Andris Grūtups - Observators

Ar katru brīdi pūlis kļuva lielāks. Kādi cilvēki piecdesmit jau sanākuši. Tie apstāja nelaimīgo un ziņkārē blenza. Sist gan nesita. Tikai dīvaina murdoņa un lamas. Latviešu valodu gan nedzird. Vien krievu mēle. Vai tas kāds brīnums? Latviešiem jau balsstiesību nebija... Toni noteica iebraucēji. Tie īstenie Rīgas saimnieki. Viņiem pieder ielas, bul­vāri, centra krogi, visi jaunie kvartāli un lielo priekšnieku krēsli. Un kur tad vēl armija! Latvieši vien pa stūriem... Sačukstas un smīkņā. Ja gribi dzīvot — runā krievu mēlē. Arī lamājies krieviski. Skaties viņu filmas un atdarini... Tā pielāgosies un izdzīvosi.

Kad sāka pārbaudīt, kas ir pašnāvnieks, atklājās pārsteidzošas lietas. Izrādījās, ka tas ir Iļja Ripss. Latvijas Valsts universitātes piektā kursa students. Ļeņina stipendiāts. Savulaik uzņemts universitātē bez iestāj­pārbaudījumiem. Tāds bijis paša PSRS izglītības ministra rīkojums.

Puisis patiešām talantīgs. Cilvēks ar izcilām matemātiķa dotībām. Jau piecpadsmit gadu vecumā uzņemts augstskolā. Skolas gados bijis PSRS izlases komandas dalībnieks starptautiskajā matemātiķu olim­piādē.

Arī vecāki ļoti solīdi. Māte Latvijas laikā bijusi pagrīdniece un revo­lucionare. Tēvs — Lielā Tēvijas kara dalībnieks.

Iļja audzis kā tipisks mājas bērns, mātes aprūpēts un lolots. Jau no bērnības studējis Feierbahu, partijas kongresu stenogrammas un mate­mātiku. Galvenais tomēr matemātika. It sevišķi grupu teorija. Jau studējot varēja vienlaikus klausīties lekciju un risināt kādu matemā­tikas uzdevumu. Šķiet, viņš neko ne redz, ne dzird. Taču, kad lekcija beidzās, jautājumi paši būtiskākie... Dod, Dievs, pasniedzējam rast uz tiem atbildes.

Pēc dabas Iļja ļoti noslēgts un kautrīgs. Arī izlutināts un kaprīzs. Ne par šo, ne to varēja "uzsprāgt gaisā" un apvainoties.

Runāja viņš klusā, ļoti maigā, gandrīz dziedošā balsī. Pēc sava rak­stura liels dīvainis. Kādā studentu kompānijā pēkšņi izkāpa pa otrā stāva logu un sāka laisties pa notekcauruli uz leju. Taču caurule neiz­turēja, un Ripss nogāzās. Untums beidzās ar Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Kad slimniekam prasīja, kāpēc tā darījis — atbilde pārsteidzoša: vien­kārši sagribējās un viss... Nekā racionāla... Vien mirkļa iegriba.

Līdzīgi bija universitātē. Kādā gaitenī vairāku metru augstumā sakrauti vecie soli. Visi, kā pienākas, iet pa gaiteņa brīvo pusi. Taču Ripss nē... Līdīs augšā un kāps pāri sakrautajiem soliem... Iegriba? Jā... Spontāna un neparedzama.

Taču darba spējas kolosālas. Arī uzcītība pārsteidzoša. Studēja ļoti intensīvi. Daudz lasīja speciālo literatūru. Gandrīz vienmēr risināja kādu matemātikas uzdevumu. Arī kā sarunu biedrs interesants. Daudz lasījis, studējis klasiķus. Uz jebkuru jautājumu atbildēs. Vēl izskaidros un pamācīs. Brīžiem studiju biedriem uzdos jautājumus. Tādus dīvainus un filozofiskus. Tieši pat neatbildēsi... Nu, piemēram, vai tas ir iespē­jams, ka visi iet kopsolī, bet viens ne... Taču beigās izrādās, ka šim "vienam" bijusi taisnība...

Ripss pat negaidīja atbildi. Uzdevis jautājumu, viņš pēkšņi pagrie­zās un aizgāja.

Interesanti, ka savā atvadu vēstulē pirms pašnāvības mēģinājuma Iļja rakstīja: "Gribu kliegt tiem sejā. Teikt, ka cilvēks ir stiprāks... Nevar visiem aizbāzt muti!" Arī savu izmisīgo soli students vērtēja kā vēstu­risku. Cilvēki to atcerēsies. Atzīs, ka kļūdījušies. Teiks, ka Ripsam bijusi taisnība... Viņš vienīgais redzējis pareizo ceļu. Visu sapratis un novērtējis.

Ripss bija liels vientuļnieks. Mīlēja Baha un Haidna mūziku. Klau­sījās to stundām. Vienmēr uzsvēra, ka šo dižgaru skaņdarbi ir ģeniāli. Arī melodijas pacilājošas. Tās noved domu līdz loģiskam risinājumam.

