Andris Grūtups - Observators

Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norādījuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklau­sīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas. 107

Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā val­stī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi "pareizie"... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pil­nībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!

Starp "īstenajiem" Mākslas akadēmijas docents Vulfsons, medicī­nas doktors un profesors Bļugers, akadēmiķis Hillers, Universitātes mācībspēks Krupņikovs, kultūras darbinieks Pasternaks un citi. 10"

Rakstot šīs rindas, pārņem dīvaina sajūta... Šodien viens otrs ebrejs raujas vai pušu, lai aizstāvētu lielās kaimiņzemes intereses... Vai tiešām krievi viņus tā iebaidījuši? Varbūt dzīvi vēl seno grautiņu simboli? Tie ceļo apziņā no paaudzes paaudzē? Bet varbūt pie vainas vēl nesen krievu radikāļu izmestais lozungs: čemodāns, stacija, Izraēla! Grūti teikt. Vai viņi, aizstāvot bijušo impēriju, nezaimo pret saviem ciltsbrāļiem?! Pret tiem, kuri tik daudz pārdzīvoja un cieta... Nu kaut vai Josifs Mendeļejevičs... Atsēdēja Mordovijā no zvana līdz zvanam. Tad vēl Vladimiras cietums un piecdesmit sešu dienu bada streiks... Cilvēks cieta par savu tautu un pārliecību. Pret šādiem ebrejiem var just tikai cieņu. Bet kur ierindot "pareizos"? Varbūt atstāt to viņu pašu ziņā. Laiks visu novērtēs un izsvērs.

***

Jau trešajā dienā pēc krimināllietas ierosināšanas izmeklētājs Grutups pieteica vizīti Kaupužam. (* Vladimirs Kaupužs. Dzimis 1925. gadā. No 1962. līdz 1986. gadam LPSR kultūras mi­nistrs. Beidzis Konservatoriju. 1940. gadā Kaupužam bija tikai 15 gadu, un kaut kā neērti viņu pieskaitīt kolaboracionistiem. Taču savās anketās un autobiogrāfijās viņš pats sevi pieskaitījis pie neatkarīgās Latvijas valsts nodevējiem |sk. LVA, 678. fonds, 8.' apr 1063 lieta, 87.-87. op., 88.-89. op., 90.-91., 106.-107. op., 108.-108. op., 191. Ipp.)) Toreizējam kultūras ministram...

Pats ministrs — cilvēks respektabls. Latvijas laikā darbojies ne­legālā jauniešu organizācijā. Ticis pat aizturēts. Pēc vācu ienākšanas evakuējies uz Krieviju. Bijis iesaukts armijā. Dienējis Tālajos Austru­mos. Piedalījies cīņās Mandžūrijā un Korejā. Karojis ar japāņiem. Par to arī medaļu nopelnījis.

Arī visa tālākā biogrāfija perfekta: strādnieks, komsorgs un Konser­vatorijas students. Četrdesmit devītajā iestājies partijā... Pēc deviņiem gadiem jau Operas direktors. Vēlāk kultūras ministrs, centrālkomitejas loceklis un Augstākās padomes deputāts. Viss kā pēc notīm. 10"

Ministrs solīja izmeklētāju pieņemt personīgi. Lieta ārkārtīgi nopietna... Tāda šmuce, ka lielāku nevar iedomāties. Un pie visa vaino­jams tas Skulme! Izlēcējs un balamute. Jau ar Eliasa mantojumu ziepes savārījis... Skulme uzmeties par mantinieku aizstāvi. Zvanās uz Zvied­riju un maisās pa kājām. Grib valstij atņemt vērtīgas gleznas. Jau toreiz šķita, ka Skulme labu galu neņems. Un še tev! Paredzētais piepildījies! Prokuratūra ierosinājusi lietu. Tad vēl tā Lestenes baznīca... Jurģis par katru cenu grib nosargāt šo kulta celtni. It kā nesaprastu... Dīvains tips!

Jau vakar ministru informēja, ka izkratīta Valda Vilīte. Kultūras mi­nistrijas ierēdne. Pie viņas kratīšanā izņemta dienasgrāmata. Tajā sarak­stītas Dieva zīmes... Vilīte noķengājusi ministra vietnieku. Helmārs Verners nodēvēts par dzērāju un plenci. Šis fakts vairoja dusmas. Nu pagaidiet tikai! "Rakstnieki atradušies?!" pukojās pie sevis Kaupužs.

