Andris Grūtups - Observators

Tad vēl speciāla atļauja režīmniekiem — cilvēkiem, kuru darbs sais­tīts ar valsts noslēpumu. Tā pavisam cita epopeja. Atteikumu saņēma pat kāda apkopēja, kura strādāja karaspēka daļā. 101

Septiņdesmit otrajā gadā ieviesa tā saucamo diploma nodokli. Jā­maksā par augstāko izglītību. Jāmaksā tūkstoši. Ņem naudu, kur gribi. Ja vēlies aizbraukt, tad maksā. Šīs mocības pēc laika gan atcēla. Tas, pateicoties ārvalstu spiedienam. Taču tautas noskaņojums draudīgs. Ebrejus atklāti dēvē par atkritējiem un dzimtenes nodevējiem. Vēl šo­dien atceros kādu sarunu. Mani kā jaunu prokuratūras darbinieku nozīmēja par dežurantu. Jāsēž pieņemamajā istabā un jāuzklausa apmeklētāji. Darbs nav grūts, bet atbildīgs...

Septiņdesmit devītā gada vasarā uz pieņemšanu ieradās kāds ebreju pāris. Atbraukuši uz Rīgu, taču pieraksts viņiem liegts. Arī atteikuma iemesli neskaidri. Mans uzdevums vienkāršs. Piezvanīt Vispārējās uzraudzības daļas priekšniecei Koļesovai un nosūtīt lūdzējus pie viņas.

Kad piezvanīju Innai Petrovnai, priekšniece tāda pikta. Uzklausīja vien pāris minūtes un pēkšņi iejautājās: "Что, евреи? Да, Андрис? Да гони ты их к чёрту! Никаких евреев! И слушать не хочу.." (*Ko, ebreji? Jā, Andri? Sūti viņus pie velna! Nekādu ebreju! Klausīties negribu...)

Balss pavēloša... Neiecietīga un skarba. Tās zemteksts nepārpro­tams: ebreji nav cienīgi, lai tos uzklausītu. Kur nu vēl palīdzētu un prokuratūrā laistu. Tā, lūk! īsi un skaidri: гони ты их к чёрту!

Saruna ritēja tik skaļi, ka arī lūdzēji dzirdēja. Abi tādi kā nokaunē­jušies. Mulsi smaida un klusi piebilst: "Jūs vismaz mūs pieņēmāt... Uzklausījāt... Citi pat redzēt nevēlas. Pie mums Krievijā vienas rupjības un lamas. Viens vienīgs prastums un neiecietība. Tāda šodienas attieksme pret ebrejiem. Atvainojiet par traucējumu. Paldies, ka pieņēmāt. Paldies jums..."

Ar šiem vārdiem ebreju pāris atvadījās un aizgāja. Vai es tobrīd šo starpgadījumu novērtēju? Diezin vai... Pārāk jauns un nepieredzējis vēl jutos. Taču sarunu atcerējos. Pat pēc daudziem gadiem tā palikusi atmiņā. Laikam jau toreiz kaut kas aizķēra!

To laiku raksturoja naids. Neiecietību sludināja atklāti un ciniski. It sevišķi jau vecākie biedri... Iebraucēji no Krievijas... Viņu prokuratūrā netrūka. Gan bijušie militāristi un smeršisti. Gan pēckara ieklīdeņi un laimes meklētāji. Tādu toreiz papilnam.

Tajos gados visi skatījās filmu Vairogs un zobens. (*** Filmas krievu nosaukums Щит и меч) Tādu elegantu un populāru mitoloģiju par čekistiem. Filmā arī kāda dziesma — С чего начинается Родина..(* Ar ko sākas Dzimtene... ) Meldiņu iedziedājis Marks Berness. Krievu ebrejs... Tas mūsu biedriem nepatika — tāda dziesma, bet iedziedājis Berness! Kā tā?! Tik svarīgu melodiju uzticējuši ebrejam! Vai viņam tā kāda... dzimtene?! Jāsmejas!

Strādāja prokuratūrā arī tāds republikas prokurora palīgs Ļoņa Vestermans. Viņam ar Dzimteni viss kārtībā. Tēvs cēlies no Latvijas ebrejiem.

Puisis ne visai gudrs, bet ļoti manīgs. Atbildēja par jaunāko li­kumdošanu. Arī šis fakts daudzos raisīja dusmas. Skraida te tāds Vestermans... Kaut ko meklē un okšķerē! Varbūt pat spiego?! Kārtības nekādas... Būtu mums teikšana, tāds sen vairs te nestrādātu!

Ebreji, kā allaž, maskējās. Uzdevās par krieviem un ukraiņiem. Taču tas viņus neglāba. Visi tāpat jau zināja, kurš īstens krievs vai ukrai­nis, bet kurš tikai izliekas. Vienu šādu "ukraini" pieķēra blēdībās. Ilgus gadus uzdevies par kara dalībnieku. Krievu-somu karā viņu sašāvusi "kukuška". Tāds somu snaiperis. Sēdējis eglē un gaidījis nākamo prokuroru... Jestrais karotājs vēl dažādus pabalstus saņēma. Taču Mas­kava viņu "atkoda". Kadru daļas dāmas atrada, ka prokurors pats sev rokā iešāvis. Tīrījis ieroci, un tas "nejauši" izšāvis...

Cilvēku pēc tam notiesāja. Par krāpšanu un valsts īpašuma izlau­pīšanu.

Arī drošības vīriem darba pilnas rokas. Viņiem jācīnās ar cionismu... Ebreju buržuāziju! Reakcionāru nacionālistisku kustību! Ebreji radījuši sev fantomus: esot Dieva izredzēta tauta. Gribot apvienot visas pasaules ciltsbrāļus. Darīt to, neņemot vērā valodu, kultūru un val­stisko piederību.

Izraēla pasludināta par padomju valsts ienaidnieci! Turpat līdzās Amerikai, Anglijai, Francijai, Vācijai un Japānai. 102Tāda, lūk, pasaules kārtība. Ieceļ ienaidnieku kārtā un punkts. Cilvēks mierīgi dzīvo un strādā. Viņš pat nezina, ka pieskaitīts ienaidniekiem...

Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: "vaļutčiki", pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus... Visus "optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.

Otrā grupa — inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!

Trešie — paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegālu kodolu. Pirks ārzemēs īpašu­mus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks... Tad vēl kāda īpaša grupa — disidenti. "Otkazņikus" centās izmantot. Pie­dāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai "nocirst galvu"... Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.

No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju. 10' 1Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to de­klarēja paši aizbraucēji.

Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte — Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits. 104Toreiz domāja — uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.

Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas "galveno rabīnu". Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu. I0STikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.

Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena — aģenti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.

Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents... Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.

Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja — augstākā Rīgā... No tās pagrabiem Sibīrija redzama!

Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valo­das. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.

Visu viņa ģimeni palaida... Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un rak­sta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēpumus! 106