Andris Grūtups - Observators

Arī viņam prasa par Jurģi. Taujā par radiem, draugiem un paziņām. Prasa par kādu Izu Cielēnu (*Izabella Genmarkere (Cielēna). Bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna meita) no Zviedrijas: vai pazīst tādu un ko var pa­stāstīt? Taču Osiņa atbildes stingras. Viņš neko nezin. Jā, Izu pazīst, bet vai Jurģis tai devis kādas ziņas vai materiālus, nezina. Arī par emigrantu grāmatām neko pastāstīt nevar. Tādas nav nedz redzējis, nedz lasījis. Pats pa vakariem študierējot Alberta Jansona Tumša nakte, zaļa zāle.

Pēdējais jautājums pavisam dīvains: vai Skulmes mājās nav ierīko­tas kādas diskrētas slēptuves? Arī šoreiz atbilde noliedzoša: viņš par tādām pirmoreiz dzirdot! 37

Prokurors Dātavs vien paraustīja plecus un pratināšanu beidza.

Ap diviem pēcpusdienā uz prokuratūru atveda Modri Slavu. Tieši no Kauguriem. Viņu pratināja prokurors Mūris. Tas pats, kas Modri kratīja. Jautājumi gan par dzīvoklī atrastajām kartēm, gan Hitlera grāmatu Mein Kampf. Bet galvenokārt par Skulmi: vai darījis viņa labā kādus darbus un saņēmis par to atlīdzību. Taču atbildes lika vilties. Nekā kompromitē­joša. Vien normālas darba attiecības. 38Arī pratināmā attieksme augst­prātīga. Atcirtis tā, ka pat jautāt negribēsi. "Ir nu gan ciets rieksts gadījies," nodomāja Mūris. Gan Guntis Grutups tiks ar viņu galā...

Nākamajā dienā izsauca pašu Jurģi Skulmi. Izmeklētāja kabinetā ienāca pagara auguma, pilnīgs un nedaudz lācīgs vīrs. Ienācējam bija ap gadiem piecdesmit. Mati tumši un kupli. Uz acīm masīvas brilles. Skats pakļāvīgs un nervozs. Ģērbies gaiši rūtainā pusjakā. Ap kaklu brūna šalle. Seja interesanta. Nedaudz masīvs zods, biezas, jutekliskas lūpas.

Cilvēks... haotisks. Tā viņu pirmajā pratināšanā raksturoja Valda Vilīte.

"Inteliģents..." nodomāja pie sevis prokurors, "pēc spītnieka neizskatās. Arī mēli diezin vai turēs... Tāds iedomīgs, pašpārliecināts mīkstmiesis. Ar tādu mēs tiksim galā."

Izmeklētāja kabinets — tāds būcenis vien ir. Tik vien kā rakstām­galdam un seifam vieta. Ja ienāk kāds apmeklētājs, telpa pilna. Nav, kur apgriezties.

Novērtējis pratināmo, Grutups sāka ar anketas datiem: Skulme Jurģis Ugas dēls, dzimis 1928. gadā Rīgā, bezpartejisks, latvietis, izglī­tība augstākā, mākslas zinātņu kandidāts. Agrāk nesodīts, dzīvo civil­laulībā, strādā Mākslas akadēmijā par sektora vadītāju. Pēc profesijas... gleznotājs.

Izvilcis sešas smalkā rokrakstā aprakstītas lapas, izmeklētājs tās uzrādīja Skulmem. Trīcošiem pirkstiem paņēmis lapiņas, pratināmais tās steigā pāršķirstīja.

"Jūsu?" ironiski smaidot, ievaicājās prokurors. "Jā, manējās..." apstiprināja Skulme.

"Pastāstiet, no kura laika nodarbojaties ar informācijas vākšanu?"

Izmeklētāja balss tāda ledaina. Tā necieta iebildumus.

"No šā gada marta sākuma..." it kā satrūcies steidzās atbildēt prati­nāmais. Pat negaidot nākamo jautājumu, viņš aizgūtnēm sāka stāstīt:

"Priekšlikumu vākt informāciju saņēmu no savas bērnības drau­dzenes Izabellas Genmarkeres. Izabella dzīvo Stokholmā... Strādā par angļu valodas skolotāju. Viņa vēlējās gūt priekšstatu par dzīvi Padomju Latvijā. Esam pazīstami no skolas gadiem. Četrdesmitajā gadā mācījā­mies kopā Anrī Barbisa vidusskolā. Toreiz viņas uzvārds bija Cielēna. Uz Zviedriju Iza aizbrauca četrdesmit ceturtajā gadā.

Savāktā informācija man bija jānodod kādam cilvēkam... Vieta un laiks gan netika noteikts... Svešinieks ieradīsies un atsauksies uz Genmarkeri. Tā arī notika... Viņš bija atbraucis uz Ozolkalna ielu. Tā bija vienīgā reize, kad sastapāmies. Nekad agrāk šo cilvēku redzējis neesmu."