Iegājis ministra kabinetā, Grutups ieraudzīja ļoti solīdu vīrieti. Kaupužam nedaudz pāri piecdesmit. Vīrs vēl spēka gados. Pie žaketes atloka sarkanais deputāta karodziņš. Jau tas vien norādīja, kas par cil­vēku... Ministrs smaida. Seja tāda apgarota. Mati gan nedaudz atkā­pušies. Piere plata. Arī skatiens draudzīgs un silts. Ko patiesībā viņš domāja, grūti pat teikt.

Apsēdās turpat kabinetā pie lielā galda. Apsēdās un pārmija dažus vārdus. Izmeklētājs iesniedza ministram nelielu vēstuli. Republikas prokurora vietnieks Daukšis lūdz pārbaudīt Mākslas akadēmijas zināt­nisko sektoru. Nepieciešama ideoloģiska satura pārbaude. Jāapskatās, ko tas Skulme tur savācis...

"Protams, protams..." vēlīgi attrauca Kaupužs. "Nozīmēsim komisiju un pārbaudīsim. Ja jau prokurors lūdz, tad izdarīsim..."

"Sakiet, biedri ministr," nedaudz samulsis iejautājās Grutups, "es drīkstētu jums uzdot kādu jautājumu?"

"Lūdzu, lūdzu... Jautājiet!" iedrošināja Kaupužs.

"Sakiet, kā jūs vērtējat Skulmi? Nu, es domāju kā mākslinieku?"

Ministrs tā skābi pasmaidīja:

"Zināt, mums republikā ir četri simti mākslinieku..." Nedaudz iepauzējis, Kaupužs piebilda: "Skulme ir četri simti pirmais! Jūs mani sapratāt?!"" 0

Izmeklētājs piekrītoši pamāja. Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Abi lietišķi atvadījās, un Grutups izgāja no kabineta.

"Skulme četri simti pirmais!" nodomāja izmeklētājs. Redz kā?! Arī ministrs viņam nelabvēlīgs. Ja tā, lietai nebūs nekādu šķēršļu. Ies kā pa sviestu. Kā drošībnieki gribēs, tā arī darīs.

Septiņdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajā maijā Skulmes darba ideoloģiskā pārbaude tika nobeigta. Vaininieka darbu izvērtēja īpaša komisija. Pārbaudītāju vidū LPSR Tautas mākslinieks Artūrs Lapiņš. Tas pats, kuru Skulme savā vēstulē kritizējis. Tad vēl Dzintars Kļaviņš, Konservatorijas prorektors. Voldemārs Šusts — Mākslas akadēmijas katedras vadītājs un kāda Bogdanoviča. Kultūras ministrijas mācību iestāžu daļas priekšniece.

Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Artūru Lapiņu. Nu varēja gaidīt, ka Skulmi izplūkās kā tādu vistu... Spalvas vien pa gaisu lidos... Taču pārbaudes akts sastādīts mērenos toņos. Ievadā vien hronoloģiskas un tematiskas ziņas: kad zinātniskais sektors dibināts, ar ko nodarbojas, kas tur sakrāts un apkopots.

Tad nāca kritizējošā daļa: starp papīriem daudz buržuāziskās Latvijas un vācu laika materiālu. Tādu dokumentu lasīšana būtu stingri kontrolējama. Taču Skulme to nav darījis. Bijis liberāls un vieglprātīgs. Pieļāvis brīvu pieeju. Ļāvis studentiem lasīt visu, ko vien sirds vēlas. Šajā ziņā kārtības nekādas. Pat cilvēki no malas varēja šos dokumentus pētīt un studēt.

Skulme ignorējis materiālu atlases principus. Pārkāpis padomju vēstures zinātnes nerakstītos likumus. Bijis haotisks un neorganizēts. Paškritikas nekādas. Vācis papīrus no malu malām.

Arī uzskaite izpalika. Katrs varēja ņemt, ko vien gribēja. Pat foto­grafēt un izplatīt. Jau tas vien atzīstams par nāves grēku... Ideoloģiskais kaitējums milzīgs un neaptverams... Tāpēc secinājums viens: viss kaitī­gais jāpārvieto specfondā. Jānoglabā un jānoslēpj. Jānobāž tā, lai neviena sveša acs to neredzētu." 1 11

Dokumenta beigās paraksti: Lapiņš, Kļaviņš, Susts un Bogdanoviča. Viss akurāti sarakstīts un piešūts lietai. Lai prokurors un tiesneši vērtē. Komisija savu viedokli izteikusi. Vērtējums principiāls un partejisks.

Taču tā bija vien priekšspēle. īstais novērtējums vēl priekšā. Vladi­mirs Kaupužs labi saprata, ka ar to būs par maz. Viņš, vecs partijnieks, zina, ko darīt.