Andris Grūtups - Observators

Kratīšana gāja jau uz beigām. Savākuši veselu maisu: kādu vācu laiku žurnālu Nākotne, ko izdevis Latviešu leģiona ģenerālinspektors, vēl pirmskara Latvijas novadu kartes, četras lapas ar Modra dzejoļiem, Ernesta Brastiņa grāmatu Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana un citus niekus. Tad vēl diplomdarbu, kuru autors iesniedzis, beidzot Mākslas akadēmiju. Vistrakākais... kādu fotogrāfiju. Tā attēlo Ļeņina skulptūru, kurai uz galvas... pudele. Starp citiem papīriem arī Hitlera grāmatu Mein Kampf.' 7 Šis atradums attaisnoja visas pūles... Tādu ķecerību nebija gaidījuši...

Kad darbs bija paveikts, Modris ar ironiju ievaicājās:

"Bet pagrabs?! Jūs taču neapskatījāt pagrabu!"

Kratītāju sejās apjukums... Pat tāda kā neveiklības sajūta. Šādu "kļūdu" pieļāvuši... Bija spiesti vien kļūmi labot un kāpt lejā uz pagrab­stāvu. 18Tur rindu rindām tādi mazi nodalījumi, atdalīti vien ar retinātu dēļu sienām. Atrada arī saimniekam piederošo. Par pagrabu to pat grūti nosaukt... Tāds "hruščovkas" būcenis, pilns ar noputējušu "hlamu". Jau paverot nodalījuma durvis, Mūris noskurinājās... Te kaut ko meklēt būtu bezjēdzīgi. Pacilāja vienu otru mantu un atmeta ar roku:

"Te nav ko meklēt. Iesim atpakaļ."

Darbiņš paveikts. Modris Slava izkratīts. Vēl tikai dažas formali­tātes un procedūra galā.

Vēlāk pieaicinātie, divi Jūrmalas ATU darbinieki, uzrakstīja iesnie­gumus. Par pūlēm pienācās atlīdzība. Katram pa divdesmit pieciem rubļiem, un lieta darīta.

Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti savāca tieši no ministrijas. Pie viņas ieradās izmeklētāja Lūkina kopā ar diviem privātajiem." Pateica tieši un skarbi: "Jābrauc uz dzīvokli! Pie jums paredzēta kratīšana..." Šie vārdi iespiedās atmiņā. Tie palika apziņā uz mūžu. Pat intonācija skanēja... Kur nu vēl pati kratīšana! Ierāvusies mazajā ista­biņā, Valda trīcēja... Sajūta riebīga: svešas rokas apgrābsta tavas lietas... Izčamda, pāršķirsta un novērtē. Izrādās, tu neesi pasargāts nekur! Pat māja nav tavs glābiņš! Savā dzīvoklī... jūties kā svešinieks.

Arī kratītāji dīvaini. Nekādu emociju. Kā tādi roboti. Visu atvērs, aptaustīs un savāks. Katrā kaktā savu degunu iebāzīs. Darīs tā, kā viņiem mācīts un instruēts. Kamēr vieni krata, citi vēro, ko tu dari un kā uzvedies. Vai nesāc satraukties un nervozēt. Pat tavu skatienu pētīs. It kā mēģinātu apjaust, kas tev aiz ādas. Varbūt esi kaut ko noslēpis vai nobāzis.

Visa procedūra vairāk nekā piecas stundas. Vien pazemojums un pārbaudījums. Galvenais — saglabāt mieru. Izvēles jau nekādas. Pakļau­ties un izturēt. Domas šaudās kā negudras. Taču izrādīt nedrīkst. Lai tur lūst vai plīst, bet jāpacieš. Nekas jau nav mūžīgs.

Galvenais kratītāju mērķis — Valdas Vilītes dienasgrāmata. 20Kāds par to jau izstāstījis. Pati vien vainīga: darbā kādam jaunam kolēģim par to ieminējusies. Stāstījusi, ka vienudien aizmirsusi dienasgrāmatu tro­lejbusā. Uztraukums ne pa jokam. )a nu kāds atrod un izlasa! Paldies Dievam — kladi dabūja atpakaļ.

Taču jauneklis to dzirdēja un novērtēja. Ja jau tāds satraukums, tad dienasgrāmatā būs kas slēpjams un intriģējošs... Vēlāk viņš savu "at­klājumu" noziņoja čekas vīriem. Nu tie atbraukuši un meklē vērtīgo mantu.

Dienasgrāmatu, protams, atrada. 21Atrada un novērtēja. Par to vēl būs jāatskaitās. Jātaisnojas un rūgti jānožēlo.

Pie Arvīda Pumpura ieradās tūlīt pēc pusdienas. 22Atbrauca vesela brigāde. Prokurors Skudra, šķelmīgs vīrietis ar melnām, labi koptām ūsiņām un divi speciālisti... Tad vēl pāris pieaicināto. Tādi jauni puiši — Matvejevs un Prozuments. (*Aleksandrs Prozuments. Dzimis 1953. gadā. VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka Nikolaja Ņevicka znota brālis) Abi juridiskās fakultātes studenti. Viņiem tā lieliska prakses iespēja. Redzēs, kā dzīvē notiek kratīšana. Līdz šim tikai pēc grāmatām. Tagad varēs apskatīt dabā. Arī māja interesanta. Tik daudz grāmatu. Un visas par Latvijas laikiem. Tādas tik bieži negadās redzēt. Pat antikvariātā nedabūsi. Ja nu vienīgi melnajā tirgū. Taču šeit — vesela bagātība. Ņem un šķirsti. Nav jāgarlaikojas.