Norunājis savu monologu, Skulme apklusa. Šķita, izmeklētāju šis slepenais kurjers pat neinteresē... Rūpīgi pierakstījis Skulmes teikto, viņš uzdeva nākamo jautājumu:

"Piezīmēs rakstīts, ka marta sākumā Aizputē kaisītas skrejlapas, kurās kritizēts demokrātijas trūkums Latvijā... No kurienes jums šādas ziņas?"

"To es uzzināju no savas mājas pārvaldnieka Ādama Osiņa," nobēra Skulme. "Taču, vai tas atbilst īstenībai, nezinu..."

"Varbūt jūs pats tās izplatījāt?" viltīgi smaidīdams, iejautājās prokurors.

"Nē... nē..." izbijies attrauca pratināmais. "Tas ir pilnīgi izslēgts... Ne es, ne mani paziņas ar tādām lietām nenodarbojas."

"Labi..." apmierināts nokrekšķināja prokurors. "Iesim tālāk... Savā vēstulē jūs rakstāt, ka Popova radiorūpnīcā izgatavotas īpašas radiolas... Speciālisti tās vērtējot kā noklausīšanās iekārtas... Kas jums to teica?"

"Radiorūpnīcā strādā mans paziņa Andris Vilītis. Viņš arī stāstīja... Es gan personīgi par šo jautājumu interesi neizrādīju..."

"Hmm... neizrādījāt," it kā pie sevis noburkšķēja prokurors. "Bet kas jūs informēja par Latvijas vecajiem pagrīdniekiem un boļševikiem?It kā viņi vēloties kļūt par novērotājiem Apvienoto nāciju organizācijā... Nu līdzīgi Palestinas atbrīvošanās kustībai?"

"Šādas domas man izteica Arvīds Pumpurs... Neviens cits kā viņš..." apstiprināja Skulme.

"Interesanti..." pašūpojis galvu, noteica izmeklētājs. "Tad jau iznāk, ka Baltijas valstu stāvoklis ir analoģisks Palestīnai, kuru okupējusi Izraēla? Vai tā jūs bijāt domājis?"

Pratināmais nedaudz piesarka, taču pēc mirkļa raitā balsī turpināja:

"Laikā, kad to rakstīju, biju maldīgos priekšstatos... Domāju, ka Baltijas valstis atrodas krievu okupācijā..."

Tālāk sekoja jautājumi gan par streikiem Daugavpilī un Liepājā, gan četrdesmito gadu Latvijā un citām tēmām. Skulmes atbildes precī­zas: to man stāstīja Ošiņš, par šīm lietām informēja Pumpurs. Vēl citas ziņas saņēmu no Andra Vilīša. Jau pirmajā pratināšanas reizē Skulme nosauca gan vēstules saņēmēju, gan savus informatorus... Arī grēkus paspēja nožēlot... Pat izstāstīt, ka ticies ar emigrantu Agni Balodi. (*Agnis Balodis. Dzimis 1932. gadā Rīgā. Miris 1994. gadā Stokholmā. Publicists uņ vēs­turnieks. Sarakstījis grāmatas par Latvijas vēsturi, kas septiņdesmitajos gados nelegāli tika ievestas Latvijā) Šo tikšanos viņam savulaik organizēja Valda Vilīte... 19

Izmeklētājam taisnība — šis vīrs bija kā vasks... Nemaz biedēt vai mudināt nevajadzēja... Pats visu izstāstīja...

Nu varēja jau mazliet palauzties... Nespert visu uzreiz ārā... Skat, vecais Ošiņš muldēt gan muldēja, taču neko būtisku nepateica. Arī Valda Vilīte turējās. Par Modri Slavu nemaz nerunājot. Bet šis ņem un stāsta! Pat grēkus nožēlo... Jā, izmeklēšana solījās būt viegla... kā pa­staiga... Spēj tik papīrus noformēt. Nav kā ar "ugolovņikiem". Tie neko neatzīs. Teiks, lai pierāda... Lai pasvīst un pastrādā. Un tad vēl truli noliegs. Bet varbūt nemaz nebija tik traki? Varbūt cilvēks tik mazumiņu atzina? Atzina to, ko nevarēja noslēpt? Izvēlējās mazāko ļaunumu. Varbūt kaut ko neteica un neatklāja. Ej tu zini... Dzīvē ne viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdi šķitīs.

***

Pēc četrām dienām Skulmi izsauca otrreiz. Laiks pagājis... Varbūt cilvēks pārdomājis un apsvēris? Varbūt pastāstīs vēl kaut ko?!

Pieredze izmeklētāju nepievīla. Ne velti viņu dēvēja par "koļītāju" un cilvēku dvēseļu pazinēju. Iedevis Skulmem dažas tukšas protokola lapas, Grutups zīmīgi noteica:

"Tagad uzrakstiet pats. Uzrakstiet visu, kā bija! Arī savu vēstuli izskaidrojiet, ko esat domājis ar atsevišķiem vārdiem un teikumiem. Aprakstiet savas domas un izjūtas. Arī attieksmi norādiet — kā vērtējat savu rīcību. Jūsu liktenis jūsu paša rokās."