Andris Grūtups - Observators

"Tādu pierādījumu jums nevar būt," iebilda pratināmais. "Maldāties..." plati smaidot, noteica Straube. "Nu tad parādiet..." "Parādīšu, parādīšu..."

Straube piecēlās un izņēma no seifa vairākas lapas. Uzmetis acis Berklavam, apakšpulkvedis tās nolika uz galda.

Šķietami mierīgi tās pārlapojis, pratināmais izgrūda:

"Tie nav nekādi pierādījumi... Jūs, protams, varat panākt notiesā­šanu, taču iebiedēt mani neizdosies."

Paraustījis plecus, Straube īsi noteica:

"Ja tā, tad tā..." Brīdi padomājis, viņš vēl piebilda: "Šodien mēs jums izteiksim oficiālu brīdinājumu. Izlasiet un parakstieties!"

Izlasījis pasniegto papīru, Berklavs to parakstīja. Vien piebilda, ka brīdinājumā teiktais neatbilst patiesībai.

Pavadījis līdz Stūra mājas ārdurvīm, Straube pagriezās pret veco vīru un, tēvišķīgi smaidot, noteica:

"Priecīgus Ziemassvētkus, biedri Berklav... Ceru, ka mēs vairs nesatiksimies..."

"Nu, tas būs atkarīgs no jums," šķiroties nomurmināja Berklavs. 62

Jā, dīvains cilvēks bija šis Straube-Strauss. Viens otrs kolēģis viņu dēvēja par disidentu un nacionālistu... It sevišķi jau krievu biedri... Tie vispār bija šokā. Pārāk asa mēle un prāts bija apakšpulkvedim. Brīžiem viņš izteicās tā, ka pat vaigi sārtojās... Tādu sarkasmu varēja tikai pameklēt. Taču nekāds disidents vai nacionālists Straube nebija. Vienīgi izteiksmes forma asa. Tāds stils... Arī raksturs skarbs. Plus vēl piere­dze... Darbojies ārējās izlūkošanas lauciņā... Ticies ar ārzemju kolēģiem. Vedis gudras un viltīgas sarunas... Ne velti 1. daļas priekšnieks Kučāns viņu turēja aizdomās... Vecajam šķita, ka Straube pārdevies ārzem­niekiem, piekritis spiegot... Pārtapis "kurmī", kas savējos rok... 63Taču diezin vai tā bija taisnība? Kučānam daudz kas šķita... Tāds darbs. Visur ienaidnieki rādās.

Septiņpadsmit komunistu vēstule sataisīja pamatīgu troksni. No amata bija jāšķiras 5. daļas priekšniekam Jānim Vaivodam. Tas par to, ka nav zinājis un novērsis... Pats Augusts Voss par to klapatoja. Un kā neuztrauksies: tūlīt pēc vēstules iznākšanas zvanījis uz čeku. Kas no­tiekot? Ārzemju radio ziņo, ka Latvijā apspiežot pamatnāciju. Visur pie šprices tikai krievi! Latviešiem atvēlēta pabērna loma. Par to sūdzoties Latvijas komunisti. Kā par nelaimi, pie tālruņa gadījies Vaivods. Šis jestri atbild, ka par vecajiem boļševikiem un partijniekiem nekādas izstrādes nevedot... "Ak tā!" noskaities Voss un licis noņemt Vaivodu. 64Viņa vietā iecēla Staņislavu Zukuli. (*Staņislavs Zukulis (1929—1993). Sākoties karam, kopā ar māti Jadvigu evakuējies uz Krieviju. Pēc kara beidzis Rīgas 22. (krievu) vidusskolu. Anketās rakstījis, ka ir latvietis. 1949. gadā nosūtīts uz Valsts drošības komitejas skolu. Mācijies neklātienē Vissavienības juridiskajā institūtā un vēlāk LVU. Viduvējs students. 1972. gada 23. martā iecelts par VDK 5. daļas priekšnieku, atbrīvojot no šā amata Jāni Vaivodu. 1984. gadā iecelts par LPSR VDK priekšsēdētāju. Pēdējā dienesta pakāpe — ģenerālleitnants. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zukulis iecelts par LKP CK Informācijas centra Operatīvās analīzes un realizā­cijas grupas vadītāju. Aktīvs pučists (sk. LUA, S. Zukuļa personas lieta, 1.-28. lpp., LVA fonds Nr. PA-102, 11. apr., 10. lieta, 188., 192., 144., 148^ lpp. ; fonds Nr. PA-102, 8. apr., 7. lieta, 258., 260. lpp. ; fonds Nr. PA-101, 65. apr., 29. lieta, 166., 169. lpp ; fonds Nr. PA-101, 53. apr., 23. lieta, 46., 57. lpp. ; fonds Nr. PA-101, 36. apr., 15. lieta, 46., 59. lpp.)) Arī viņš no vecajiem. Kadrs pār­baudīts. Tūlīt pēc kara par tulku strādājis... Pats savām acīm redzējis un arī dzirdējis, kā moka un spīdzina Latvijas patriotus. Rūdīts cilvēks. Ļoti elastīgs un paklausīgs. Neko bez priekšniecības ziņas nedarīs/" Arī internacionālists patiess. Latviski saprot, bet nerunā. Ja nu vienīgi kunga prātā... Tad pie glāzītes izmet kādu vārdu latviski... Tas tā "odziņai" un "šikam"... Redz, šis pat latviski prot... Kas to būtu domājis?!

