Andris Grūtups - Observators

Tūlīt pēc Jāņiem, divdesmit septītajā jūnijā, sasauca ministrijas kolēģijas sēdi. Dienas kārtība graujoša. Pats formulējums krievu mēlē — О крупных идейно политических ошибках в работе научной лаборато­рии Академии художеств. (* Par lielām idejiski politiskām kļūdām Mākslas akadēmijas zinātniskās laboratorijas darbā ) 11 2 Latviski grūti pārtulkot. Nosaukumam pie­trūks garšas un smaržas. Bet viens bija skaidrs. Tāda dienaskārtība prasa zināmu konsekvenci. Jurģis Skulme taču nedzīvoja uz neapdzīvotas salas. Kur skatījās Mākslas akadēmijas vadība? Arī Skulmes tiešā priekšniecība un ministrijas uzraugi? Kāpēc nav laikus reaģējuši? Ļāvuši šim cilvēkam vākt un izplatīt naidīgu informāciju?! Visupirms jau katedras vadītājs Pēteris Zeile... Vēl pirms gada slavinājis Skulmi Karogā. Rakstījis kā bez jēgas un saprašanas. Sastāvējis vaininieku uz nebēdu. Prasti sakot, dezinformējis sabiedrību... Par šādu politisku tuvredzību pienācās sods.

Arī akadēmijas prorektors Indulis Zariņš, šis nekaitīgais karjerists un dzīves baudītājs, nav bijis uzdevuma augstumos. Pieļāvis kaitīgu materiālu izplatīšanu.

Tikpat līdzvainīga arī Rasma Lāce — bijusī Mākslas vēstures un teorijas katedras vadītāja.

Jāsoda arī kāds no ministrijas... Bez paškritikas nevar... Teiks, ka nav bijuši principiāli. Šoreiz par to būs jāatbild Jānim Reiniekam. Viņš vada mācību iestādes un kadrus. Lai jūt, ka neviens šeit nav bez vainas.

Kolēģijas lēmums bargs: Skulmes vadītā sektora darbu apturēt... Laboratorijas veikumu izvērtēt. Šoreiz to uzticēt pašam Helmāram Verneram. Citādi staigā pa ministriju dzerdams... Lai pasvīst un pastrādā.

Apsūdzēto Skulmi no darba atlaist! Lēmums galīgs un nav pārsūdzams. Pārējie jāaudzina un jāsoda. Zeilem par muļķīgajiem rak­stiem — stingrais rājiens. Tāds pats arī Indulim Zariņam. Viņš to pel­nījis par politisku vieglprātību... Formulējums maigāks. To novērtēs vien zinoša acs. Politisku tuvredzību prorektoram nepiešūsi, taču viegl­prātību jebkurā brīdī.

Jānim Reiniekam pietiks ar rājienu. Lai turpmāk zina, ka tā ne­drīkst vadīt! It kā marksismu nebūtu studējis! Nesaprot, kas ir kontrole un paškontrole.

Nobeigumā vēl dažas rekomendācijas: lūgt Zinātņu Akadēmiju izvērtēt savas darbinieces Rasmas Lāces rīcību. Arī viņa pieļāvusi poli­tisku tuvredzību. Tāpat jālūdz Mākslas akadēmijas partijas organizācija visu kārtīgi apspriest un izsvērt." 3Lai cilvēki saprot, ka tā nedrīkst uzvesties. Demokrātija nav visatļautība. Tas jāiegaumē ikvienam.

Šo bargo lēmumu parakstījis Vladimirs Kaupužs. Smags un mērķ­tiecīgs karjeras cilvēks. Ikdienā vienkāršs un sirsnīgs. Taču savu vietu un lomu zina. īsts nomenklatūras zelta fonds.

Viens izmeklēšanas posms beidzies. Secinājumi izdarīti. Rājieni un sodi sadalīti. Ierēdņi nostrostēti un iebaidīti. Sistēma darbojusies perfekti. Ministrs bijis uzdevuma augstumos. Arī drošības komiteja apmierināta.

Viss ritēja, kā plānots. Stingri, noteikti un precīzi.

***

Lai pārbaudītu Skulmes sūtītās vēstules rokrakstu, nozīmēja ekspertīzi. Par sūtījuma autorību šaubu nekādu. Pats Skulme to atzinis. Visu izstāstījis un nožēlojis. Izskaidrojis katru vārdu un teikumu. Tomēr kārtībai jābūt! Ekspertīze jānozīmē! Tās slēdzienam būs zināma nozīme. Lai zinātnieki pasaka savu vārdu. Lai pierāda rokraksta auten­tiskumu. Tas piedos solīdumu un stabilitāti. Arī Skulmem nebūs, kur sprukt. Citādi vēl tiesā ņems un atteiksies. Teiks, ka nav to rakstījis.

Lai salīdzinātu Skulmes rokrakstu, "izraka" pat kādu piecdesmit devītajā gadā rakstītu paskaidrojumu. To Jurģis savulaik sniedzis drošības komitejai. Skaidrojis, kāpēc braucienā pa Krieviju fotografējis dabas skatus. Varbūt kaut ko spiegojis?

