Andris Grūtups - Observators

Tādu skatu Rīgas ielās redzējis rakstnieks. Un viņam, protams, tais­nība. Tikai mēs, šeit dzīvojot, bijām pie tā pieraduši un ar to apraduši.

Arī par krieviem skarbi, bet patiesi. Patiesi gan par viņu rupjību, nevīžību un augstprātību. Taisnība arī par krievu atvērtību un dvēseles plašumu.

Kad Ģermānis izdeva savu grāmatu, diezin vai viņš domāja, ka dro­šības komiteja to medīs kā visaugstāko ķecerību. Bet tieši tā arī notika.

Grāmata jau no septiņdesmito gadu sākuma tika kopēta, pavai­rota un paklusām tautā laista. Tā ceļoja no mājas mājā. Avīžu papīrā ievākotu, to deva cits citam kā nezin kādu valsts noslēpumu. Skaidri atceros, ka man šo grāmatu iedeva uz vienu nakti. No rīta jādod atpakaļ. Pat miegs nenāca, to lasot. Tik interesanta un aizraujoša tā šķita. Nezinu otru grāmatu, kura septiņdesmitajos tā būtu lasīta kā Zili stikli, zaļi ledi.

Arī Skulmes lietā gandrīz katram lieciniekam prasīja par Ģermāņa grāmatu. Tas mundiera goda jautājums. Gothards Līnim bija noteicis: "Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi atrast un izņemt!" Lai tur lūst vai plīst! Bet uzdevums jāizpilda!

Tad nu arī centās... Pratināja desmitiem cilvēku. Visiem uzdeva dažus standarta jautājumus: ko jūs pašreiz lasāt? Kā ar grāmatu Zili stikli, zaļi ledi 7 . Vai neesat lasījis? Varbūt kādam redzējis?

Daudzi teicās neko nezinām. Ne tādu grāmatu redzējuši, ne lasī­juši. Taču melnā avs atradās... Divdesmitajā jūnijā nopratināja kādu Noru Muižnieci. 71Teātra mākslas speciālisti. Pēc profesijas režisori. Sievietei krietni pāri piecdesmit. Uzkrāta dzīves un darba pieredze. Arī izglītība augstākā. Vienīgi raksturs nešpetns. Izsaukta pie izmeklētāja Grutupa, Muižniece nodeva visus. Atklāja nianses un detaļas. "Skulmi es pazīstu jau no sešdesmitā gada," stāstīja lieciniece. "Kopā ar savu bijušo vīru Oskaru Muižnieku Berģos sākām celt māju. Kaimiņos dzī­voja Jurģis Skulme. Pazīstu arī Arvīdu Pumpuru. Cik zinu, Pumpurs ar Skulmi draudzējās. Abi uzturēja ciešus kontaktus.

Septiņdesmit trešā gada ziemā pie mums atnāca Rūta Osiņa. Viņa tobrīd dzīvoja kopā ar Skulmi. Rūta atnesa manam vīram kādu avīžu papīrā ievākotu grāmatu. Kad ieprasījos, kas tā par grāmatu, vīrs to man parādīja... Izrādījās, ka Rūta atnesusi Ulda Ģermāņa Zili stikli, zaļi ledi. Sapratu, ka sūtījums nāk no Jurģa Skulmes...

Vēl vasarā grāmata bija pie mums, bet tad kaut kur nozuda. Kur tā palika, nezinu. Par citām emigrantu grāmatām nevaru pastāstīt. Arī par Jurģa pretvalstisko darbību neko tuvāk nezinu. Vien to, ka abi ar Pum­puru tie kritizēja mūsu dzīvi..."

Beidzot bija uztaustīts reāls pavediens. Viens no lieciniekiem atzi­nis, ka Jurģis izplatījis pretvalstisku grāmatu. Ne vien pats lasījis, bet arī citiem devis. Tas jau prasījās pēc krimināla. Atlika vien nopratināt Oskaru ar Rūtu, un lieta darīta.

Pēc pāris dienām pie prokurora izsauca Rūtu Osiņu... tobrīd jau Muižnieci. 72Sieviete tikusi pie jauna uzvārda. Nocēlusi Noras vīru Oskaru. Dzīve kā teātris. Vien ikdienas proza skarba. Arī jaunās laulības cena augsta. Par to būs jāmaksā gan Rūtai, gan Oskaram. Jāmaksā un jātaisnojas...

Rūta gan turējās. Arī Jurģi nenodeva. Vienīgi prokurors neapmie­rināts...

Jau nākamajā dienā liecinieci izsauca majors Līnis. Jāiet uz Stūra māju. Jāiet un jāskaidrojas... Tā tev nav prokuratūra... Jau dzirdot par čekas māju, sirds ietrīsējās. Šim namam piemita īpaša aura. Daudz baisāka un skarbāka. Vai mazums nostāstu dzirdēts?! Kas prokuratūra, salīdzinot ar čeku! Tāds nieks vien ir... Ja prokuratūras caurlaižu birojā dežurēja vien sievas ar uzplečiem, tad čekā tevi sagaidīja skarbi vīriešu skatieni. Tie nopētīja katru, kas šajā namā ienāca. Arī forma cita. Ne vairs miliču sarkanās uzšuves, bet kaut kas militārs, kaut kas zils ar zaļu. Gluži kā Ģermāņa grāmatas nosaukums. Zili zaļš un ledains...

