Andris Grūtups - Observators

Kalnārei par lēmumu neko neteica. Apsūdzētā arī neprasīja... Kas viņai? Dzejniecei visas vārsmas galvā. Cik tur tā darba?! Paņēmusi papīru un zīmuli, Ilze apsēdās un rakstīja:

"Jūs saucat viņus par varoņiem,

Par īstajiem tēvzemes dēliem,

Kas cīnās zem Kurzemes ozoliem

Ar ticības zobeniem kvēliem.

Vārds "varoņi" viņiem vairs nepiedien,

Kā vēsma tiem slava pāri skrien —

Tik lieli tie kļuvuši cīņā.

Vārds "varoņi" pārāk sīks un mazs,

Kad tēvzemei ziedots dārgākais —

Tik lieli tie kļuvuši nāvē.

Pat kājas tiem gurušiem noauju —

Tik lieli tie kļuvuši cīņā.” 11 9

Rindas ļoti skaistas. Arī doma skaidra. Dzejniece vārsmo par lat­viešu partizāniem. Ko labāku var vēlēties? Šī dzeja kļūs par apsūdzības stūrakmeni.

Izmeklētājs lūdza vēl kādu pantiņu uzrakstīt. Dzejniece piekrita un turpināja. Uzrakstīja veltījumu latviešu karavīriem:

"Vienu vārdu rakstu asinīm,

Skan tas manī tūkstoš atbalsīm —

Latvija...

Tavu vārdu rakstu asinīm,

Ļauj man mirt zem tavām debesīm —

Latvija..." 120

Jau vairākas lapas pierakstītas, bet izmeklētājs tikai skubina, lai rakstot vien... Viņam patīkot... Tāda skaista un patriotiska dzeja.

Dzejniece pasmaidīja... un uzrakstīja veltījumu... latviešu parti­zāniem:

"Putnam ir ligzda un zvēram ir ala —

Vienīgi tev nav, kur tverties no sala,

Pazemots, vajāts mežā tu klīsti.

Koks, tevi sargādams, noliecas pāri,

Meža zvērs neaiztiek cilvēku bāri.

Tikai brālis latvietis nodod un nīst,

Debesīm asaras līst..." 121

Kad pēdējo dzejoli pārtulkoja krieviski, izmeklētājs tā dīvaini pa­skatījās. Ausīs skanēja dzejoļa rindas:

" Дерево, спасая тебя, нагибается,

Зверь не затронет...

Только брат латыш предаёт и ненавидит... " 1 23

"Nu... nu..." nodomāja viņš. Redzēsim, kā tu pati vēl uzvedīsies...!"

Jau divas nedēļas pēc apcietinājuma Kalnāre sāka saukt uzvārdus... Viņu pratināja visu dienu. Kā ap pusdienlaiku sāka, tā pusnaktī beidza. 123

Vēl pēc trim nedēļām protokolu lapa pilna. Tikai uzvārdi un adreses. Dzejniece nosaukusi visus, kuriem mājās ieroči... 124Lasot mati ceļas stāvus. Kalnāre minējusi pat kādu studentu...

Arī viņu pieskaitīja bandītiem un noziedzniekiem.

Pašās beigās pratināmā nodeva arī cilvēkus, kuri to slēpuši un ēdinājuši. Pratināšanā vēl uzstāja, lai, sodot viņu, ņemtu vērā veselības stāvokli. "Tāpat vēlos," piebilda dzejniece, "lai mani uzņem Rakst­nieku savienībā... Vēlos kļūt par īstenu padomju rakstnieci..." 125

Vēl tikai nesen viņa bija vārsmojusi:

"Tikai brālis latvietis nodod un nīst,

Debesīm asaras līst..."

Jā, debesīm asaras lija... Dzejniece nebija izturējusi. Nodevusi visus. Visus bez izņēmuma. Pat savus glābējus. Liktenis briesmīgs. Pat ienaidniekam nenovēlēsi!

Arī pierādījumus savai apsūdzībai sagādājusi. Pati savām rokām izmeklētāja klātbūtnē rakstījusi...

Vēlāk priekšniecība čekistu Muravjovu slavēja. Cilvēks parādījis iniciatīvu. Savācis pierādījumus uz līdzenas vietas. Pat ekspertīze nav jātaisa. Apsūdzētā pati savus dzejoļus uzrakstījusi. Kāda tur vairs ekspertīze? Viss tāpat skaidrs. Melns uz balta. Viss pretvalstisks un nacionālistisks. Darbs izdarīts godam. īsta izmeklēšanas klasika.

Arī Kalnārei savs labums. Kara tribunāls toreiz sodīja trīsdesmit divus cilvēkus. Lielākajai daļai sods maksimālais — divdesmit pieci gadi. Taču dzejniecei vien desmit... 126Vēlāk gan spriedumu atcēla. Cilvēki sūdzējās, ka izmeklētājs tos sitis un spīdzinājis.

