Andris Grūtups - Observators

"Vai tā nav ņirgāšanās par komunistisko partiju?"

"Nē..." protestēja lieciniece. Man tikai patika šo rindu skanē­jums... Fonētika... To pierakstīju bez jebkāda zemteksta. Dzirdēju, iepatikās un pierakstīju..."

"Par to partiju vēl esat rakstījusi..." turpināja Grutups. "Kaut vai šādas rindas: "...Un naivie letiņi brēkā... Vajag visiem stāties partijā, tad varēs darīt, ko gribēs." Ko domājāt ar šīm rindām?"

"Laikam domāju kādu savu darba kolēģi... Taču precīzi vairs neat­ceros. Ko rakstīju, to rakstīju... Vai visu var atcerēties?!"

"Bet šo pierakstu... atceraties? Es jums nolasīšu: "Džūkstē pie Zemdegas pieminekļa kāds puisis izņēma pirmskara grāmatiņu un la­sīja... Lasīja par brīvības cīņās kritušajiem..." Par kādām brīvības cīņām ir runa? Izskaidrojiet, ko jūs ar to domājāt?"

"Neko vairāk nevaru paskaidrot. Vienkārši bija tāds gadījums. Pie­braucām pie pieminekļa... Toreiz kārtojām dokumentus, lai ņemtu to mākslas pieminekļu uzskaitē. Atbrauca jau minētais puisis un, izvilcis grāmatu, lasīja..."

"Tā vienkārši... atbrauca cilvēks un lasīja?!" neticīgi grozīja galvu prokurors.

"Jā... tieši tā..." apstiprināja lieciniece.

"Jums te ir ieraksts par braucienu uz Ādažiem. Ieklausieties: "Cil­vēki kaut kādi pusidioti, gandrīz visi krievi!" Ko tas nozīmē...?" draudigi iejautājās izmeklētājs.

Valda piesarka, taču pēc brīža saņēmās un turpināja:

"Toreiz braucām apskatīt Rīgas rajona pieminekļus. Pusdienojām Ādažos. Viss solīdi un kārtīgi. Pēc tam devāmies uz bijušo Ādažu cie­matu. Kontrasts graujošs. Muižiņā apmetušies iebraucēji no Krievijas. Tādas nevīžīgi ģērbtas krievu strādnieces. Viena pat atļāvās mūsu priekšā nokārtot dabiskās vajadzības. Tas man likās nenormāli. Tā arī radās šis ieraksts."

"Arī šeit rakstīts par krieviem..." turpināja Grutups. "Runa ir par Eleju. Tur, pēc jūsu vārdiem, nokomplektēta visšausmīgākā brigāde no krievu emigrantiem. Vēl tur rakstīts, ka baltajiem vergiem gar ceļa malu saceltas glītas mājiņas. Kas ir šie baltie vergi un krievu emigranti?"

"Jā, to es atceros..." spītīgi noteica Valda. "Braucām apskatīt Zimzas muižas mākslas pieminekļus. Pa ceļam iegriezāmies padomju saimniecībā Eleja. Gar ceļu uzbūvētas tādas glītas kotedžas. Taču nav ne puķu, ne koku. Tikai milzīgas atkritumu kaudzes. Manī tas raisīja ārkārtīgu sašutumu. Tā arī tapa ieraksts par baltajiem vergiem un krievu emigrantiem. " 83

Varēja tikai apbrīnot Gotharda apsēstību. Izrakstījis visu par krieviem... Izstudējis Vilītes dienasgrāmatu sīki un smalki. Neko teikt! Patiess internacionālists... Krievus vien aizstāv! Tāds laikam čekas uzdevums: nīst visu latvisko un stiprināt impēriju. Publiski gan teicās, ka aizstāvot padomju varu. Visi padomju cilvēki vien esot. Nacionali­tātēm nekādas nozīmes. Taču dzīvē citādi. Viena tautība pacelta pāri visiem. To vien aizstāv un sargā.

Arī pārliecība apakšpulkvedim dzelžaina. Ne velti, stājoties univer­sitātē, viņš rakstīja: "Cīnītāji ir tie, kas ar nesalaužamu spēku un dzelzs izturību vada masas cīņā pret fašismu... Varoņi būs tie, kas ar drošu roku un stingru gribu vedīs Latviju pretī jauncelsmei."" 4

Vārdi spēcīgi. Teksts līdzinās reliģiskam traktātam. Laikam jau taisnība. Droša roka vajadzīga, gan apkarojot nacionālos partizānus, gan cīnoties pret savu tautu. Kā bez drošas rokas un gribas?! Bez tās ienaid­nieku neatklāsi.

No krieviem izmeklētājs pārgāja pie špikiem. Šķelmīgi uzlūkojis Vilīti, viņš iejautājās:

"Izskaidrojiet, lūdzu, tādu dīvainu tekstu: "Gaidīju pie Akadēmijas Jurģi... Saskatīju divus "špikus"... Tādi jauni knēveļi. Nemaz nebija grūti tos sazīmēt. Arī uz Tallinu braucot, Jurģim sekoja...""

Uzdevis jautājumu, Grutups vērīgi uzlūkoja pratināmo.

