Andris Grūtups - Observators

Kad Vilīte ienāca Līņa kabinetā, spēki bija galā. Viss pārējais kā tādā nemaņā. Līnis kaut ko laipni prasīja un tincināja. Stāstīja, ka viņa savā dienasgrāmatā ķengājusi kultūras ministra vietnieku Helmāru Verneru: (*Helmārs Verners. Dzimis 1925. gadā. Partijas darbinieks. No 1964. līdz 1979. gadam kultūras ministra vietnieks. No 1979. gada LPSR Brīvprātīgās Grāmatu draugu biedrības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (sk. LVA, 678. fonds, 8. apr., 982. lieta, 1.-2., 58. lpp.)) kā viņš piedzēries četrrāpus pa trepēm klumburējis un vēl neķītri lamājies. "Tā nav solīdi..." tēvišķi mācīja Līnis. "Savus kolēģus tā nedrīkst zākāt." 87

Dīvaini bija to dzirdēt. It kā Valda par Verneru publiski būtu ko teikusi. Vien savā dienasgrāmatā ierakstījusi. Ne viņas vaina, ka proku­ratūra un čeka to lasa.

Pēc brīža, neko nepanācis, Līnis no kabineta izgāja. Durvīs parā­dījās maza auguma plikgalvis. Kā ienāca, tā sāka bļaut: tu tāda un šitāda. Padomju skolu beigusi, bet tā rīkojies?! Pārdevušies ārzemniekiem esi?! Nēsā viņu dāvātos kažokus?! Un vēl smaržas pieņem?! Par lupatām esi pārdevušies! 88

Valda sēdēja ierāvusies un galvu nodūrusi. Tik vien kā pratinātāja pliko galvvidu un kurpes ievēroja. Dīvaini! Čekista kājās taču importa apavi. Viņai pārmet par kažoku un smaržām, bet pats importu nēsā?!

Vēl ilgi pēc tam ausīs skanēja: "kažoki", "smaržas", "padomju skola" un "nodevība"... Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka bļāvējs bijis Pēteris Mazais. Līņa cīņu biedrs un kolēģis. Abi sadomājuši nelielu "kara viltību"... Pratinājuši Vilīti tandēmā. Viens ar "sviestmaizi", otrs ar "pletni". Tā cilvēku ātrāk mīkstu padarīsi... Uzkarsē... atdzesē... Lamā un pažēlo... Skat, un pēc brīža jau pratināmais gatavs!

Kad Valda beidzot tika ārā no čekas mājas, gar ielas malu sievietei sekoja melna Volga. Mašīnas sānu stikls nedaudz nolaists. Pa logu iz­liecies kāds vīrs. Rokās svešajam kamera. Tā seko katram upura solim. 89Jūties kā tāds zvērs, kuram pēdas dzen. Operatora seja šķita pazīstama. Tā kā televīzijā redzēta... Bet varbūt tie tikai māņi.

Diena pagājusi vētraini. Tā ilgi vēl paliks atmiņā. Ir brīži, kurus laiks nespēj pievārēt. It kā nejauši tie pavīd apziņā un vajā visu dzīvi.

***

Vajāja ne tikai Valdu Vilīti. Arī viņas brāli. Vienkāršu Popova radiorūpnīcas strādnieku Andri Vilīti. Jau tajā pašā dienā, kad kratīja Skulmi, pie viņa uz rūpnīcu atbrauca Dzintars Līnis. 90Rūpnīcas vadība pārsteigta: atbildīgs čekas darbinieks, bet meklē vienkāršu transporta strādnieku. It kā vēlas nopratināt...

Arī pats Vilītis mēms no brīnumiem. Līdz šim viņš čekistus vien filmās redzējis. Visi tādi skarbi, ādas jakās tērpti vīri. Galvā formas cepure. Pie jostas nagans. Bet šis... nekā tamlīdzīga. Atbraucis civilā uzvalkā. Arī neizskatās pēc varoņa. Tāda ikdienišķa, parasta seja. Nekā īpaša... Pie dzērienu veikala vēl noturētu par savējo...

Taču tonis pavisam cits... Ne labdien, ne sveiki, bet uzreiz vērsim pie ragiem: lai stāsta par Jurģi Skulmi. Par to, kā savās mājās organizējis slepenu tikšanos. Un galvenais — par radiolām! Kas tie par aparātiem? Kur tos redzējis un kāpēc Jurģim stāstījis?

Andris Vilītis no pārbīļa izstāstīja visu: gan kā organizējis tikšanos ar ārzemnieku, gan par radiolām. Visu kā pie bikts. Kur ko redzējis un kam stāstījis.

Līnis uzmanīgi noklausījās un vēl piekodināja: drīz tevi sauks prokurors. Tu viņam par to ārzemnieku izstāsti visu... Par radiolām tev jārunā citādi... Jā, izgatavojāt tādus aparātus... Taču Jurģim tu neko neesi stāstījis... Saprati?! Un lai nebūtu nekādu fokusu... Ja nē, mēs tevi pašu apsūdzēsim par spiegošanu, dzimtenes nodevību. Tā kā skaties. Un par Skulmi nebēdā. Neesi viņam stāstījis un punkts.

