Andris Grūtups - Observators

Aprakstīju, kā valsts drošības orgāni apcietināja melnsimtniekus... un izveda budžus... Jāatzīst, ka no mūsu apkaimes neaizveda tikpat kā nevienu."

Tiktāl Zemīša paskaidrojumi izklausījās pieņemami... Gandrīz kā no padomju vēstures grāmatas. Bet tad liecinieks izmeta ko tādu, kas izmeklētājam lika saspringt...

"Krievu ienākšanu aprakstīju kā brīvās Latvijas likvidēšanu. Kā Latvijas okupāciju. Tādās domās bija arī citi latvieši. Memuāros rakstīju par Berlīnes viltību, kura pārdeva Latviju krieviem... Toreiz tā domāja daudzi. Ne es vienīgais... Par to arī rakstīju. Arī par vāciešu ienākšanu. Mēs to uzskatījām par atbrīvošanu no krievu jūga."

"Nu jau iet par traku..." nodomāja prokurors. "Tāda ķecerība! Bet ko padarīsi?!" Apstādināt veco vīru vairs nevarēja. "Jāraksta vien viss, ko viņš stāsta."

Šķita, liecinieks aizvien vairāk iekaist. Acis sāka mirdzēt. Arī balss tembrs mainījās. Valoda kļuva aizrautīgāka un kaismīgāka:

"Tālāk par Staļina laiku," turpināja Zemītis. "Desmit gadu pava­dīju Noriļskas lēģerī... Rakstīju visu, ko biju redzējis un pārdzīvojis. Cik zvērīgi ar mums apgājās! Kā mirām badā! Kā šahtās aizgāja bojā mani biedri! Strādājām bez jebkādas drošības tehnikas. Cilvēka dzīvībai nekā­das vērtības. Pat mirušos apgānīja. Čekisti ņirgājās par līķiem, spārdīja tos kājām un smējās..." 79

Liecinieka acīs parādījās asaras. Arī izmeklētājs tāds dīvains. Ze­mīša stāstītais viņu bija satriecis. It kā atģidies, prokurors ieprasījās:

"Vai Jurģim Skulmem devāt lasīt savas atmiņas?"

"Nē... Es vienīgi viņam stāstīju," mierīgā balsī atbildēja liecinieks.

"Kā ar to Skulmes priekšlikumu? Nu par to, ka memuārus varētu izdot ārzemēs?"

"Jā, tādu priekšlikumu Jurģis izteica. Solīja, ka varēšu nopelnīt kādu kapeiku. Viņš tikai gribēja man materiāli palīdzēt. Pie mums jau neko tādu nedrukātu. Sanāktu vien nepatikšanas... Taču es viņam atteicu..." 80

Ar šiem liecinieka Zemīša vārdiem pratināšanu uz brīdi pārtrauca. Kokneses ciema padomē jau gaidīja Jurģis Skulme. Šodien paredzēta vēl kāda izmeklēšanas darbība. Skulmi konfrontēs ar Zemīti. Nostādīs aci pret aci un tad lai runā! Iemesls pavisam prozaisks. Apsūdzētais noliedz Zemīša teikto. Stāsta, ka vecajam vīram nav neko lūdzis. Arī par ārzemēm un memuāriem neko nezinot. Lai to noskaidrotu, bija izlemts abus salaist kopā. Tad lai mēģina viens otru apstrīdēt. Lai šie plūcas un pierāda savu taisnību.

Sākumā viss ritēja mierīgi. Zemītis savu patiesību apstiprināja. Vēl piebilda, ka no publicēšanas atteicies, jo tas bijis riskanti.

Arī Skulme palika pie sava. Allaž tik pakļāvīgais Jurģis šoreiz bija stingrs: neesot neko tādu Zemītim piedāvājis. Taču par memuāriem zinājis. Pats piedāvājis Zemitim uzrakstīt atmiņas par savu tēvu — mākslinieku Ugu Skulmi. Abi bijuši veci paziņas. Kāpēc neuzrakstīt kaut ko tēva piemiņai?

Kad konfrontācija jau gāja uz beigām, Skulme, pagriezies pret iz­meklētāju, ieprasījās:

"Atļaujiet man uzdot vienu jautājumu Zemītim."

"Lūdzu... Jautājiet," vēlīgi atteica Grutups.

Cieši ieskatījies Zemītim acīs, Skulme iejautājās:

"Lieciniek, varbūt jūs kaut ko jaucat? Varbūt runājāt ar manu tēvu? Varbūt viņš piedāvāja rakstīt par vēsturi?"

Mirklis izšķirīgs. No Zemīša atbildes daudz kas atkarīgs.

Brīdi apdomājies, vecais vīrs sāka stomīties:

"Jā... Nav izslēgts, ka es kaut ko jaucu... Varbūt tiešām runāju ar Jurģa tēvu? Šādu iespēju izslēgt nevaru..." 81

Tūdaļ pēc Zemīša atbildes Skulmem palūdza no kabineta iziet.

