Andris Grūtups - Observators

"Mums ir ziņas, ka jūs gribat bēgt uz Zviedriju!"

Taču Leonīds nebija uz mutes kritis.

"Ja jau tik labi tajā Zviedrijā, tad laižam abi kopā..." šķelmīgi paskatījies, attrauca pratināmais. Šķita, šo joku drošībnieks saprata. Kopš tā laika Braucu vairs neaiztika. Taču divas dienas pirms Roberta Pumpura kratīšanas atnāca kāds cilvēks no VDK un īsi pateica: pēc divām dienām jums jābūt gatavam. Jāpiedalās kādā pasākumā. Lai sēžot un gaidot. Kur būs jāiet, gan neteica. Tā, lūk... Pēc trīsdesmit gadiem veco leģionāru un... ziņotāju bija atcerējušies. 27Šī iestāde nevienu neaizmirsa...

Roberts Pumpurs dzīvoja pašuzceltā savrupmājā Kvēles ielā. Mājiņa neliela. Pirmajā stāvā virtuve un viesistaba. Tālāk šauras kāpnes un pažobele. Arī tur pāris mazu istabiņu. Tā arī visa bagātība.

Kad kratītāji ieradās, Roberts ar Zentu satraukušies ne pa jokam. Cilvēki tik pārsteigti, ka nedzird, ko prokurors saka. Atjēdzās tikai brīdī, kad drošībnieki sāka darboties. Visus skapjus un plauktus izkravāja. Nobīdīja pat veco ozolkoka bufeti. Tā novietota patrepes priekšā. Kā nobīdīja, tā negals klāt... Sāka birt vecas kurpes, zābaki un citas mantas. Savulaik no svešām acīm noglabātas. Nu, pateicoties kratītājiem, pilna istaba vecu drazu. Cik tur tā labuma vai jēgas. Vienīgi saimnieces vaigi vienos pleķos... Kauns, ka vecās tupeles pa istabas vidu mētājas.

Tā ņēmās gandrīz stundu, līdz beidzot atrada... Kādu manuskriptu. Virsraksts daudzsološs — "Latvju tautas cīņa pret vācu iebrucējiem Lielā Tēvijas karā." 28Tā autors Arvīds Pumpurs. Iedevis to brālim paglabāt. Nu to izrakuši drošībnieki... Atraduši pretpadomju literatūru... Jāsmejas!

Taču cilvēki izkratīti un iztramdīti.

Jurģis Skulme — galvenais grēkāzis. Viņu kratīja visu dienu. 29Jau no agra rīta mazā Ozolkalnu iela pilna mašīnu. Atbraukuši septiņi cil­vēki. Visiem pa priekšu prokurors Guntis Grutups. Tūlīt aiz viņa vēl četri vīri. Visi rāda apliecības. It kā būtu milicijas darbinieki. Uzvārdi gan latviešu, gan krievu. Skulme ņēma un pierakstīja. Tikai kāda tam jēga?! Apliecības falšas. Vien piesegdokumenti. Visi drošībnieki uzdodas par miličiem. Tā ērtāk un parocīgāk. Ej pēc tam meklē vēju laukā! Ne tādu miliču, ne apliecību — cilvēks kaut ko sajaucis...

Taču prokurors ir īsts. Kā ieraudzīja darba apjomu — sabijās. Vesela bibliotēka. Grāmatu, žurnālu un brošūru kaudžu kaudzēm. Ej visu izskati un pārbaudi. Labi vēl, ka daudzmaz zināja, kur ko meklēt. Skulmes mājā cilvēku apgrozījās bariem. Gan studenti, gan kolēģi un citi intere­senti. Nodevēju nekur netrūka. Arī Skulmes apkārtnē... papilnam. Tas Dzintara Līņa lauciņš. Viņš atrada dzirdīgas ausis. Vēlāk pats smējās, ka pārzinot Skulmes māju labāk par viņu pašu. Tas, pateicoties māksli­nieka bijušajām studentēm... Arī Gothards tās uzteica: meitenes karjeras dēļ gatavas uz visu... Tādas gudras un veiklas... 30Piedevām vēl bailes... Kurš gan nebaidījās no drošības komitejas? Vien muļķis vai savdabis! Starp studentēm tādu bija maz: viena vēlas kļūt par lielu priekšnieci, cita — vienkārši mierīgi un komfortabli dzīvot. Vēl trešajai rakstura nav! Un tā tas aizgāja. Pat par aģentēm nevervēja. Pietika ar uzticības personām — pašas nāca un stāstīja. Visu kā pie bikts. Un vēl labi jutās... Palīdzējušas tik varenai iestādei kā Valsts drošības komiteja. Taču bija arī godīgi cilvēki. Tādu visos laikos vairākums. Viņiem šāda loma likās sveša un pretdabiska.

