Andris Grūtups - Observators

Grupas sastāvā arī vairākas dāmas: Brigita Slavinska (*Brigita Slavinska. Dzimusi 1943. gadā. Prokuratūrā no 1977. līdz 2000. gadam. 1977. gadā Rīgas pilsētas Ļeņina rajona prokuratūras izmeklētāja. 1990. gadā pārgājusi darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, B. Slavinskas personas lieta, 2.-4., 11., 42. lpp.)) un Dagmāra Ušča. Kolorītas un interesantas sievietes. Ja nezinātu, nekad neteiktu, ka prokurores. Acis dzirkstošas. Arī sejās īpatns šarms.

Tad vēl Aivars Dātavs. (**Aivars Dātavs. Dzimis 1950. gadā. Prokuratūrā no 1974. līdz 1990. gadam. 1976. gadā iecelts par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes daļas prokuroru. 1990. gadā nozīmēts par LR Augstākās Padomes Juridiskās pārvaldes vadītāju (sk. LRPA, A. Dātava personas lieta, 14., 15. lpp.)) Tāds savāds, sevī noslēdzies puisis. Taču cilvēks godīgs un apzinīgs.

Līdz pat divdesmit piektā aprīļa rītam par gaidāmo kratīšanu valdīja pilnīgs klusums. Par to zināja tikai četri cilvēki — prokurora vietnieks Daukšis, viņa labā roka Aksenoka, izmeklētājs Grutups. Un, protams, vēl Buse. Viņš, kā parasti, zināja visu...

Pārējie varēja tikai nojaust. Viņiem pateica, ka darbā jāierodas pulksten septiņos no rīta. Jau tas vien norādīja, ka gaidāma nopietna padarīšana. Bet kāda? To varēja tikai zīlēt...

Tā arī pēdējā miera nakts Jurģa Skulmes dzīvē. Turpmāk tā vairs nebūs. Dzīve strauji mainīsies. Ķermeni pārņems trauksme... Tā pildīs sirdi un prātu. Šī dīvainā sajūta liks nodrebēt pie katra aizdomīga trokšņa. Tā nemitēsies ne bridi un vajās visu mūžu.

Pati rīta apspriede... sausa un lietišķa. Aksenoka, kā vienmēr, uzde­vuma augstumos. Izdalīja visiem lēmumus. Pateica, kur jābrauc un kas jāmeklē. Jāizņem pretvalstiska un nacionālistiska literatūra: grāmatas, žurnāli, manuskripti, dienasgrāmatas un citi papīri. Taču par to lai īpaši nesatraucas... VDK vīri zinās, kur un ko meklēt. Arī pieaicinātie būs jau priekšā. Prokuroram tikai jāraksta protokols.

It kā apliecinot savu vārdu pareizību, Aksenoka pavērās kādā vīrā, kurš sēdēja atstatus no citiem. Jau bez vārdiem bija skaidrs, ka sve­šinieks nāca no komitejas... Atsūtīts pavērot, vai viss rit pēc plāna...

Kamēr gaidīja drošībnieku mašīnas, telpu atstāt nedrīkstēja. Arī zvanīt aizliedza... Kārtība dzelžaina. Tikai prāts nemierīgs. Ka tik šie "speciālisti", kas meklēs un okšķerēs, paši kaut ko neieliek... Ej pēc tam skaidrojies: bija tāds papīrs vai nebija. 10Taču garām pārdomām nav laika. Priekšā vien darbs un pienākums. Jauni iespaidi un satrauktas upuru sejas... Kaut kada dīvaina tīksme pārņem pratu. It ka jau neka īpaša... Vai mazums kratīšanu?! Taču savādā izjūta — tā paliek nemainīga.

***

Divdesmit piektā aprīļa rītā ne visai skaļš, bet noteikts troksnis pamodināja Modri Slavu. Tikko atbraucis no laukiem, maķenīt atgūlies un — še tev... Pie durvīm kāds klauvēja. Pēc kaimiņa tas neizklausījās. Pārāk bravūrīgi un pārliecinoši. Ja nu vienīgi sētnieks. Tāds skaļš un puskurls vecis. Kad Modris atvēra durvis, pirmajā brīdī pat apstulba... Kāpņu telpa pilna ar cilvēkiem. Visiem priekšā kāds vidēja auguma vīrs ar nedaudz piemiegtu labo aci. Mati cieši pieglausti. Skatiens pārlieci­nošs un noteikts. Arī balss stingra:

"Vai jūs esat Modris Slava?"

"Jā..." attrauca dzīvokļa saimnieks.

"Mēs no prokuratūras," turpināja atnācējs, "saskaņā ar izmeklētāja lēmumu mums jāizdara kratīšana..."

"Kratīšana?" nedaudz pārsteigts pārjautāja Modris. "Jā, lūk, lēmums. Varat to izlasīt."

"Nu lūdzu... Dariet, kas jums jādara," paraustījis plecus, neizpratnē nomurmināja dzīvokļa saimnieks. Šķita, no sākotnējā pārsteiguma viņš atguvies.