Jā, šim cilvēkam neveicās. Drošībnieku redzeslokā jau no agras jaunības. Ej tu zini?! Varbūt raksturs tāds? Bet varbūt liktenī ierakstīts? Ir cilvēki kā peles. Ne viņus kāds redz, ne dzird. Visas dzīves laikā tikai pāris svarīgu notikumu. Pati dzimšana un nāve. Taču ir arī tādi, kuri vienmēr piesaistīs uzmanību. Skulme piederīgs nemiera cēlājiem. Pārāk azartisks, iedomīgs un augstprātīgs. Taču reizē naivs. Tāds ienaidniekus un nelabvēļus sakrās kaudzēm. Gan pašam pietiks, gan citiem atliks.

Pats ekspertu slēdziens varens. Arī Skulmes rokraksts izķidāts. Autors rakstījis vienkāršā, labi izstrādātā un vidējas stieptības rok­rakstā.

Ekspertīzei pievienotas fotogrāfijas. Attēlots katrs burts, tā uzspiedums, vērsums un izliekums. Aprakstīta katra īpatnība. Izskaidrots katrs ķeburs un patvaļīga līnija. Visam atrasta sava vieta un nozīme. Zinātnlskums un precizitāte. Ieguldīts milzu darbs. Arī secinājumi ka­tegoriski: vēstuli rakstījis pats Jurģis Skulme. Tāds rokraksts ir vienīgi viņam. Atrastas gan individuālas, gan sevišķas pazīmes. Šaubu nekādu. Abu ekspertu viedokļi sakrīt. Skulme to rakstījis un punkts. 114Viņš ķengājis savu valsti. Nu jāsaņem sods.

Dzīve gājusi milzu soļiem uz priekšu. Vēl pirms trīsdesmit gadiem šādu ekspertīzi neviens neprasīja. Pietika ar atzīšanos. Tūlīt pēc kara visu darīja vienkāršāk. Ja pierādījumu nebija, tos izdomāja... Radīja turpat... izmeklētāja kabinetā. Cilvēks pat nenojauta, ka viņš pats sev kapu rok...

Četrdesmit septītā gada astoņpadsmitajā jūlijā drošības orgāni arestēja dzejnieci Ilzi Kalnāri. Trauslu un slimīgu sievieti. Apsūdzība varena. Kara laikā bijusi Tēvijas korespondente. Rakstījusi pretpadomju dzejoļus. "Kurzemes katlā" savu naidīgo darbību turpinājusi. Sadarbo­jusies ar 19. divīziju. Pēc kara slēpušies. Dzīvojusi pa mežiem. Izdevusi kādu nacionālistisku avīzi. Kalpojusi "latviešu partizāniem". 115

Izmeklētāja kabinetā ieveda vidēja auguma sievieti. Nekā īpaša. Pleci nošļukuši. Mati rūsgani. Piere plata. Seja samocīta un bāla. Vienīgi acīs neprāts.

Pratināmā sūdzējās par sāpēm sirdī. Taču kas to ņems vērā? Ja nu vienīgi izmantos... Teiks, ka palīdzēs un saudzēs... Tikai pašai jāprotas. Jānosauc visi latviešu "bandīti" un nacionālisti...

Vērojot Kalnāri, acīs dūrās vēl kāda pazīme. Sievietei mutē trīs zelta zobi. 116Šo īpatnību rūpīgi piefiksēja. Maz kas var gadīties. Varēs vismaz identificēt.

Pirmā pratināšana jau divdesmitajā jūlijā. Jautājumu daudz. Atbildes tādas izvairīgas un nenoteiktas. Nopratināšanas beigās pats svarīgākais jautājums.

"Ieslodzītā..." skarbi ierunājās izmeklētājs, "nosauciet visas per­sonas, kas sniedza materiālu atbalstu bandītiem! Nosauciet tos, kuri atbalstīja Feldbergu! (*Latviešu partizānu komandieris, kuru 1947. gadā nošāva) Neaizmirstiet arī citus! Uzrādiet cilvēkus, kuri jums personīgi palīdzēja. Sapratāt mani?!" pārjautāja čekists.

"Jā..." smagi nopūtās pratināmā. "Uz šo jautājumu es neatbildēšu... Atsakos dot jebkādas liecības." 117

Atbilde cieta un nelokāma.

Tā Kalnāri pratināja un mocīja ilgi. Pratināja, līdz atģidās, ka lietā trūkst pierādījumu. Nav ne viņas dzejoļu, ne rakstu. Visus arhīvus pārmeklējuši, taču no dzejoļiem ne vēsts. Kādu nacionālismu viņai piešūsi? Trūkst būtisku pierādījumu... Tie jārada pašiem...

Sešpadsmitajā decembrī kāds drošībnieku leitnants Muravjovs pieņēma savdabīgu lēmumu 118un, viltīgi smaidot, lika apsūdzētajai uzrakstīt kādu no saviem dzejoļiem. Nu tā, prieka pēc. Gribot izlasīt un novērtēt. Neko vairāk!