Andris Grūtups - Observators

***

Bija vēl kāda tēma, kas izmeklēšanu interesēja. Iļja Ripss! Puisis, kas pie Brīvības pieminekļa mēģināja sadedzināties. Gadījums baiss. Jurģis par to rakstījis savās piezīmēs...

"Sakiet, kas jums to stāstīja?" skarbi iejautājās izmeklētājs. "Kas jums sniedza šādas ziņas?"

"Par Ripsa pašnāvības mēģinājumu man savulaik izstāstīja mākslas vēsturniece Ļusja Ulasēviča. Šķiet, viņa vēlāk aizbrauca uz Izraēlu."

"Es jums nolasīšu kādu fragmentu no piezīmju grāmatas," izvilcis no galda apakšas kladi zaļganpelēkos vākos, turpināja Grutups. "Pa­klausieties: "Pie Brīvības pieminekļa Rīgā kāds students Iļja Ripss mēģināja izdarīt pašnāvību. Jauneklis gribēja sadedzināties. Arī plakātu izvilka. Protestēja pret krievu okupāciju Čehoslovākijā. Taču mēģi­nājums neizdevās. Ripsu ar salauztām ribām nogādāja čekā..." Tas ir jūsu teksts, Skulme?" pārjautāja izmeklētājs.

"Jā..." apstiprināja pratināmais. "Es to pierakstīju. Bet tikai per­soniskām vajadzībām. Tas nebija domāts izplatīšanai..." 94

"Ak tā..." pašūpojis galvu, Grutups dziļi ieskatījās pratināmā acīs. No šā skatiena vien kļuva neomulīgi. Nolaidis acis, Skulme uz brīdi aiz­domājās. Vēl tagad atmiņā šis gadījums ar Ripsu. Par to sačukstējās visa Rīga. Neviens jau īsti nezināja... Tikai stāstīja, ka viens ebrejs mēģinājis sadedzināties. Patiesība zināma ļoti nedaudziem. Vien čekai un psihia­triskās slimnīcas ārstiem. Taču gadījums šokējošs. Par to rakstīja Latviešu centrālajā komitejā Vācijā. Viņu laikraksts Latvija iznāca ar kliedzošu ievadrakstu: "Liesmu protests pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Kāds universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students aizdedzi­nājis sevi pie Brīvības pieminekļa. Liesmu pārņemts, skrējis pa galveno ielu un kliedzis: "Laidiet mūs uz Izraēlu!" Ripsu aizturējuši jūrnieki. Noslāpējuši liesmas un piekāvuši. Vēlāk milicija apdegušo jaunekli uz čeku aizvedusi.

Arī Rīgas ebreju studenti satraukušies. Izplatījuši paziņojumu... Meklējuši atbalstu. Izmisīgi saukuši: "Palīdziet mums! Klusēšana ir noziegums! Protestējiet!" 95

Jā, gadījums intriģējošs...

Sešdesmit devītā gada trīspadsmitajā aprīlī kāds jauneklis rūtainā pavasara mētelī iegāja Ļeņina ielas deviņpadsmitā nama pagalmā. Tāds sešstāvu centra nams. Ļoti respektabls un grezns. Turpat līdzās Brīvības piemineklim. Mājas pirmajā stāvā televīzijas veikals. Vienmēr kupli apmeklēts un ļaužu pilns. Ieeja pagalmā no Raiņa bulvāra. Gandrīz līdzās prokuratūrai.

Uz pagalmu veda pelēki metāla vārti. Gan dienu, gan nakti tie stāvēja pusvirus. Toreiz nebija ne sargu, ne slēdzeņu. Viss kopīgs un at­klāts. Pieejams ikvienam.

Vīrietis vienā rokā nesa portfeli, otrā tādu prastu padomju laiku koferi brūnā krāsā.

Uz ielas jau pavasaris. Saule spilgta. Gaiss dzidrs. Arī sirdī tāds pavasarīgs noskaņojums. Taču jauneklis, šķiet, to nemaz neievēroja. Stingriem soļiem viņš šķērsoja pagalmu, atvēra kādas durvis un nokāpa pagrabā. Pulkstenis bija ap četriem pēcpusdienā. Visi vēl darbā. Sēta tukša. Arī pagrabā neviena. Jauneklis lietišķi nolika uz grīdas koferi. Turpat līdzās pieslēja portfeli. Tad lēnā garā novilka mēteli.

Izvilcis no kabatas mazu zāļu pudelīti, svešinieks saujā iebēra vienu eleniuma tableti un, ielicis mutē, sakošļāja. Paņēma nelielu papīra gaba­liņu, apsēdās un nesteidzīgi rakstīja: Rīga, Akas iela 8, dzīvoklis 10.1. Ripss. Pabeidzis rakstīšanu, jauneklis nelielo rūtiņu lapu divreiz salocīja un ielika mēteļa kabatā. Tikpat lietišķi svešinieks attaisīja koferi un izņēma no tā "pufaiku", finiera gabalu un palielu rasējamā papīra loksni.