"Lieciniek!" izbrīnā iejautājās izmeklētājs. "Esat aizmirsis savas iepriekšējās liecības?! Jūs taču stāstījāt, ka Jurģis piedāvājis nosūtīt memuārus uz ārzemēm. Tagad sākat šaubīties! Ko tas viss nozīmē?!"

Vecais vīrs nodrebēja. Pārāk dzīvā atmiņā vēl Noriļskas lēģeris... Un visi tie pazemojumi un pārdzīvojumi!

"Jā..." smagi izdvesa Zemītis. "Man Jurģa Skulmes palika žēl... Tik daudz gadu pazinu viņa tēvu. Iedomājos, ka Jurģim tagad būs nepatik­šanas... Taču jāatzīst, ka tieši Jurģis Skulme man piedāvāja izvest memuārus uz ārzemēm..."" 2

Šo "kauju" izmeklētājs izcīnījis. Tikai kāda tam jēga? Zemīša memuāru vairs nav. Tie sen kā sadedzināti. Pie lietas vairs nepiešūsi. Un ko pārmetīsi Skulmem?! Neko! Viņam pietiks ar paša rakstīto! Gan pašam pietiks! Gan citiem atliks!

***

Vissmagāk Skulmes dēļ cieta Valda Vilīte. Dedzīga un pašaizliedzīga sieviete. Jurģa dēļ gatava uz visu. Gan aizstāvēs, gan palīdzēs. Izdarīs visu, ko lūgs. Izdarīs draudzības un mīlestības vārdā.

Čekā Valdu vērtēja kā tuvāko Jurģa sabiedroto. Stingru un nelokāmu. Arī nacionālā apziņa spēcīga. No viņas maz ko izspiedīsi. Valda Skulmi nenodos. Cīnīsies līdz galam. Šo dāmu tik viegli nesalauzt. Vien apkau­not un pazemot.

Viens no viņas "grēkiem" — dienasgrāmata. Tur fiksētas slēptākās domas un jūtas. Tur cilvēks atklājies. Parādījis savus centienus un pār­liecību. Dienasgrāmatas dēļ jāiet uz prokuratūru un jātaisnojas.

Tūlīt pēc Jāņiem Vilīti izsauca izmeklētājs Grutups. Prokuroram uz galda parasta rūtiņu burtnīca. Tajā izraksti no Valdas dienasgrāmatas. Tāds savdabīgs konspekts. Strādāts rūpīgi un apzinīgi. Viss iepriekš izstudēts, izrakstīts un pasvītrots. Katra ķecerība kā uz delnas. Tas apakšpulkveža Gotharda darbs. Viņš izmeklētājam sagatavojis špikeri. Pat jautājumus sarakstījis. Atliek vien pratināt un strostēt.

"Lieciniec..." skarbi ieprasījās Grutups, "dienasgrāmatā rakstīts, ka bijāt Pirmā maija demonstrācijā. Es jums nocitēšu: "Kādi drausmīgi purni šajā dienā izlien uz ielām! Vairākums iet kolonnās, rokās tiem tīk­liņi. Tur pudeles un demokrātiski uzkožamie — zivis, desu gabali un maizes rikas. Tāda lētas dzertuves smaka. Tikko kolonnas pagāja, tauta metās tuvējos apstādījumos. Trakā steigā uz soliņiem un ēku palieve­ņiem izsaiņoja ēdamo un dzeramo. Pudeles sarindotas strīpām. Tauta priecājas, kā māk." Pastāstiet, lūdzu, kur jūs šādus skatus esat redzējusi un par kādiem drausmīgiem purniem ir runa?"

Valda samulsa... Tik dīvaini bija dzirdēt savus vārdus un domas. Rakstīts taču sev... bet tagad viens ņem un lasa... Vēl jautājumus uzdod!

"Nu..." saminstinājās lieciniece, "esmu piedalījusies gandrīz visās Rīgas parādēs. Arī Ļeņingradā biju. Dienasgrāmatā aprakstīta septiņdesmit

ceturtā gada Pirmā maija demonstrācija. Parāde mani netīkami pārstei­dza. Daudzi tās dalībnieki lietoja alkoholu... Un vēl bērnu klātbūtnē. Visu to redzēju 13. janvāra ielā. Ar tiem drausmīgajiem purniem jāsa­prot... dzērāji..."

"Labi..." apmierināts noteica prokurors. "Iesim tālāk... Nākamais ieraksts: "Ainažos nav krievu, taču vide nolaista. Paši vien nolaiduši kādreiz tik spodro pilsētiņu..." Izskaidrojiet, lūdzu, savu domu..."

"Šis pieraksts radās pēc tam, kad ar māti apmeklējām dzimtās vietas. Ainažos esmu dzimusi un skolā gājusi. Māte stāstīja, ka Ainaži bijusi skaista un spodra pilsētiņa. It kā dzīvo tie paši cilvēki, bet pilsētu nolaiduši... Ar krieviem jāsaprot ļaudis, kuriem tā nav dzimtā vieta..."

"Nu, bet šis ieraksts...?" smīnēdams noprasīja izmeklētājs:

" Прошла зима,

Настало лето,

Спасибо партии за это!"

(*Pagāja ziema, iestājās vasara, paldies partijai par to!)