Andris Grūtups - Observators

Tā, runājot ar Vizmu Belševicu, Modris Slava iekrita. Kompetenti cilvēki noklausījās un nosprieda: šis puisis ir jāpieskata.

Drošībnieku pacietības mērs bija pilns septiņdesmit septītā gada rudenī. Septiņpadsmitajā novembrī viņa darba vietā, A. Upīša valodas un literatūras institūtā, ieradās četri VDK vīri. Gāja taisni pie institūta direktora, akadēmiķa Jāņa Kalniņa. Vēlāk uz direktora kabinetu izsauca Modri Slavu. Izsauca un ar lielu pompu šo grēkāzi aizveda. Iesēdināja melnā Volgā un uz milicijas pārvaldi prom. Turpat iepretī Centrālajai stacijai. Jābrauc vien nieka pārsimt metru, bet šie ar Volgu... Lai būtu respekts. Lai pārējiem mācība.

Tajos gados čekai milicijas pārvaldē bija savas telpas un kabineti. Ļoti ērti un konspiratīvi. Arī upuris neizpratnē — aizveduši uz miliciju, bet pratina čekisti.

Ņēmās Modri Slavu kaunināt, strostēt un draudēt. Taču šis nekā: neatzīst savu vainu un punkts. Dariet, ko gribat! Beigu beigās viņam izteica oficiālu brīdinājumu. 48

Kamēr vieni pratināja, citi slepus viņa mēteļa apkaklē iešuva "Sputņiku 49" Tādu miniatūru mikrofonu. "Sputņiks" darbojās godam. Baterijas kalpoja divas dienas. Tad varēja dzirdēt visu, ko "objekts" runā. Iet cilvēks pa ielu un sarunājas. Pēc divsimt metriem seko mašīna ar rāciju un noklausās. Ļoti ērti un konspiratīvi. Atnāk "objekts" mājās, pakar gaitenī mēteli, bet istabā viss dzirdams. Kontrole pilnīga.

Lai noskaidrotu Modra Slavas kontaktus, pa pēdām viņam nosūtīja ārējās novērošanas darbiniekus. (*VDK ārējās novērošanas jeb 7. daļa komplektējās pamatā no krieviem. Latviešu tur bija maz. Arī valodas zināšanas neprasijās. Tik vien kā labas novērošanas spējas un izturība. 7. daļas darbība ritēja savrup no pārējām VDK struktūrām. Konspirācijas labad "semjorkas" darbinieki pat Stūra mājā nedrīkstēja rādīties. Arī VDK apliecības viņiem nedeva. Tās glabājās daļas priekšnieka seifā. Ikdienā uz rokas vien milicijas piesegdokumenti) Lai staigā pakaļ un skatās. Lai fiksē katru, kas ar "objektu" tiekas.

Norīkoja divas brigādes. Katrā pieci cilvēki. Uzmana kā īstu spiegu. Piefiksē katru soli un tikšanos. Pirmais maršruts pavisam īss. Modris Slava sazvanīja kādu draugu un steidza no Zinātņu akadēmijas uz "Dieva ausi" — populāru kafejnīcu. Arī vieta interesanta — bijusī pareizticīgo katedrāle. Tagad — Zinību nams un planetārijs.

Pie akadēmijas jau dežurēja mašīna un gaidīja, līdz "objekts" pa­rādīsies. Cilvēks iznāca un steigā devās uz trolejbusa pieturu. Kāds no aģentiem neuzkrītoši sekoja upurim. Viņa uzdevums vienkāršs: iekāpt trolejbusā un pavadīt Slavu. Aģenta ekipējums nopietns. Vidukli apjož plata josta. Gluži tāda kā skursteņslauķim. Tajā iemontēta rācija ar aku­mulatoru. Pats ietinies vadu vados. Uz krūtīm zem krekla piesprausta sarunu ierīce, neliela spīdīga metāla poga. Aiz jakas apkakles aizbāzts pastiprinātājs. Tajā dzirdēsi maiņas vecākā pavēles. Tad vēl vibrators. Ierīce piestiprināta miesai. Ar tās palīdzību aģentam raidīs nosacītus signālus: kad gaidāms "objekts", bet kad jāpaiet malā, lai uzklausītu no­rādījumus un instrukcijas. Kabatā rācijas pults. Tajā iemontēti vairāki slēdži. Tie maina režīmus: no vibrācijas uz skaņas signālu. Var ieslēgt arī pārrunu ierīci. Pats centrālais slēdzis — ļoti ērts. Taustiņš pielāgots īkšķa formai. Tad vēl antena — izolēts vads, kas ielaists bikšu starā. Vienīgi jāuzmanās, lai antenas gals nelīstu ārā...

Kad abi ar "objektu" iekāpj trolejbusā, jāskatās, kur viņš apsēdīsies. Ja aizmugures sēdeklī... slikti. Tas apgrūtinās vērošanu: ik pa laikam jāgriežas atpakaļ un jāskatās. Ja nu pēkšņi figurants izkāpj citā pieturā...

Kā par sodību Slava tā arī izdarīja. Apsēdies pakaļējā sēdeklī, viņš vēroja publiku. Ko padarīsi? Tāda ir dzīve. Vienīgi jāuzmanās, lai, vēro­jot Modri, acu skatieni nesastaptos. Tas var izrādīties liktenīgi. Cilvēks sajutīs un kļūs tramīgs. Sapratīs, ka viņam seko. Tas pats sliktākais. Tad operācijai draud krahs. Acu skatienam arī cita īpatnība. Tas iespiežas atmiņā. Var aizmirst daudz ko, taču acu izteiksmi... To atceras gadiem. Tāpēc labāk visu vērot ar tādu tukšu, neko neizsakošu skatienu. Tas nepiesaista uzmanību. Arī apkārtnes "panorāma" pilnīga.

