Andris Grūtups - Observators

Taču bijusī laulene stingra: redzējusi, kā vīram nodod grāmatu un punkts. "īstākā ragana," nodomāja pie sevis Oskars. Greizsirdības dzīta, grib viņu pazudināt. Arī Rūtai atmaksāt... Jā, atriebe ir salda... Kas dzīvē ar to var sacensties? Maz lietu, kas cilvēku tā iedvesmo un aptumšo. Skrien kā zirgs ar klapēm uz acīm... Tērē enerģiju, un tikai vecumā atskārsti, cik apmāts un tuvredzīgs esi bijis.

Šoreiz no konfrontācijas nekas nesanāca. Katrs no spītniekiem palika pie sava. Nora pie sava. Arī Oskars ar Rūtu savu pozīciju ne­mainīja.

Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi tā arī neatrada. Šī apsūdzības epizode Skulmem izpalika. Vienīgais ieguvējs Uldis Ģermānis. Viņš varēja justies apmierināts. Labu grāmatu uzrakstījis. To medī gan čeka, gan prokuratūra. Kur vēl labāku atzinību? Tas rakstnieka nopelns un gods.

***

Lai Skulmi apsūdzētu, meklēja visu, ko varēja. Izskatīja daudzu aģentu ziņojumus. Šķirstīja un lasīja, līdz beidzot atrada. Jau sep­tiņdesmitajā gadā par Jurģi ziņojuši divi aģenti. Kāds "Auza" rakstīja, ka Skulme dibinājis sakarus ar ārzemēm. Noorganizējis slepenu ziņu pār­sūtīšanas kanālu. Informējis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteju. Sūtījis tai dažādus materiālus. Nesen ko­mitejas uzdevumā mēģinājis izvest bijušā Latvijas armijas un leģiona kapteiņa Zemīša memuārus. Par memuāru esamību zinājušas emi­grantu aprindas Zviedrijā, Austrālijā un Amerikā. Taču pasākums izgāzies. Par to stāstījis aģents "Pēteris". Viņa klātbūtnē Zemītis savu nodomu grozījis un memuārus sadedzinājis. 76

Lai to pārbaudītu, uz prokuratūru uzaicināja bijušo VDK aģentu Frici Roni. Viņš bija tas, kurš drošībnieku uzdevumā pieskatīja Zemīti. Ziņoja par bijušā virsnieka gaitām, domām un iecerēm.

Aģents "Pēteris" jeb Fricis Ronis baudīja īpašu komitejas uzticību. Cilvēks pieredzējis. Par "dzimtenes nodevību" četrdesmit sestajā notiesāts uz desmit gadiem. Sākotnēji sēdējis Rīgas lēģerī. Cietumā iepazinies ar Jāni Zemīti. Arī viņš ieslodzītais. Vēlāk kopā rakuši Noriļskā ogles. Arī mājās atgriezušies vienlaikus. Tā aizsākusies viņu draudzība... Ja Zemītim tā nāca no sirds, tad Ronis pildīja pienākumu. Drošībnieku uzdevumā ziņoja par savu kādreizējo biedru un draugu.

Uz prokuratūru Ronis atnāca pūzdams un elsdams. Cilvēkam tuvu pie astoņdesmit. Spēki jau galā, taču prāts skaidrs. Arī doma secīga. Pāris uzvedinošu jautājumu, un liecinieks sāka stāstīt:

"Septiņdesmitajā gadā es apciemoju Zemīti. Biju pie viņa Koknesē. Sēdējām un dzērām tēju. Zemītis man stāstīja, ka uzrakstījis atmiņas. Kādas piecdesmit burtnīcas. Rakstījis aiz gara laika. Aprakstījis visu savu dzīvi. Gan par Ulmani, gan Staļinu un ieslodzījuma laiku. Darījis to pēc kāda cilvēka pasūtījuma. Tā, lai paliktu kaut kas pēc nāves.

Pasūtītājs bijis Jurģis Skulme. Kopā šņabi dzēruši un izdomājuši. Vēlāk Jurģis piedāvāja memuārus nosūtīt uz Zviedriju. Minēja arī Izu Genmarkeri. Meitas vārdā Cielēnu. Ar viņas palīdzību tās burtnīcas aizgādātu. Taču Zemītis atteicās. Te liels nopelns viņa meitai, kura dzīvo Amerikā. Viņa tēvu atrunāja: sanākšot vien nepatikšanas un kreņķi. Arī es teicu, lai nedara muļķības. Zemītis paklausīja un burtnī­cas sadedzināja. Turpat Pērses upes krastā iekūrām ugunskuru un sa­dedzinājām." 77

Liecība īsa, bet precīza. Nosaukts gan pasūtītājs, gan pats rakst­nieks.