Praktiskajā dzīvē Iļja ļoti kautrīgs. Savās izdarībās tizls. Kad armi­jas kursos visiem mācīja ierindas soli, students nespēja to apgūt. Taču vakaros citīgi trenējās. Pats sevi komandēja: "Soļos... marš! Uz labo! Uz kreiso!" Tā spocīgi bija vērot, kā viņš viens pats pa placi maršē... Arī praktiskās dzīves iemaņu nekādu... Vienreiz ar kailām rokām paķēra karstu tējkannu un nesa... Pārējie kliedz: "Met zemē! Liec nost!" Taču Iļja nereaģē un nes... Vēlāk plaukstas pagalam. Apdegušas kā vēzim... Taču jaunkareivis vien nosaka: "Jo sliktāk, jo labāk..." Loģika savda­bīga... Vienīgi ar secinājumiem jābūt uzmanīgam. Nedrīkst pārsteigties. Kas vienam neloģisks, citam loģiskāks par loģisku. Bez zināšanām un izpratnes cilvēka rīcība var šķist dīvaina... Varbūt šķietamo neloģismu diktē citi mērķi un nodomi. Ar formālām prātulām vien nepietiek... Tikai laiks parāda, kuram bijusi taisnība.

Iļjas Ripsa lieta virzījās pēc noteikta scenārija. Jau četrpadsmitajā aprīlī ierosināja krimināllietu. Pašu vaininieku ievietoja Centrālcietuma slimnīcā. Nozīmēja psihiatrisko ekspertīzi. Izpētīja visu upura dzīvi. Apklaušināja radus, kaimiņus, studiju biedrus un draugus. Skrupulozi aprakstīja katru niansi un dīvainību.

Arī universitāte pacentās. Jau nākamajā dienā pēc pašnāvības mēģinājuma atzina, ka Ripss ir slims un nepieskaitāms. To ierakstīja oficiālā raksturojumā. Parakstītāju vesela strīpa: rektors, partijas sekretārs, dekāns, komjauniešu līderis un pirmās daļas priekšnieks... Atzinums visaugstākajā līmenī. Spriedums faktiski jau pieņemts. Ko gan dakteri vēl pētīs?! Taču nē! Visu aprakstīja un atklāja šizofrēniju. Tādu lēni progresējošu psihisku kaiti...

Tikmēr Ripss dzīvoja pa cietuma slimnīcu. Atbildēja uz izmeklētāju Dembovska un Rēvalda jautājumiem un lasīja. Beidzot iemācījās latviski. Izlasīja vai visu Upīti un Lāci. Atklāja, ka Rīgā dzīvo arī latvieši... Tiem sava valoda un kultūra. Māte gan bērnībā stāstīja. Taču kas zēna gados to respektēja? Vēlāk viņš atcerējās, ka mamma savulaik vīlusies... Latvijas laikā bijusi aktīva pagrīdniece. Taču, kad ieraudzījusi Padomju Krieviju, šoks bijis milzīgs. Tādu nabadzību un tumsonību viņa nebija gaidījusi. Bet ko nu vairs?! Nu jau par vēlu! Latvijas vairs nav. Tā izlaupīta un pazemota...

Ar ebrejību Iļju saistīja vien idišs. Valoda, kurā runāja ģimenē. Par ebreju problēmām un emigrāciju tur nesprieda. Māte revolucionare, tēvs ordeņu kavalieris. Vai viņam par tādām lietām spriest un domāt?!

Tomēr attieksme pret ebrejiem mainījusies. To varēja just uz katra soļa. Krievija parādījusi vēl vienu sava rakstura šķautni.

Ripsa notiesāšana faktiski bija novērsta. Atlika vien piespiedu ārstēšana. Taču arī šeit problēmas. Aizsūtīs tevi uz Krieviju un beigas. Par katru cenu jāpaliek Rīgā. Šeit dzimtās sienas un dakteri. Tie gan ārstēs, gan palīdzēs.

Pie ieslodzītā no Maskavas ieradās advokāts. Semjons Ārija. (*Līdzās S. Ārijam tika nozīmēts arī vietējais advokāts — Imants Briģis.) Cilvēks ļoti cienījams. Aizstāvēja disidentus un ebrejus. Viens no retajiem, kuram varēja uzticēties. Pamatā jau visi aizstāvji kalpoja vienam kungam — varai. Taču Semjons Ārija — nē. Viņš palicis uzticīgs amatam. Ar viņu saruna ļoti vērtīga. Aizstāvības pozīcija skaidra. Vienīgā cerība un glābiņš... nepieskaitāmība. Šāda nostāja izdevīga visiem. Tā apmierina gan drošības komiteju, gan universitāti... Kurš gan veselā prātā iebilst varai?! Tāds cil­vēks ir vai nu slims, vai nelabojams noziedznieks. Citu alternatīvu nav!

Ripsa aizstāvība izvēlējās pirmo ceļu un uzvarēja. Sešdesmit devītā gada rudenī tiesa nozīmēja vaininiekam piespiedu ārstēšanu. Tepat Rīgā. Psihiatriskajā slimnīcā.