Kad trolejbuss sāka kustēt, viena no aģentu mašīnām brauca tam pa priekšu. Otra jau devusies uz planetāriju. Tur kafejnīcā "objektam" paredzēta tikšanās.

Tuvojoties pieturai, aģents deva signālu, ka figurants grasās izkāpt. Pie planetārija Slavu jau gaidīja cits darbinieks. Viņš sekoja "objektam" un deva zīmi, ka pēdējais dodas uz kafejnīcu. Tur figurantu jau gaidīja... Kāds pārītis. Vīrietis un sieviete. Abi neuzkrītoši dzēra kafiju un tēr­zēja. Viņu uzdevums precīzs: nofotografēt Modra sarunu biedru. Fiksēt kontaktu. Lai pēc tam varētu pārbaudīt, kas par cilvēku un kādā sakarībā ticies ar "objektu". Pats fotoaparāts iemontēts vīriešu rokas­somiņā. Ļoti ērti un diskrēti. Tādas toreiz nēsāja daudzi. Parasts vīriešu galantērijas piederums. Vai kāds brinums — klients to novietojis uz kafejnīcas galdiņa. Atliks vien sataustīt padziļinājumu un nospiest pogu. Tur zem dermatīna iemontēts slēdzis. Tas atver nelielu štoriņu, un objekts nobildēts. Štoriņa noslēpta aiz rāvējslēdzēja. Slēdzējs defor­mēts un atstāts pusvirus.

Somiņā ievietots neliels šaurfilmu aparāts. Izgatavots speciāli ārē­jai novērošanai. Tāda laba un precīza mehānika. Nekas vairāk. Taču manta ērta un noderīga. Pašas bildes gan tādas vājas, bet atpazīt varēja. Arī pierādījums nodrošināts.

Un tā dienu no dienas. Sekoja katram Modra Slavas solim. Visu fik­sēja un iegrāmatoja. 50Varēja tikai apbrīnot drošībnieku apsēstību. Tie vajāja cilvēku, kura vienīgais grēks bija — kaislīga savas tautas un Dzimtenes mīlestība.

Lai kā Slavu vajāja, viņa pārliecība stingra. Cilvēks patstāvīgs, nedaudz iedomīgs un pārgudrs. Liels savdabis jau no skolas gadiem. Vienmēr staigāja ar sporta somu un kādu gudru grāmatu padusē. Modris dzīvoja ideju pasaulē. Nebija tāda spēka, kas to varētu sagraut. Šādu cil­vēku neviens nespēja iebaidīt vai pakļaut. Ne viņam karjera, ne amati rūpēja. Vien ideja, kurai viņš kalpoja un kuras dēļ dzīvoja.

***

Neilgi pēc izmeklēšanas sākuma uz prokuratūru paaicināja Monvīdu Airi. Valkas novadpētniecības muzeja darbinieku. Viņa uzvārds minēts Longina Avdjukeviča vēstulē. Cilvēks ziņojis par Jurģa Skulmes pretvalstisko darbību. Bijis apzinīgs un centīgs. Kā tādu neuzklausīsi?!

Pats ziņotājs jau vīrs gados. Airem pāri septiņdesmit. Atnācis pie izmeklētāja, viņš raiti un loģiski sāka stāstīt: "Septiņdesmit piektā gada jūlijā, ja nemaldos, divdesmit devītajā datumā pie mums ieradās Kultūras ministrijas darbinieku grupa. Pavisam sešas personas. Kāda sieviete Valda, uzvārdu esmu piemirsis. Tad kāds jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit un citi. Muzeja direktors man uzdeva atbraucējus pavadīt un vēl pastāstīt par Valkas vēsturiskajām vietām. Paņēmu līdz arī savu atmiņu pierakstu un fotogrāfiju mapi. Sākotnēji braucām uz Jāņa Cimzes kapu. Pa ceļam pieturējām Valkas brāļu kapos. Tur ap­glabāti Lielajā Tēvijas karā kritušie padomju karavīri. Cik atceros, atbraucēji to uztvēra vienaldzīgi. Jurģis Skulme pat atļāvās teikt, ka krievu kapi viņus šoreiz neinteresē. Tāds kapu apzīmējums mani pārsteidza. Skulmi agrāk nepazinu un uzskatīju viņu par atbildīgu mi­nistrijas darbinieku. Aizrādīju, ka pie mums tos sauc par brāļu kapiem. Taču Skulme vēlreiz to nodēvēja par krievu kapsētu... Pēc tam viņš man jautāja, kur Valkā atrodas bijušo "Latvijas brīvības cīnītāju brāļu kapi". Es pa Suvorova ielu aizvedu viņus līdz vietai, kur kādreiz tika apglabāti baltgvardi... Uz manu jautājumu, kāpēc viņu interesē šī vieta, Skulme attrauca, ka šo kapu pieminekļa autors esot tēlnieks Melderis, kas tagad reabilitēts un godā celts. Izstāstīju, ka pēc kara kāda dzelzceļnieku bri­gāde ar veseriem šo pieminekli noskaldīja un vietu nolīdzināja. Skulme to uztvēra ar sašutumu: kā tā varot? Tāds vandālisms! Šādas rīcības rezultātā zudībā aizgājis ne viens vien vērtīgs piemineklis. Šķita, šo vietu atbraucēji fotografēja. Taču apgalvot nevaru, jo neatceros.