Kratīšana ritēja pilnā sparā. Strādāja no pusdeviņiem rītā līdz sep­tiņiem vakarā. Pēc tam vēl uz mākslinieka darbnīcu Ļeņina ielā. Arī tur viss jāpārbauda. Tā, kratot Jurģi Skulmi, pagāja visa diena. Pat vakaru vajadzēja pieķert. Dokumentu vesels lērums: zīmītes, piezīmju grā­matas, vēstules, telegrammas, pārveduma kvītis, čeki un citi papīri. Savāca visu. Pat tēva, gleznotāja Ugas Skulmes, piezīmes." Visu šo bagātību nogādāja taisnā ceļā uz čeku. Izmeklē gan prokuratūra, taču apskati veiks drošībnieki. Tā būs ērtāk un pareizāk. Grutupam liks vien parakstīties uz apskates protokoliem. It kā viņš būtu šos dokumentus pētījis... Taču nekā tamlīdzīga nebija. Visu pārbaudīja VDK 5. daļas 1. no­daļa. Pārbaudīja un pētīja pats nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Voldemārs Gothards. 32Viņš arī apskates protokolu sastādīja. Ne Līnis, ne Mazais uz to nebija spējīgi. Tas pa spēkam vienīgi Gothardam. Viņš bijušais izmeklētājs. Raksta gludi un sakarīgi. Pat ar zināmām literārām dotībām. Teksts lasās ātri un raiti. Viss vajadzīgais izcelts un pasvītrots. Arī citāti atlasīti. Tie liecina, ka izņemtie dokumenti pauž vien nacio­nālismu un fašismu...

Vēl pirms lietas sākuma pārbaudīja Skulmes darba vietu — Valsts mākslas akadēmijas zinātnisko sektoru. Arī tur glabājas vesela bagātība. Lai to izvētītu, rīkoja slepenu kratīšanu.' 3Divdesmit trešā aprīļa naktī Mākslas akadēmijā ieradās VDK vīri. Visiem pa priekšu Līnis ar Mazo. Jau pa dienu šo jautājumu saskaņoja ar akadēmijas prorektoru Induli Zariņu. To izdarīja Dzintars Līnis. Viņi ar prorektoru veci paziņas. Sapratās no pusvārda. Līnim šāda draudzība tikai glaimoja.

Vēl atlika pieteikt starpresoru apsardzei. Taču arī to atrisināja. Viens no apsargiem VDK aģents. Viņš atstāja vajadzīgās atslēgas. Pats uz dežūru nemaz neatnāca. Vien atslēgas nodeva un viss.

Strādāja no vieniem naktī līdz četriem rītā. Ar kabatas lukturīšiem. Cik nu varēja, izšķirstīja un pārlapoja. Neko tādu gan neatrada.

Kamēr šie pa sektoru "grāmatas lasīja", citi uz ielas dežurēja. Skatījās, lai sveša acs to nemanītu.

Divdesmit piektā aprīļa rītā uz Mākslas akadēmiju aizsūtīja daļas prokuroru Dātavu. 34Viņa pienākums aizzīmogot telpas. Viss kā pēc notīm un izmeklēšanas kanoniem.

Pirmā operācijas diena izplānota un īstenota. Rubikona pārkāpta. Figuranti pārsteigti un izkratīti. Darbiņš padarīts. Ar ko tas beigsies, rādīs laiks un izmeklēšana.

***

Tikmēr izmeklēšana jau bija sākusies. Tās noteikumi skarbi: lik­ties virsū un neatlaist... Spiest, kamēr atzīstas. Pratināt uzbrūkoši... kalt dzelzi, kamēr karsta!

Pie Jurģa Skulmes vēl ritēja kratīšana, kad uz prokuratūru atveda Valdu Vilīti. Taisnā ceļā no dzīvokļa... Vēl dzīvi siltu un apstulbušu. Un uzreiz vērsim pie ragiem: vai pazīst Jurģi Skulmi? Kad ar to iepazi­nusies? Kādas attiecības ar pēdējo u. tml. Jautājumi tieši un nepārprota­mi. Tie birst kā no pārpilnības raga. Taču uz beigām paši skarbākie...

"Vai jums ir zināms par Skulmes nacionālistisko darbību?" ne­daudz griezīgā tonī ieprasījās izmeklētāja Dzintra Lūkina.

"Man par to nekas nav zināms..." gandrīz automātiski attrauca Valda. Taču sekoja nākamais jautājums:

"Vai viņš vāca nacionālistiska satura materiālus? Un, ja vāca, tad kādā nolūkā?"

"Par to es... nezinu," pratināmā palika pie sava.

Pēdējais jautājums vēl tiešāks:

"Vai esat no ārzemēm saņēmusi naudas līdzekļus un mantas?"

"Nē..." izbijusies nomurmināja Vilīte. 35Šis jautājums gandrīz izsita jauno sievieti no līdzsvara. Domas šaudījās kā negudras. Vai tiešām Jurģis kaut ko izstāstījis? Nevar būt... Valda sevi mierināja. Tagad tikai jāiztur. Lai tur lūst vai plīst, bet jāiztur.

Tikmēr blakus kabinetā pratināja Ādamu Osiņu. Jau vecu un lab­sirdīgu vīru. Viņš dzīvojis pie Skulmes. Palīdzējis saimniecības darbos. Cilvēks pieredzējis. Par vācu laika "grēkiem" sēdējis pat cietumā. Dabū­jis veselus piecus gadus. Un par ko?! Par to, ka okupācijas laikā strādājis darba biržā... 36