Pats Pumpurs — vīrs gados. Viņam jau septiņdesmit. Vecs, rūdīts boļševiks. Partijā no trīsdesmit devītā... Pieredzējis četrdesmitā gada "revolūciju". Cīnījies frontē. Bijis zampoļits. Tūlīt pēc kara Komunālās saimniecības tautas komisārs. Valdības loceklis un jaunās varas balsts. 23Bet še tev! Atbraukuši čekisti un taisa no viņa noziedznieku. Vai par to viņš asinis lējis? Šādu pavērsienu Pumpurs nebija gaidījis. Viņu, vecu frontinieku, tagad krata... Tā pati vara, par kuru Pumpurs cīnījies, tagad vēršas pret viņu pašu. Nelaime pēc nelaimes. Vēl tikai gads, kā izšķīries no savas jaunās sievas. Jau tas prasīja nervus. Un nu... jauna bēda. Jā, nelaime nenāk viena... Parasti likstas trīskāršojas. Tas jau vecs dzīves likums.

Pati kratīšana vienmuļa un garlaicīga. Visi strādā, galvu nepacēluši. Istabās tāds klusums, ka pat mušas sīkoņu dzirdēsi. Pirmās divas stun­das Pumpurs turējās. Tad vecajam vīram kļuva slikti. Ieprasījās pēc sirds zālēm... Tikmēr darbs ritēja pilnā sparā. Šaubīgās grāmatas atlasīja un krāva kaudzē. Kas tur tik bija: Latviešu gadagrāmata 1944. gadam — nacionālistiska un pretpadomju, avīze Brīvā Zeme — pretpadomju, žurnāls Rosme — arī pretpadomju, brošūra Baltkrievi kā latviešu tautas zars — nacionālistiska... Un tā bez gala. Izņēma pat paša autora manu­skriptu "Latvijas kompartijas un Tautas Komisāru Padomes operatīvās grupas darbs atbrīvotajā Latvijā. 1944.—1945. " 24Interesanti! Vai arī tas būtu pretpadomju?! Grūti spriest. Taču arī šo garadarbu savāca. Strādāja vaiga sviedros. Bet rezultāti pašvaki. Šādi tādi papīri un grāmatas. Nevienas īstas "odziņas" vai "rozīnītes". Viss tikai tā... skaitam...

Kad kratīšana bija jau pusē, no otrā stāva nonāca kāda pajauna sieviete. Dāma mājas halātā un čībās. Ejot garām drošībniekiem, tā klusi čukstēja: "Ejiet uz pažobeli, tur apskatiet..." 25Savu pateikusi, viņa aizgāja. Savāda būtne... Kā tāds rēgs. Un vēl kaut ko... čukst... It kā priekšā saka. Norāda, kur jāmeklē. Dīvaini. Bet varbūt tik šķita... Mirklis īss. Te bijis, te atkal izbijis... Vai mazums kas rādās un izklau­sās... Taču māju pārbaudīja kārtīgi — no pagraba līdz pašai augšai. Visu, ko atrada, izņēma un piefiksēja.

Pašā vakarā izkratīja arī otru brāli — Robertu Pumpuru. Arī Roberts karojis krievu pusē. Kā ierindnieks mircis ierakumos un blindāžās. Nu pienākusi viņa kārta.

Pie Pumpura juniora aizsūtīja vēl pavisam jauno Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētāju Dagmāru Ušču. 26Kārtība tā pati — prokurors pa priekšu, nopakaļ divi čekisti, bet gājienu noslēdz divi pieaicinātie. Pieaicināto godā divi Pumpura kaimiņi — Leonīds Braučs un Līvija Sūna.

Pirmais pārsteigums jau pašā sākumā. Ieraudzījis savu kaimiņu Braucu, Pumpurs izbrīnā iesaucās:

"Arī tu, Leonīd?!"

"Jā... es..." nedaudz apjucis, nomurmināja ienācējs. Šķita, abiem tas bija pārsteigums.

Kas to būtu domājis, ka pie Roberta taisīs kratīšanu! Cilvēks solīds, Tēvijas kara dalībnieks. Ievēlēts par ielu komitejas priekšsēdētāju. Un še tev! Kratīšana. It kā būtu kāds zaglis un bandīts.

Pat Leonīds Braučs neizpratnē. Arī viņš cilvēks ar sarežģītu likteni. Dienējis leģionā. Pēc kara filtrācijas nometne. Iesākumā Dubrovkā pie Ļeņingradas, vēlāk tepat Rīgā. Pēc trīspadsmit mēnešiem Braucu izlaida. Taču turpināja pieskatīt. Piekomandēja kādu tumšmatainu krievieti — NKVD aģenti. 1947. gadā izsauca uz Stūra māju. Kāds bramanīgs čekists noprasīja tieši: