Andris Grūtups - Observators

Uzklausījis prokurora tēvišķos padomus, Skulme piekrita. Paņēmis tukšās lapas, viņš cītīgi sāka rakstīt:

"Liecību dodu pašrocīgi. Vēlos sniegt papildu paskaidrojumus. Izskaidrot vēstuli, kuru nosūtīju Izabellai Genmarkerei. Vispirms par mākslas vēsturnieci Laimu Reihmani. Vēstulē to nodēvēju par "saldo nāvi". Palama skarba, bet pelnīta. Kas viņu tā nokrustīja, nezinu. Taču cilvēkus kaitināja viņas iztapīgums... Uz Reihmani nevarēja paļauties.

Arī par Artūru Lapiņu taisnība. To es neizdomāju... Tā viņu vērtēja laikabiedri, kurus Lapiņš kritizēja. Kritika ļauna un neobjektīva. To man stāstīja Oto Skulme, Kārlis Zemdega un citi mākslinieki.

Par Vili Lāci arī uzrakstīts pēc nostāstiem. Par viņa ārzemju naudas noguldījumiem zināja Arvīds Pumpurs. Viņš rakstnieku pazina perso­nīgi. Par to stāstīja arī dzejnieks Jānis Sudrabkalns.

Savā vēstulē es rakstīju par "mirušajām dvēselēm"... Tas nāca no Mākslas akadēmijas. Kad tur uztaisīja revīziju, atklājās, ka naudu saņē­muši cilvēki, kurus neviens nezina... Tas manī raisīja rūgtumu.

Par skrejlapām, streikiem un cenām man stāstīja Ošiņš. Arī to nolēmu uzrakstīt.

Protams, var rasties jautājums, kas mani vedināja uz šādu rīcību. Kas aicināja kritizēt un vispārināt? Tikai tagad saprotu, ka visam pa­matā aizvainojuma komplekss... Tas radīja augsni subjektīvam un greizam skatījumam. Esmu daudz ko pārspīlējis... Maznozīmīgus sīku­mus pacēlis "debesu augstumos". Metis aplamu ēnu uz vidi, kurā dzī­voju. Tagad tas rūgti jānožēlo..." 40

Par to aizvainojuma kompleksu Skulmem taisnība. Gleznotājs labs. Tikai sava rokraksta nav. Viņš seko tradīcijām. Sirdij tuvākas ainavas. Tikmēr pārējie strādā modernāk un spilgtāk. Arī karjeras ziņā tiem veicies. Taču veiksmes mēraukla īsa. Kurš labāks vai sliktāks, rādīs laiks. Laiks vienīgais soģis un pavēlnieks.

Skulmes iesniegums sanāca tāds haotisks. Aprakstītas vien dažas personas un detaļas. Taču nobeigums varens. Cilvēks izskaidrojis savus maldus un kļūdas. Arī nožēlas pārpārēm. īstena grēksūdze. Tas arī bija galvenais: cilvēks atzinis savu kļūdu. Atzinis, ka apmelojis savu valsti un iekārtu. Šim apstāklim izšķiroša nozīme. Politiskās lietās tas pats svarīgākais. Skulmes vaļsirdība tiks novērtēta.

***

Trīspadsmitajā maijā uz prokuratūru izsauca Modri Slavu. Tā Dzintara Līņa vēlme. Viņš pēdējās nedēļas pa prokuratūru vien dzīvoja. Cēlās un gūlās. Noteica visu: kad kuru saukt un ko prasīt. Kam uzspiest, un kuru palaist vaļīgāk.

Ar Slavu viņam savi rēķini. Pats nodaļas priekšnieks Gothards ieteicis šo puisi īpaši drebināt. Nopratināt kārtīgi. Izprasīt sīki un smalki. Lai jūt, ka nekādu joku nebūs.

Ap pusvienpadsmitiem izmeklētāja kabinetā ienāca jauns, izska­tīgs vīrietis. Modrim ap gadiem trīsdesmit. Stāja nevainojama. Arī augums perfekts. Ne velti skolas gados svīdis pie līdztekām un vingro­šanas stieņa. Šis rūdījums dod spēku ilgam laikam. Ķermeņa vingrumu nespēj noslēpt pat uzvalks. Tas augumam pieguļ nevainojami. Ir tādi cil­vēki, kuriem derēs jebkuras drēbes. Pat uz konveijera šūtās. Ieiesi veikalā, pielaikosi un, skaties, der... Cits pēc putnubiedēkļa, bet Modrim perfekti. Ne bikses par platu, ne žakete par šauru. Tāds standarta augums.

Arī seja simetriska. Viss savā vietā: gan deguns, gan ausis, gan lūpas un zods. Pat frizūra atbilstīgi kanoniem. Septiņdesmitajos nēsāja tādus garākus matus. Ne gluži kā Bēthovenam vai Šopēnam. Bet tuvu tam. Tāda mode. Toreiz apģērbam un frizūrai bija svars. Nebija jau, ar ko izcelties. Vien ar kādu importa mantu vai apģērbu. Toreiz tas skaitījās šiki. Arī drošībniekiem sava mode: vienmēr tumšs uzvalks, kaklasaite un importa kurpes. Tā noteicis ģenerālis Avdjukevičs. Lai viss būtu solīdi un sterili. Nekādu vaļību. Arī mati nedrīkst būt gari. Par bārdu nemaz nerunājot. Visi kā tādi Džeimsi Bondi. Jau tas viņus atšķīra no pārējiem. Nav kā prokuratūrā vai milicijā. Tur staigāja daudz pieticīgāk un skopāk. Iespējas mazākas... Neviens tev neskries un nepiedāvās importa mantu. Drošībniekiem citādāk. Katrs gatavs pakalpot un pielīst. Viņi veido "orgānu" eliti. Neaizstājami un neaizskarami.

Ienācis kabinetā, Modris noskurinājās. Tāda pati šaurība kā viņa dzī­voklī. Ne tādu viņš bija iedomājies prokuratūru. No ārpuses jau varena ēka, rotāta statujām un mūra lējumiem. Bijusī franču vēstniecība. Arī kāpnes uz otro stāvu greznas. No pašas grīdas līdz griestiem zeltīts spogulis. Nu gluži kā pilī. Taču jo augstāk kāpa, jo pieticīgāk. Pati izmek­lēšanas pārvalde iekārtota pažobelē. Kā citādi nosauksi šo telpu? Šaurība un pieticība. Vien priekšniekiem kabineti plaši un respektabli. Pārējie dzīvo saspiestībā. Trīs četri cilvēki vienā telpā. Taču toreiz neviens nesūdzējās. Nebija arī pieņemts. Kā ir, tā jāstrādā. Vienīgi izmeklētājiem nedaudz ērtāk. Katram pa būcenim. Lai sveša acs neredz vai auss nedzird.

Piedāvājis apsēsties, izmeklētājs lietišķi ievaicājās:

"Jūs esat Slava?"

"Jā... Saņēmu pavēsti... Mani jau vienreiz pratināja..."

"Zinu jau, zinu," pārtraucis runātāju, noteica Grutups. "Mums te radušies vēl vairāki jautājumi. Savulaik Jurģa Skulmes uzdevumā jūs Valsts bibliotēkā fotografējāt plakātus. Precizējiet, kad šī fotografēšana notika? Kādus plakātus fotografējāt, un kas deva atļauju?"

"Fotografēju septiņdesmit piektajā. Tas bija manas darba vietas — institūta — plāna darbs. Atļauju deva institūts."

Pierakstījis atbildes, prokurors uzdeva nākamo jautājumu:

"Cik tieši plakātu kopiju izgatavojāt, kam tās nodevāt, un kādu atlīdzību saņēmāt?"

Jautājumi raiti un tekoši. Tikpat precīzas arī atbildes:

"Pavisam izgatavoju ap trīssimt plakātu. Fotogrāfijas nodevu kopā ar negatīviem. Tiem visiem jāatrodas Mākslas akadēmijas vēstures sek­torā... Par darbu saņēmu simt piecdesmit rubļu. Visa nauda palika manā rīcībā. Ar Skulmi nebija jādalās..."

"Vai emigrantu literatūru esat fotografējis?" negaidīti ieprasījās Grutups.

"Nē! Ar šādu literatūru man nav bijis izdevības iepazīties... Kur nu vēl fotografēt?!" bez mazākā mulsuma noskaldīja pratināmais.

"Bet ar latviešu emigrantiem esat ticies? Ja esat, tad kādā sakarībā un ar ko tieši?"

"Jā, esmu..." bridi padomājis, noteica Slava. Uzskaitījis pāris radinieku, ar kuriem ticies, viņš šķelmīgi pasmīnēja un sāka stāstīt par kādu austrālieti... Esot atbraucis tāds Balderis. Interesējies par latviešu fotogrāfijas vēsturi, vēlējies nopirkt kādas bildes. Taču cilvēks izrādījies nekompetents. Par fotomākslas vēsturi neko nav zinājis... Vienīgi tāda pārgudra muldēšana...

Kad vēlāk Grutups to atstāstīja Līnim, vecais opers kļuva zaļš no dusmām. Tavu nekaunību! Slava sācis stāstīt par VDK aģentu "He­lēnu", kuru savulaik viņam piesūtīja. Ir nu gan "nahals"... "Atkodis" viņu cilvēku un vēl prokuroram stāsta. Liek lai ieprotokolē. īsti kumē­diņi... Še tev emigrants! Gribējāt dzirdēt... nu tad klausieties!

Tālāk gāja vēl interesantāk. Grutups izvilka Modra dzejoļus. Tos pašus, kurus atrada kratīšanā.

"Sakiet, Slava," nedaudz griezīgi iejautājās izmeklētājs, "jūsu dzī­voklī tika izņemti dzejoļi. Starp tiem kāds ar nosaukumu "Veltījums draugam". Dzejolis beidzas ar vārdiem: "Ak, Dievs varenais, sūti vīrus, sūti tos..." Kas šo dzejoli sarakstījis? Kad un kādā nolūkā? Vai varat pastāstīt par šā sacerējuma politisko saturu?"