uz ne­atkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, R. Akscnokas personas lieta, 4.-7., 43., 46., 137. lpp.) īsts padomju veiksmes stāsts. Tēvu nošāvuši vācieši, māte pārliecināta komuniste. Ar izcilību beigusi universitāti. Čakla kā bitīte. Darbs līdzinās apsēstībai. Sēdēs no rīta līdz naktij. Izlasīs katru protokolu, katru vārdu un zilbi. Faktiski pildīs izmeklētāju darbu. Dos norādījumus un izrīkos. Ļoti apzinīga un mērķtiecīga. Arī mēle savā vietā. Aizrunās katru. Visu zinās un sapratīs. Nedod Dievs — nokļūt viņas nagos. Laimīgs nejutīsies.

Tāds savdabīgs tandēms — Daukšis un Aksenoka. Viens ar iztēli, otrs ar darbīgumu. Saskaņa pilnīga. Uzticība garantēta. Abi kopā tie kalnus gāzīs. Visu, ko zināja Daukšis, zināja arī Aksenoka. Pie viņas nāca gan komitejas izmeklētāji, gan operatīvie. Stāstīja lietas, kas paras­tam mirstīgajam nav lemtas. Brīžiem Rita zināja vairāk par savu priekš­nieku. Tas viņas pašlepnumu tikai cēla. Arī godkāres netrūka. Citu novērtējums prokurorei svarīgs. Tāds smalks un sprigans sievišķis. Mati blondi, sejas vaibsti pareizi. Tikai acis aukstas...

Par Skulmes lietas izmeklētāju ar Ritas Aksenokas gādību nozīmēja Gunti Grutupu. Cilvēks paklausīgs un izpildīgs. Izdarīs visu. Divreiz nebūs jāsaka. Arī dzīves kredo vienkāršs: pavēles neapspriež, tās... izpilda. Izpildīs jebko. Izstiepsies un sarausies, bet izdarīs... Ritai paklausīs uz vārda. Pēc dabas nedaudz uzspēlēts un manierīgs. Taču apzinīgs. Arī savu lietu zina. Kolēģu aprindās tiek cildināts kā veiksmīgs "koļītājs". It sevišķi jau slepkavību lietās. Nav ko piebilst — drēbi jūt. Zina, kad "piespiest" un kad "atlaist". Ja vajadzēs, parunāsies "no sirds". Varbūt cilvēks pats izstāsta. Tā vienkārši — ņem un pastāsta... Visādi dzīvē gadās.

Ir arī dažas vājības: ja vakarā kas atzīmēts un paņemts pār mēru, no rīta būs mīksts kā vasks... Mūžīgas sirdsapziņas mokas. īsta priekšnieka rokās tas ir varens ierocis. Ar to var valdīt un regulēt.

Izmeklētājam palīgos nozīmēja divus drošības komitejas operatīvos pilnvarotos — Dzintaru Līni un Pēteri Mazo. (*Pēteris Mazais (1932—1989). Sešdesmitajos gados strādājis VDK 2. daļā. Vēlāk norīkots uz 5. daļu. Strādājis arī VDK inspekcijā un par VDK pilnvaroto LVU. Vecākais operatīvais. Majors. Nodarbojies ar Jurģa Skulmes operatīvās izstrādes lietu — bijis atbildīgs par no­klausīšanās iekārtās fiksēto informāciju. Lidz ar Līni pratinājis J. Skulmes lietas figurantus (sk. Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grā­matas autoram; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 64. lpp.) Bez "operiem" izmek­lētājs nav nekas. Ar plikiem argumentiem tālu netiksi. Vajag arī faktus. Par tiem jāgādā komitejas vīriem. Viņi noteiks, kādus cilvēkus saukt un ko tiem prasīt. Arī pierādījumi un argumenti viņu ziņā. Izmeklētājs tikai tāds noformētājs. Viņš pierakstīs liecības, noformēs protokolus un citus papīrus. Strādās tādu kancelejas darbu. Visu galveno paveiks Līnis ar Mazo.