Jānim Zemītim bija jau astoņdesmit trīs gadi. Vecums pieklājīgs. Uz prokuratūru vecais vīrs vairs atbraukt nevarēja. Vajadzēja viņu prati­nāt mājās. Divdesmit piektajā maijā prokurors ieradās Kokneses ciema Pērsejās. Tās vēl Zemīšu dzimtas mājas. Pats saimnieks cēlies no muižas kalpiem. Maskavā beidzis kara skolu. Mācījies kopā ar vēlāko maršalu Zukovu. Cīnījies Pirmā pasaules kara frontēs. Uzdienējies līdz štabskapteinim. Par drošsirdību apbalvots ar Svētās Annas ordeni. Vēlāk dienējis ģenerāļa Deņikina armijā. Tad Latvijas atbrīvošanās cīņas un Trīszvaigžņu ordenis. Jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas armija. Trešais Jelgavas kājnieku pulks. Kapteinis. Noteikts, saticīgs un izpa­līdzīgs virsnieks. Spējīgs panest visas kara laika grūtības. Valsts intere­ses stāda augstāk par savējām. Pēc Ulmaņa apvērsuma atvaļināts. Nicīgi izteicies par vadoni. Zemītim nav patikusi Ulmaņa pašslavināšanās.

Kad sākās Otrais pasaules karš, par Zemīti atcerējās ģenerālis Dankers. Bijušais Kurzemes divīzijas komandieris. Kapteini iesauca Vērmahtā. Viņš gan mēģinājis izvairīties, taču saņēma brīdinājumu: nepaklausības gadījumā uz Vāciju izsūtīs viņa ģimeni. Bija vien jāsamie­rinās un jākaro: dienējis būvbataljonā un cēlis frontes nocietinājumus. Vēlāk vācieši viņu notiesāja un atvaļināja. Sodīja par nepaklausību — virsnieks klausījies Maskavas radio. Atšķirībā no vāciešiem pratis krieviski un klausījies. Tas arī viņa grēks.

Kad ienāca krievi, Zemītis slēpās. Turpat Pērsejās. Kartupeļu bedrē ierīkotā bunkurā. Virsnieks tur nosēdēja gandrīz gadu. Viņu izdeva kāda krievu laukstrādniece. Zemīti arestēja četrdesmit sestā gada astotajā maijā. Pratināja dienām un naktīm. Nezin kādu noziedznieku atraduši! Tirpināja drošības komitejas vīri, leitnanti Agejenko un Proničevs. Ņēmās dzīvi silti, taču apsūdzība šķidra — dienot vācu armijā, Zemītis būvējis kara ceļus... Tā arī visa nelaime un vaina. Karagūstekni patai­sījuši par "noziedznieku".

Arī radus mocīja. Sauca uz čeku gan tēvu, gan brāli un māsu. Visiem prasīja, vai līdzējuši Zemītim slēpties. Visu vainu uzņēmās tēvs. Viņš vienīgais palīdzējis dēlam. Lai ņem viņa galvu, bet neaiztiek bēr­nus. Arī pats Zemītis turējās kā virsnieks. Ne viņš kādu aprunāja, ne nodeva. Četrdesmit sestā gada divdesmit sestajā septembrī Iekšlietu karaspēka tribunāls pasludināja spriedumu. Sods — desmit gadu. Sprie­dumu parakstījis leitnants Ņekrasovs un ierindnieki: Bujevs un Korickis. 7sVēl viens dzīves posms kapteiņa Zemīša dzīvē bija noslēdzies.

Kad Zemītis bija izstāstījis savu biogrāfiju, Grutups negaidīti ievaicājās:

"Lieciniek, ko jūs rakstījāt savos memuāros?"

Jautājums būtisks. Jā, ko tad īsti vecais vīrs tur rakstījis? Varbūt neko pretvalstisku? Rakstījis vien par māju, dabu un mīlestību... Ja tā, par ko gan vainot Skulmi? Arī pašu memuāru vairs nav. Tie sen, kā gājuši zudībā. Atlicis vien nopratināt Zemīti.

Vecais virsnieks sarāvās. Tādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Nu vajadzēja atcerēties un stāstīt. Stāstīt visu, ko piedzīvojis un pārdzīvojis.

"Tas bija neilgi pēc Jurģa tēva, mākslinieka Ugas Skulmes nāves," mierīgā balsī iesāka Zemītis. "No gara laika sāku rakstīt atmiņas. Vispirms par četrdesmitā gada notikumiem Latvijā..."

Liecinieks uz brīdi apklusa un, zīmīgi paskatījies izmeklētājā, turpināja:

"Lai jūs labāk saprastu... un novērtētu. Mans tēvs bija aktīvs piektā gada revolūcijas dalībnieks. Arī krusttēvu Zariņu par buntošanos nošāva. To visu stāstu, lai jūs izprastu... Lai būtu skaidra mana nostāja... Kā jau agrāk liecināju, mani trīsdesmit ceturtajā no armijas atvaļināja... Atbrī­voja par brīvdomību. Jāatzīst, ka nebiju sajūsmā par Ulmaņa nākšanu pie varas.

Četrdesmito gadu sagaidīju savās mājās... Pērsejās. Biju atvaļināts karavīrs. Uz tā laika notikumiem raudzījos no malas. Par krievu ienāk­šanu uzzināju no meitas. Viņa piedalījās Dziesmu svētkos Daugavpilī un savām acīm redzēja, kā ienāk svešzemnieki. Pēc pāris dienām viņi jau bija Koknesē.