Izņēmis no portfeļa tušas pudelīti un nelielu otiņu, viņš uz vatmaņa sāka kaut ko rakstīt. Vispirms ar lodīšu pildspalvu atzīmēja melnus kvadrātiņus. It kā sadalīja loksni un tad vilka ar tušu. Teksts sanāca tāds ķeburains. Ķermeni pārņēmis satraukums. Eleniums vēl nebija iedarbo­jies. Roka nedaudz trīcēja. Arī tuša tā savādi klājās. Tomēr saprast varēja: ОККУПАЦИЯ ГИТЛЕРОВЦАМИ ЧЕХОСЛОВАКИИ — ПОЗОР. Я ПРОТЕСТУЮ ПРОТИВ ФАШИСТСКОЙ ОККУПАЦИИ (*Hitlerieši okupē Čehoslovakiju — kauns. Es protestēju pret fašistisko okupāciju)

Lai kā iepriekš bija mērījis... taču vārds оккупации sanāca tāds mazāks. Tomēr izlasīt varēja.

Nobeidzis plakātu, Iļja uzvilka vateni. Vēl atlika no portfeļa izņemt pudeles ar benzīnu. To viņš jau iepriekš bija nopircis. Turpat Ļeņina un Miera ielas stūrī. Sākumā gan operatore tā dīvaini bija skatījusies. Taču beigās atmeta ar roku — ja pudelēs, tad pudelēs... Iepildīja benzīnu četrās puslitra pudelēs.

Attaisījis vienu no pudelēm, Iļja to pacēla plecu augstumā un ap­lēja vateni. Pēc tam izlēja otru. Benzīns ātri sasūcās audumā. Degvielas smarža jau pildīja visu pagraba telpu. Arī pirksti kļuva auksti.

Nedaudz pastāvējis, viņš izņēma vēl vienu pudeli un, aizbāzis aiz jakas, apmierināts nodomāja: "Tas tā... rezervei..." Vēl atlika piespraust plakātu finierim, un darbs paveikts.

Piespiedis finiera gabalu krūtīm, viņš lēniem soļiem gāja pa trepēm uz augšu. Plakāts pagriezts otrādi... Tā, lai tekstu neredzētu.

Iznācis uz ielas, viņš devās taisni uz pieminekli. Pat cilvēkus ne­ievēroja. It kā apkārt neviena nebūtu. Galvā tikai viena doma — aiziet līdz piemineklim, izvilkt plakātu un pielaist sev uguni... Tikai viena, it kā sev dota pavēle — izdarīt... Demonstrēt ļaudīm protestu un uzšķilt sērkociņu. Paspēt un izdarīt! īstenot mērķi, kuru sev noteicis! Jau pirms četrām dienām viņš bija izlēmis... Tieši devītajā aprīlī no rīta Iļja juta tādu kā grūdienu... Iekšēju mudinājumu... Jāprotestē!

Vēl spilgtā atmiņā pagājušā gada pavasaris... Tāds pacēlums un vieg­lums. Čehoslovākijā sākusies revolūcija... Pat cilvēki uz ielas smaida. Ne jau visi... Iebraucēji neizpratnes un naida pilni. Taču vietējie... It sevišķi jau latvieši... Tie nespēja noslēpt prieku. Viņos jūtams vien atbalsts un solidaritāte.

Universitātes pēdējā kursā viņu iesauca "sboros". Turpat netālu — Kaļiņingradā. Tur izjūtas daudz citādākas. Virsnieki tikai berzē rokas... Tie rautin raujas uz Prāgu... Nu viņi tiem čehiem parādīs! Bet Rīgā pil­nīgi pretēji. Tauta cita... Nekāda naida vai kareivīguma. Drīzāk līdz­jūtība.

Tad nāca sešdesmit astotā gada augusts. Naktī no divdesmitā uz divdesmit pirmo Čehijā ienāca krievu tanki. Prāgas pavasaris bija bei­dzies. Arī sirdī tukšums. Prāts mēģināja rast atbildes. Taču izeju neredz. Vien protestēt un... kliegt.

Kad Iļja pienāca pie Brīvības pieminekļa, pats grūtākais bija izvilkt plakātu... Nekad nebija domājis, ka tas ir tik smagi. Kas tur — nieka finiera gabaliņš?! Taču rokas kā svina pielietas. Arī "pufaika" neaiz­degās... Jau otru sērkociņu šķiļ, taču no uguns ne vēsts. Izvilcis līdz­paņemto pudeli, viņš izlēja tās saturu uz vateņa. Uzšķīla sērkociņu, un tālākais kā nemaņā. Asas sāpes. Cilvēku kliedzieni. Pūlis. Niknas lamas un... vārdi: "Ах ты, жид проклятый!" (*Ak tu, žīds nolādētais!) Tie bija vienīgie, kurus viņš dzirdēja.

Skats no malas līdzinājās kādai dīvainai fantasmagorijai. Jauns cil­vēks stāv pie Brīvības pieminekļa un kaut ko kliedz. Jau tas šķita dīvaini. Piemineklim pat tuvoties nedrīkstēja. Kur nu vēl bļaut! Pēkšņi virs stāvošā uzvirpuļo uguns un dūmu stabs. Kā tāda dzīva lāpa. Jauneklis sāka skriet un steigā rāva degošo apģērbu. Pie Padomju bulvāra (**Tagadējais Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris) paš­nāvnieku satvēra jūrnieki. Ielenca bēgošo un kopīgiem spēkiem apdzēsa. Pienāca arī kāds milicis. Cieši satvēris upuri, viņš lūkojās pieminekļa virzienā. Bet jauneklis stāvēja kā sālsstabs. Gluži vai miera stājā. Pilnīgi sastindzis. 96Stāvs vājš. Uz acīm brilles. Bet apkārt cilvēku bars.