Andris Grūtups - Observators

Tieši pēc diviem gadiem Iļju no slimnīcas atbrīvoja. Par to parū­pējās tiesa. Arī prokurors neiebilda. Iebraucējs no Krievijas — Čibisovs. Tāds neliels, drukns vīrs ar izvalbītām acīm. Viņš cietumā bija bļāvis un kliedzis. Pārmetis slimniekam pretpadomju uzskatus. Taču tagad pie­krita. Ripss skaitās apārstēts un var tikt atbrīvots. 97

Septiņdesmit otrā gada otrajā janvārī Iļja Ripss (**Iļja Ripss. Dzimis 1948. gadā Rīgā. Patlaban Jeruzalemes universitātes matemātikas pro­fesors. Ar matemātiskām metodēm apstrādājis Toras tekstu. Viens no pasaulē zināmākajiem Bībeles kodu atšifrētajiem. Cilvēks ar ļoti maigu un klusu balsi) ieradās Izraēlā. Lodās lidostā viņu sagaidīja radi un draugi.

"Esmu laimīgs, ka sagaidīju šo dienu," neskaitāmas reizes atkār­toja jauneklis. 98Saviļņojums milzīgs. Bijušais rīdzinieks ieradies savā senču zemē. Skatoties viņā, pārņēma dīvaina sajūta: kā tik trauslā un kautrīgā jauneklī varēja mājot tāds spēks?! Viņš vienīgais no lielās Rīgas bija iedrošinājies protestēt...

***

Jau pašā izmeklēšanas sākumā Jurģi Skulmi tincināja par ebre­jiem... Tāda savdabīga interese un tēma. Ja visus pēckara gadus drošīb­nieki ņēmās ar latviešiem, tad pēdējos gados parādījās ebreji...

"Sakiet, Skulme..." azartiski iejautājās izmeklētājs, "kādas ir jūsu attiecības ar ebrejiem? Vai esat pārdevis viņiem arī gleznas?"

"Nu..." saminstinājās Jurģis, "kā lai saka?"

"Stāstiet, stāstiet..." iedrošināja prokurors. "Stāstiet visu, kas jums zināms."

"Jau vairāku gadu laikā," lēni iesāka apsūdzētais, "pie manis daudzkārt ir vērsušies ebreju tautības izceļotāji. Viņi gribēja iegādāties manas gleznas. Interesējās arī par tēva darbiem. Vēlējās nopirkt klasiķus... Es šeit domāju māksliniekus, kurus pazīst pasaule. Taču šādu gleznu man nebija. Arī tēva darbus es nepārdevu. Ja nu vienīgi muzejam kādas četras gleznas.

Kad pavaicāju, kā viņi šos darbus izvedīs, atbilde viena... Tā neesot īpaša problēma. Viņi pazīstot Jāzepu Pasternaku. Šis vīrs to nokārtošot.

Man radās iespaids, ka ebreji mani labi zina... Šis fakts šķita pār­steidzošs. Varbūt pateicoties maniem vecākiem. Gan māte, gan tēvs pazina daudzus ebrejus. Kopā mācījušies, strādājuši. Tikai tā es varu izskaidrot izceļotāju interesi par mani." 99

Izmeklētāja jautājumi nebija nejauši. Ne velti drošības komitejā izveidota īpaša ebreju nodaļa. Nevienai citai tautai, izņemot latviešus, šāds "gods" nebija parādīts. Taču ebreji pat čekas mājā nokļuvuši izredzēto kārtā. Tas laiks, kad viņi paši pa Stūra māju uzplečos staigāja, aizgājis. Tikumi mainījušies. Visam pie vainas Sešu dienu karš. Tas nesa Izraēlai uzvaru. Nelīdzēja ne krievu tanki, ne lidmašīnas. Arābu karotāji tos vienkārši pameta. Pameta un muka. Tajās dienās ne viens vien padomju pilsonis sāka apjaust dzimtās saknes... Tādu kā lepnumu. Un kā lai nelepojas?! Ebreju valsts guvusi militārus panākumus. Senču zeme tikusi uzvarētājas godā. Tas iedvesmoja un iedrošināja. Sākās process, kuru vēlāk sauks par Aliju... Atgriešanos Dzimtenē!

Rīga — viens no ebreju kustības mezglu punktiem. Rīga atmodās agrāk par Maskavu. Ne velti šeit pēc kara saplūduši visi vajātie un brīvdomīgie. Un kur vēl vecais ieraugs?! Latvijas ebreji... Tiem nacionālās jūtas gana stipras. Laikam ritot, tas nesa augļus...

Arī pēc smaržas un garšas Rīga līdzinājās Eiropai. It kā tā pati padomju valsts, tomēr garša cita. Citi arī tikumi. Sovjetizē, kā gribi, bet vecās iedabas neizmainīsi.