"Nu... zināt..." it kā taisnojās Valda. "Bija ļoti netīkami... Mūsu tuvumā visu laiku grozījās divi jauni cilvēki. Tādēļ arī šis ieraksts. Arī braucot uz Tallinu, tas pats... To Jurģis man pats stāstīja. Neko piebilst vairāk nevaru."

Noklausījies Vilītes atbildi, Grutups uzdeva nākamo jautājumu:

"Savā dienasgrāmatā jūs rakstāt: "Laba katra legālās cīņas forma..." Par kādu cīņu jūs te runājat? Ar ko esat nodomājusi cīnīties?"

Jautājums vietā. Padomju laikā visiem lika mācīties "sociālistiskās revolūcijas" teoriju. Arī tur stāstīja par cīņas formām. Kā nelegālo saistīt ar legālo, un kad pāriet uz bruņotu pretestību. Šādi teksti raisīja pārdomas. Jau toreiz viens otrs smikņāja, ka valsts pati sev gatavo kap­račus... Taču Vilītes atbilde izmeklētāju pārsteidza. Ne velti viņa beigusi divas augstskolas — Universitāti un Mākslas akadēmiju. Gandrīz zibenīgi sekoja pratināmās komentārs:

"Ar legālām cīņas formām domāju lekcijas... Jā, tieši lekcijas! Runa ir par pieminekļu aizsardzību. Mums nav likuma, kas tos aizsargātu. Daudzi vērtīgi objekti jau zudībā gājuši. Izdemolēti vai nojaukti. Tāpēc jācīnās, kā var. Es to darīju, lasot lekcijas. Tā ir mana legālā cīņas forma..."

Prokuroram palika mute vaļā. Tādu domu veiklību viņš nebija gaidījis... "Labi jau, labi..." noteica Grutups. "Tagad pāriesim pie cita jautājuma. Varbūt jūs paskaidrotu šādu ierakstu: "...tādi ūdeņaini refe­rāti. Runāja tikai baltkrievi. Stāstīja par komjauniešu talkām un karavīru kapiem..." Un tālāk seko teksts: "Visu pasākumu saturs tikai karš un revolūcija... Veselu gadu meklē kaut kāda kritušā sarkanarmieša Ņegodņika radiniekus... It kā nebūtu, ko darīt. Ir nu gan vēsture!" Par ko jūs te rakstāt? Ar ko neesat apmierināta...?"

"Nu..." sastomījās Vilīte, "biju neapmierināta, ka tik maz laika velta vēstures objektiem. Es tomēr esmu mākslas pieminekļu speciāliste...Arī par Ņegodņiku atceros. Mani uzaicināja nolasīt lekcijas Valkas vidusskolā. Lekcijas laikā vietējā novadpētniecības pulciņa vadītāja stās­tīja par tā sarkanarmieša radu meklēšanu... Tajā pašā laikā viņa nezina, ka turpat līdzās, bijušajā Mēra muižā, dzimis mūsu izcilais gleznotājs Rūdolfs Pērle. Skolotāja liek meklēt kaut kādu Ņegodņiku, bet nepazīst ievērojamu latviešu simbolistu... Vai tā nav vienpusība? Tik daudz enerģijas veltīt karam un citu neko neredzēt! " 85

Jo tālāk pratināšana gāja, jo absurdāki jautājumi. Šķita, izmeklētājs pats sevi novedīs līdz trakumam. Visur viņam rādījās zemteksti, "kontras" un provokācijas. Tā, sekojot Gotharda loģikai, pats paliec par mazu "gothardu". Visur saskati vien naidniekus un pretvalstiskus elementus.

Arī pratināšanas nobeigums graujošs. Vilīte sarakstīja veselu kaudzi piezīmju: te šur, te tur viņas teiktais nav pareizi saprasts un pie­rakstīts. 86

Neko labu viņas nepiekāpība nesolīja... Tā arī bija. Nākamajā dienā Valdu izsauca uz čeku. Jau tā nevari mieru rast. Dzīvo kā tādā nemaņā un trauksmē. Un te vēl jāiet uz drošības komiteju.

Stūra mājas caurlaižu birojā Valda uzrādīja pasi, bet tur lika uz­gaidīt... Bija jāgaida gandrīz stunda. Stāvi un nervozē. Sākotnēji domāja, ka būs grūti no šīs mājas ārā tikt... Bet tagad izrādījās, ka arī iekšā tikt nav viegli... Beidzot izdzirdēja kāda vīrieša skarbu komandu: "Varat iet!" Trīcošiem ceļgaliem sieviete iekāpa liftā un uz augšu... Tur viņu jau gaidīja majors Līnis. Tas pats, kuru viņa šad un tad bija redzējusi Kultūras ministrijā. Visi zināja, ka viņš ir no čekas. Nākot pie pārvaldes priekšnieces Olgas Klints. Tāda miniatūrīga, bet spica dāma. Arī frizūra uz goda. Vienmēr elegantā kostīmā. Racionāla un izdarīga sieva. Līnis pie viņas nereti sēdēja un dzēra kafiju. īsināja laiku un šo to pārrunāja.