Lai kā vērtētu Zukuli, viņa nākšanai pie varas bija sava nozīme. Arī Skulmes likteni pulkvedis izšķirs. Dos savu svētību un vēl parakstu uzliks.

***

Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā Ņujorkā iznāca kāda grāmata. Nosaukums intriģējošs — Zili stikli, zaļi ledi. Tas pata­pināts, aizgūts no Raiņa. Paņemta pirmā rinda no dzejnieka slavenās divrindes:

"Zili stikli, zaļi ledi,

Vidū stinga dvēselīte."

Tās autors Uldis Ģermānis. Vēsturnieks, publicists un rakstnieks. Autors apciemojis padomju Latviju. Staigājis pa Rīgas ielām. Ieklausījies valodās. Ticies ar cilvēkiem. Apmeklējis muzejus, teātrus un bibliotē­kas. Pēc tam visu kopā salicis. Dalījies savos iespaidos un izjūtās.

Grāmatas būtība jau pašā nosaukumā. Ar stingo dvēselīti autors domājis... padomju Latviju.

Lasāmviela saistoša un interesanta. Pagātne mijas ar tagadni. Konkrētu cilvēku dzīve ar visas tautas likteni. Autora galvenā rūpe... nācijas dzīvotspēja. Vai latvieši spēs noturēties?! Izturēt svešu tautu spiedienu?! Saglabāt savu valodu un kultūru?!

Uzrakstīts gaumīgi. Ar pietāti... Nekādu pārspīlējumu vai kariķējumu. Arī naidu nejūt. Drīzāk smeldzi un sāpi.

Grāmatas spēks slēpās patiesumā. Tur bija gan latviešu strēlnieki, gan Jukums Vācietis, gan trīsdesmit septītā gada represijas, tad okupācija, karš, Kurzemes cietoksnis un trimda. Uzrakstīts ļoti tēlaini un dzīvi. Atklājums pēc atklājuma. Ja Rietumu latvietim nekā īpaša, tad padomju pilsonim vesela bagātība. Tāds faktu, biogrāfiju un notikumu klāsts... Tas daudz ko liek izvērtēt un pārvērtēt. Nu kaut vai tie paši vācieši... Autors atstāsta kādu sarunu ar baronu fon Mēdemu. Tepat Rīgā, četr­desmit otrā gada pavasarī. Tikušies ar baronu kādā grāmatnīcā. Fon Mēdems Ģermāni uzrunājis: "Jūs taču laikam esat latviešu vēsturnieks? Iepazīsimies! Esmu fon Mēdems. Uzaugu Vācijā. Taču uzskatu sevi par zemgalieti. Ļoti cienu latviešus. Jūs esat apdāvināta tauta. Vācieši netiek jums līdzi. Bet kāpēc latvieši iznīcina cits citu? Jums bija lieli cilvēku zaudējumi krievu okupācijas gadā. Bet tagad jūs apšaujat savus komu­nistus. Apsūdzat arī nevainīgus cilvēkus. Kāpēc apšaut latviešu sarkanos? Viņi taču arī ir latvieši. Ja viņi paši jums neder, derēs viņu bērni. Maza tauta tā nedrīkst šķiesties. Tā ir pašiznīcināšanās. Vācieši cenšas pievākt ikvienu savējo. Tik taupīgi rīkojas liela tauta. Bet jūs?! Brīvprātīgi skrienat ugunīs! Ļaujat sevi iznīcināt! Vai tad jūs neredzat, kas notiek? Esat pārāk dedzīgi uz kaušanos..." 66

Arī par kara sekām interesanti: "No Otrā pasaules kara ugunīm latvieši iznāca drausmīgi novājināti, dezorganizēti, demoralizēti un pro­pagandas apdullināti." 67Tā raksta Ģermānis, un viņam lielā mērā ir taisnība. Un kur tad vēl pēckara laiks: "Latvieši nokavēja arī iespēju nostiprināt savu varu kompartijā. Par vēlu izskanēja Berklava izmisīgais aicinājums: godīgie latviešu cilvēki, stājieties partijā!" 68— "Un tomēr mums jāsaglabā jautrs un možs gars, jādara labākais, ko pašreizējos apstākļos varam izdarīt." 69

Ģermāņa grāmata sniedza atklājumu pēc atklājuma: gan par Arvīdu Pelsi, gan režisori Veru Baļunu un citiem ieklīdeņiem no Krievijas. Satriecoši un pārsteidzoši.

Un tad vēl par pašu padomju ikdienu: "Mundieri, uzpleči, kokar­des, medaļas, pogas, siksnas, uzšuves un piešuves. Steidzas šurp un turp. Pa Rietumiem ceļojot, pat vairāku nedēļu laikā neesmu tik daudz uni­formētu vīru redzējis kā šeit. Spēcīgas ir vecās Krievijas tradīcijas!" 70