Ielaidis nelūgtos viesus, Modris uzsvērti mierīgi ielika atskaņotājā kādu plati, un, nedaudz trīcošiem pirkstiem uzlicis patafona galviņu, aizgāja uz virtuvi.

Mazajā vienistabas dzīvoklī ienāca pieci vīri. Visiem pa priekšu Mūris. Aiz viņa pāris čekistu, bet gājienu noslēdza divi pieaicinātie. Abi pēdējie, neveikli minstinoties, atspiedās pret palodzi.

Ko te īsti pārbaudīt un meklēt? Dzīvokļa iekārtojums ļoti trūcīgs: daži pīti krēsli, tāds pats neliels apaļš galdiņš, kā arī noskrāpēts un no­melnējis ulmaņlaika rakstāmgalds. Tad vēl cara laika kumode un vecs, izgulēts, bezformīgs dīvāns. Tā arī visa bagātība. īsta padomju pieticība un nabadzība.

Taču Mūris lietišķs.

Apsēdies pie apaļā, pītā galdiņa, viņš izvilka protokola lapas un sāka tās aizpildīt. Tikmēr pārējie divi ķērās pie darba. Pārbaudīja visu: atvilktnes un plauktus. Pārcilāja katru grāmatu un papīra lapu. Pat dī­vāna matraci noņēma." Viņiem šis dzīvoklis nav svešs... Abi te jau agrāk bijuši... 1976. gada februārī Modra Slavas dzīvoklī veikta slepena pārmeklēšana. Arī toreiz pārbaudīja un izcilāja. Atrada vien kādu papīru ar nosaukumu "Grupas "LL" īpašums". Štrunts par īpašumu, taču nosaukums intriģējošs. Šie divi "LL" atšifrējas kā "Latviju — latvie­šiem"... Par grupas biedriem nosaukti kāds Aivars Starpiņš un Guntis Biezais. Pēdējais nokristīts par vadītāju. Tas jau liecināja par Modra Sla­vas grupveida nacionālistisku darbību. Vismaz tā uzrakstīja atskaitē. 12

Toreiz, pabeidzot dzīvokļa slepeno pārmeklēšanu, elektrības kon­taktā ievietoja noklausīšanās ierīci. Turpat daudzdzīvokļu mājā iekārtoja arī operatīvo dzīvokli: meitenes, austiņas uzlikušas, visu dienu sēdēja un klausījās, ko Modris Slava runā.' 3Vai neaicina uz bruņotu sacel­šanos? Taču visi pūliņi velti. Modris vien pārsprieda kādu vīriešu kaiti. Ataicinājis draugu, medicīnas studentu, skaļi lasīja veselības leksikonu. Pārsprieda, kā vainu ārstēt un kā no tās vaļā tikt. Tik vien kā bija, ka operatorēm ausu gali sārtojās... Tik atklātas un kutelīgas runas meite­nes sen nebija dzirdējušas. Taču no bruņotas sacelšanās ne vēsts. Vien venēriskas problēmas...

Visus šos materiālus nodeva VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšniekam Voldemāram Gothardam. 14Lai viņš lasa un studē. Varbūt Gothards kaut ko izlobīs? Varbūt aiz venēriskajām slimībām saskatīs sazvērestību?!

Bet apakšpulkvedis neatlaidīgs... 1976. gada aprīļa sākumā piesūtī­ja Slavām kādu provokatoru.'"' Atbrauca pie Modra uz Kauguriem tāds dīvains vīriņš. Mugurā zila "boloņa", (* Sešdesmito un septiņdesmito gadu neilona lietusmētelis. Tādi mēteli toreiz bija modē un skaitījās ipaši smalki) uz acīm melnas brilles. Tēloja ārzemnieku — it kā no Austrālijas iebraukušu latvieti. Savāds tips. Plivināja gar acīm Austrālijas pasi un kādu emigrantu kalendāriņu. Runāja saraustīti. Arī pats tāds drebelīgs, aizdomīgs un nepārliecinošs. Izskatījās diezgan neprofesionāli un smieklīgi. Atradies provokators... Bet ziņojumu gan uzrakstīja varenu — visas sarunas laikā Slava esot nicinoši izteicies par krieviem. Latvieši pārāk viegli viņiem padevušies. Tagad jāliec muguras krievu kungu priekšā. Vienīgā izeja — cīņa... Ne jau bruņota, bet ideoloģiska. Arī LPSR valdībā pārak daudz latgaliešu. Visi runa vien krieviski. Par latviešu nāciju nerūpējas. Tāpēc jācīnās... Tomēr jādara tas uzmanīgi. Citādi nokļūsi vēl Sibīrijā...

Tā savā ziņojumā rakstīja kāds aģents "Helēna". 16"Austrālietis" no viņa nesanāca, taču stukačs varens... Ne velti Skulmes lietā Modrim Slavām nozīmēta kratīšana. Kāds viņam sakars ar Skulmi? Tik vien kā Mākslas akadēmijā mācījies un vienreiz līdz ar pārējiem viesojies pie mākslinieka. Tas arī viss. Kas viņiem kopīgs? Šķiet, nekas... Pārāk dažādi cilvēki. Pārmēru neatkarīgi un augstprātīgi. Tādiem kopā neštimmē.