Kad lietu no jauna izskatīja, dzejnieces vecie "nopelni" jau aizmirsti. Viņa līdz ar pārējiem saņēma tos pašus divdesmit piecus... Nelielai daļai apsūdzēto pa desmit, bet Kalnāres slēpējai un glābējai Emīlijai Tupesei cietumā būs jāpavada pieci gadi. 127Tā samaksa par kādreizējo palīdzēšanu... Nudien, jāsāk domāt, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts.

Taču nesteigsim nosodīt Ilzi. Varas uzvara niecīga. Pieveikuši vien trauslu un slimu meiteni. Mocījuši, līdz piespieduši... Vai tas kāds varoņdarbs?!

Dzejnieces nopelni daudz lielāki. Viņas rakstītie vārdi stiprāki par viņu pašu. Tie kalpos vēl ilgi. Vārdi dos spēku un cerību. Jau atceroties, ķermeni pārņem trīsas. Jauna meitene leģionāru formā no Vācijas atgriezās Kurzemē. Citi muka, bet viņa atgriezās... Atgriezās, lai cīnītos! Karavīru frencis sievietei par lielu. Uz labā pleca uzšuve: sarkanbalt­sarkans vairodziņš un vārds Latvija. Balti burti uz melna fona. Šie burti dzejnieces sirdī.

Tā pati meitene Kurzemes cietoksnī vēlāk rakstīs: "Mēs nemirsim nekad!" 128Un viņai būs taisnība. Domas spēks milzīgs. Ar šiem vārdiem dzejniece ieies mūžībā.

***

Lietas izmeklēšana jau tuvojās beigām, kad majors Līnis palūdza izsaukt kādu Zani Kulinski. Liecinieks pazīstot gan Pumpuru, gan Skulmi.

Kad Grutups ievaicājās, ko šis cilvēks varēs liecināt, majors vien paraustīja plecus: "Nu, varbūt par Skulmes nacionālistisko darbību? Es īsti nezinu... Taču nopratināt vajag! Lai mums vēlāk nepārmestu... Teiks, ka neesam visus izsaukuši... Uzaicini tāpat vien... Skata pēc..."

Divdesmit otrajā jūnijā izmeklētāja kabinetā ienāca liela auguma vīrs. Gandrīz pie metra deviņdesmit... Cilvēks ap gadiem sešdesmit. Taču stāvs spēcīgs. Mati gan iesirmi, bet vēl kupli. Acis tumšas. Ļoti vērīgas un izteiksmīgas. Arī deguns iespaidīgs. Kā tāds masīvs putna knābis. Nošķiebts uz vienu pusi, bet degungals ieliekts. Šķita, ka deguns ir viens no galvenajiem šā cilvēka maņu orgāniem. Gandrīz kā sūknis, kas sūc un filtrē gaisu. Jūt katru smaržu un vibrāciju. Arī ska­tiens pētīgs. Gluži kā rentgena stars. Tas redzēs visu. Ko neredzēs, to saodīs. Uzminēs katru tavu slēptāko domu un niansi. Iespaidīgs vīrs. Taču liecība ne šāda, ne tāda.

"Sakiet, Kulinski..." iejautājās izmeklētājs, "vai jūs pazīstat Arvīdu Pumpuru? Ko varat par viņu pastāstīt?"

"Jā..." nesteidzīgi atteica liecinieks, "Pumpuru es pazīstu. Zinu šo cilvēku no piecdesmit astotā gada. Kopā strādājām Komunālās saimniecības ministrijas sistēmā. Es tolaik biju galvenais inženieris. Satikos ar Pumpuru darba jautājumos. Pēdējos septiņus gadus esmu viņu redzējis labi ja trīs reizes."

"Bet Jurģi Skulmi?" pārtraucis liecinieku, iejautājās izmeklētājs. "Vai viņu arī zināt?"

"Arī Skulmi pazīstu..." tikpat mierīgi noteica Kulinskis.

"Ko varat liecināt par Skulmi? Varbūt par viņa kontaktiem ar emi­grantiem?"

"Nē..." cieti noteica liecinieks. "Par tādām lietām es neko nezinu."

"Varbūt par Skulmes uzskatiem? Viņa nacionālistiskajām runām?" neatlaidās Grutups.

"Runām?" izbrīnīts pārjautāja Kulinskis.

"Jā... jā... tieši runas vai izteicieni mani interesē."

"To gan neesmu dzirdējis," nosvērtā balsī atteica liecinieks. "Man ar viņu nekad nav bijušas tādas sarunas... Nekad neesam diskutējuši par politiku vai ekonomiku. Arī par viņa paziņām neko nezinu."

"Sakiet..." zaudējis pacietību, iejautājās izmeklētājs, "vai par Pum­pura memuāriem arī neko nezināt?!"

"Par tādiem pirmo reizi dzirdu," paraustījis plecus, noteica Ku­linskis. 129

"Lai ko šim cilvēkam prasītu, atduries kā pret sienu!" nodomāja Grutups. "Ko tas Līnis ar to Kulinski? Lika vēl saukt un pratināt! Kāda tam jēga? Kavē vien laiku... Prasi ko prasīdams, to tik vien dzird: "Neko neesmu redzējis un dzirdējis. Neko nevaru jums pastāstīt.""