Taču laika garšu un smaržu stipri mainīja kāds traģisks notikums. Septiņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā Ļeņingradā aizturēja div­padsmit ebrejus. Starp aizturētajiem deviņi rīdzinieki. Sākās tā saucamā "lidmašīnu lieta". Stāsta fabula gauži vienkārša. Grupa padomju ebreju nolēma bēgt no šīs valsts. Lai to izdarītu, izlēma nolaupīt lidmašīnu. Iecere ģeniāla! Izpirks biļetes uz iekšzemes reisu Ļeņingradā—Priozerska. Jau lidojuma laikā uzbruks apkalpei, sasies upurus, iebāzīs guļam­maisos un pa ceļam atstās Priozerskā. Tur uzbrucējiem pievienosies vēl četri ebreji. Tālāk uz Stokholmu, un visa pasaule vaļā. Taču iecere izgāzās. Deviņus uzbrucējus aizturēja, jau kāpjot lidmašīnā. Pārējos savāca mežā pie Priozerskas.

Par galvenajiem "nozieguma" organizētājiem vara nosauca Eduardu Kuzņecovu un Marku Dimšicu. Kuzņecovs — bijušais politieslodzītais. Pirms aresta strādājis Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Dimšics — atvaļināts lidotājs. Viņam būtu jāstūrē nolaupītais lidaparāts.

Par grupas idejisko līderi "nominēja" Josifu Mendeļejeviču. Reli­ģiozu ebreju no Rīgas. Cilvēks krietns un kārtīgs. Arī čekā turējās. Ne kādu aprunāja, ne nodeva.

Par nodevēju un provokatoru Izraēlas prese vēlāk nosauca Marku Dimšicu. Bet pašu aizturēšanu par smagu triecienu ebreju nacionālajai kustībai.

Bija vai nebija provokācija — grūti spriest. Taču iecere vieglprātīga. Zinīgi cilvēki smīkņāja, ka pretendenti uz liktenīgo "reisu" vervēti pat Rīgas ielās un bulvāros... Arī bērni skolā atvadījušies no klases biedriem: esot jālido uz Izraēlu... Vai kāds brīnums, ka čeka visu jau iepriekš zināja?!

Tā paša gada piecpadsmitajā decembri Ļeņingradā sakas tiesa. Pro­cess nervozs. Ļoti emocionāls un izaicinošs. Josifu Mendeļejeviču aizstāvēja advokāts Semjons Ārija. Darīja to prasmīgi un gudri. Vien argumenti savādi. Runājot par antisemītismu, aizstāvis minēja buržuā­zisko Latviju. Stāstīja, ka tur apspieduši ebrejus. Visi pagrīdē vien dzīvo­juši. Cilvēki jau saprata, ka Latvijas vietā domāta Padomju Savienība. Taču vārdi pateikti. Tos no dziesmas neizmetīsi. Latvijā, lūk, nīduši ebrejus, bet lielā dzimtene bezmaz vai paraugvalsts.

Arī prokurors izcēlās. Šķita, viņš priecājās pats par sevi. Jautājumi kā no čekas tribīnes. Kad Mendeļejevičs paziņoja, ka viņš ir ebrejs un padomju valsts to neinteresē, prokuroram visas spuras gaisā: "Jums taču lielā krievu tauta atvēlējusi Birobidžanu!!! Brauciet un dzīvojiet! Ko jūs te par to Izraēlu!"

Taču apsūdzētais savaldījās. Vien noteica: "Ļaujiet man pašam noteikt, kura valsts ir mana. Es vēlos dzīvot savā senču zemē..."

Jā... padomju valsts bija sastapusies ar nopietnu un labi organizētu pretinieku. Daudz draudīgāku par latviešu nacionālismu. Latviešiem trūka starptautiska atbalsta. Trūka arī neatlaidības un pārņemtības. Arī masveidība tobrīd izpalika.

Spriedums visiem "samoļotčikiem" bija bargs. Dimšicam un Kuzņecovam nāves sods, bet pārējiem gadi. Vēlāk gan nāves sodu atcēla. 100Taču trieciens ebrejībai graujošs. Tāds šoks, no kura grūti atžirgt. Tas vien mudināja pamest šo valsti. Taču "otkazņiku" liktenis grūts. Šķērslis pēc šķēršļa. Veseli desmit elles loki. Vispirms jāsaņem "vizovs"... Uzaicinājums no Izraēlas. Pašam aicinātājam jābūt tuvam radam... Jau tas radīja problēmas. Kur ņemt tik daudz tuvu radinieku? (*Kā uzskatīja VDK darbinieki, tad fiktīvi radniecības dokumenti pamatā tika gatavoti Polijā |sk. GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 50. lpp.))

Tālāk darba vietas raksturojums. Dokuments ļoti svarīgs. Ikviens, kurš to prasīja, kļuva par "tautas ienaidnieku". Papīrs jāapspriež darba kolektīvā — jāķidā un jānomelno...

Vēl prasīja piekrišanu no palicējiem... Arī no bijušās sievas... Varbūt aizbraucējam ir kāds alimentu parāds? Varbūt citi radi nemaz negrib, ka viņš brauc? Problēmu vesela jūra. Arī pārbaudījums spēcīgs. Ne katrs to spēja izturēt.