Andris Vilītis vēl nopriecājās: redz, kāds labs čekists. Ļaunu man ne­vēl. Pasaka vēl priekšā... Pamāca. Ko stāstīt, ko ne! Bet par ko labāk klusēt!

Sešpadsmitajā maijā Andri Vilīti izsauca prokurors Grutups. Andrim tobrīd trīsdesmit trīs gadi. Jauns un spēcīgs puisis. Bet, ieraugot prokuroru, dūša papēžos. Taču prokurors ļoti laipns un vēlīgs. Tāds sirsnīgs cilvēks... Lūdza visu pastāstīt. Vilītis arī stāstīja:

"Jurģi zinu tikai kā savas māsas Valdas draugu. Pirms pāris gadiem Valda lūdza izdarīt kādu pakalpojumu. Atļaut savās mājās noturēt tik­šanos. Skulme gribot satikt vienu cilvēku. Es, protams, piekritu.

Tikšanās notika rudenī. Mēnesi un datumu vairs neatceros. Bija jau vakars. Ārā tumšs. Pirmie atnāca Jurģis ar māsu. Vēlāk ieradās svešais. Neviens man viņu priekšā nestādīja. Vien teica, ka saruna būs uz pāris stundām.

Ciemiņus ielaidu viesistabā. Paši ar sievu pa guļamistabu. Nogai­dījām līdz pusnaktij. Bet šie kā runā tā runā. Abi ar sievu aizgājām gulēt. Taču miegs nenāk. Sirdī satraukums. Sapratām, ka labi nav. Mājās taču ārzemnieks! Aiz gara laika sāku klausīties, ko šie runā. Tāpat... pieliku ausi pie durvīm un mēģināju saklausīt. Dzirdēju vien runas par mākslu, kultūras pieminekļiem un emigrantiem. Nekā īpaša. Vēlāk aizmigām. Pat nedzirdēju, cikos ciemiņi aizbrauca." 91

"Labi, par šo gadījumu pietiks," apmierināts noteica izmeklētājs. "Tagad pastāstiet par radiolām Simfonija..."

"Kas attiecas uz Simfoniju..." raiti iesāka Vilītis, "tad šādas radiolas izgatavojām. Kopskaitā pavisam piecdesmit sešas. Visas armijas vajadzībām... Pasūtījumu beidzām septiņdesmit sestā gada decembrī. Es toreiz strādāju montāžas cehā un visu labi zināju."

"Vai Skulmem esat par to stāstījis?" negaidīti ieprasījās prokurors.

"Nē... Jurģim neko nestāstīju. To es varu apgalvot kategoriski. Ar viņu neesmu pat ticies. Jau pusotra gada neesam redzējušies."

"Tātad jūs apgalvojat, ka Skulme par to nekā nezināja?"

"Tieši tā... Es pilnīgi izslēdzu šādu iespēju. Arī māsai neesmu teicis." 92

"Ļoti labi..." apmierināts nokrekšķināja izmeklētājs. "Tagad parak­stiet protokolu un varat iet."

Liecinieks Līņa uzdevumu izpildījis. Stāstījis tikai to, ko drošīb­nieks lūdzis.

Pēc pusotra mēneša sarīkoja kādu īpatnu konfrontāciju. Visa pro­cedūra vien nieka desmit minūtes. Pie prokurora izsauca Jurģi Skulmi un Andri Vilīti. Pagriezies pret Skulmi, Grutups uzsvērtā nopietnībā lūdza kādu apstiprinājumu:

"Pastāstiet, Skulme, kādu konkrētu informāciju jūs ieguvāt no Andra Vilīša? Vai viņš jums stāstīja par tām īpašajām radiolām?"

Prokurora balss tāda tēvišķi vēlīga un laipna.

"Zināt..." nedaudz iepauzējis, sāka Skulme, "šodien man radušās šaubas... Es vairs nevaru apgalvot, ka Vilītis man būtu to stāstījis... Šajā ziņā esmu kļūdījies. Un... vispār, par radiolām neko konkrēti ne­zinu..." 93

Ar to procedūru beidza. Vilītim pat jautājumus neuzdeva. Neko teikt. Konfrontācija varena. Arī darbs ieguldīts... Visi nopelni Līnim... Viņš pierunāja Jurģi... skubināja šo faktu noliegt. Teikt, ka kļūdījies.

"Pašam tev būs labāk," mācīja majors. "Viena epizode mazāk," apgalvoja čekists. Un Jurģis piekrita. Atzina, ka kļūdījies. Bet vai no tā apsūdzība kļuva vieglāka?! Diezin vai! Drīzāk otrādi! Ziņa par radiolām bija patiesa. To noliegt būtu grūti. Skulme vienmēr varētu teikt, ka nekā melīga nav izplatījis. Taisnību vien teicis. Un nu par to viņu tiesā?! Šis fakts apsūdzībai bija kā dadzis acī. Un nu to veiksmīgi atrisināja Skulme savas vieglprātības dēļ bija zaudējis pēdējo reālo aizstāvības argumentu.