Lai nokļūtu līdz majora Līņa kabinetam, bija jābrauc uz sesto stāvu, jāšķērso paliela priekštelpa un tālāk jau Līņa "apartamenti"... Visi to sauca par pīpmaņu celli. Tur sēdēja pats majors un vēl kāds kolēģis. Telpa neliela. Kādi sešpadsmit kvadrātmetri. Iekārtojums askētisks. Gaišs tā laika rakstāmgalds, gatavots no skaidu plātnes. Pati galda virsma — lakota. Lakojums gan stipri nosacīts. Vien tumšas švīkas un pleķi. Tie no neapdzēstiem cigarešu galiem. Uz galda lampa ar matēta stikla kupolu un melnu plastmasas pamatni. Arī pelnu trauks no tumšas plastmasas. Pie griestiem dienasgaismas spuldzes. Tādas iedzelteni matētas kārbas. Toreiz šādi gaismekļi bija visur. Skaitījās it kā moderni. Taču gaisma auksta un nemīlīga. Kabineta sienas klāja krāsojums. Diezgan neizteiksmīgs un trafarets. Norullēts ar rullīti un miers...

Līnim vieta pie loga. Tāda maza privilēģija. Tā paredzēta vecākam biedram. Vien skats neizteiksmīgs. Redzams tikai čekas iekšējais pagalms un pretējā korpusa jumts. Uz tā izvietots dzeloņdrāšu pinums. Tāda skarba un nopietna realitāte.

Ienākusi kabinetā, Rūta notrīsēja. Pie galda sēdēja drukna paskata vīrs. Deguns smails. Seja piesārtusi. Acu skatiens blāvs, bet stingrs. Galvvidus pliks. Matu tikpat kā nav. Un tie paši, kas saglabājušies, tādā gaiši rūsganā salmu krāsā. Runāja cilvēks neskaidri, saraustīti un ner­vozi. Pirmais jautājums kā no ložmetēja. Čerkstošā balsī majors ieprasījās:

"Ko jums izsaka vārdu kopa "Zili stikli, zaļi ledi"?" 73

Uzdevis jautājumu, Līnis tā īpatni paskatījās. Brīdi apdomājusi, jaunā sieviete klusā, nedrošā balsī nomurmināja:

"Nu, Raiņa lugu... Ko gan citu? Vēl skolas gados māte lika to lasīt. Rainis obligāti bija jālasa..."

Izskatījās, ka čekistu šī atbilde apstulbināja. Viņš bija gaidījis Ģer­māni, bet saņēma preti Raini... Majors pat iedomāties nevarēja, ka tā var atbildēt. Redz, cik svarīgi ir skolas gados lasīt obligāto literatūru. Viņš savus vecākus nebija klausījis. Un nu tas atspēlējās... Ko tur varēja iebilst?! Neko! Tiešām, tas bija Raiņa teksts. Arī luga Raiņa.

Uzdevis vēl dažus jautājumus, Līnis izgāja no kabineta. Vienkārši piecēlās, un, nekā neteicis, aizgāja. Viņam vajadzēja atjēgties. Lai šī "dāmiņa" sēž un padomā... Tāds vecs taktisks gājiens: atstāj pratināmo vienu, un pats staigā pa kabinetiem.

Tikmēr Rūtai sirds vai pamira... Mati stāvus cēlās. Sēdi viena čekas kabinetā un gaidi. Varbūt kāds tevi vēro? Ej tu zini, kurā šķirbā kas uzstādīts... Ņems vēl un arestēs!

Taču šoreiz nearestēja... Līnis bija steidzīgs un drīz vien upuri at­laida. Rauj viņu velns to Ģermāni ar visu viņa grāmatu! Lai Grutups ņemas pa prokuratūru un pratina. Lai tiek galā ar tiem grāmatu lasītājiem. Viņam svarīgākas lietas darāmas. Tikai žēl par to Raini... Kā viņš to nebija zinājis! Skaitījās taču kultūras un mākslas pazinējs... Ar to pazīšanu gan tā bija kā bija. Izglītība pašvaka. Faktiski izglītības nekādas. Vien čekas skola un kvalifikācijas celšanas kursi. Jā, viņš zi­nāja daudz par mākslinieku un literātu vidi: kurš ar ko guļ, kas kuram skauž, kurš ir pļāpa un pielīdējs, kurš atklāts nodevējs. Bet lai studētu lugas! Nē! Tam neatlika laika. Ar to lai nodarbojas slaisti un dienderi.

Tikmēr Grutups ņēmās pa prokuratūru. Izsauca Oskaru Muiž­nieku. 74Taču arī viņš nekādu emigrantu literatūru nav lasījis. Pat Uldi Ģermāni nezina... Kur nu vēl viņa grāmatu! Bijusī sieva viņu tikai aprunājot...

Vajadzēja vien rīkot konfrontācijas. Gan Norai ar Rūtu. Gan Oska­ram ar bijušo sievu. 75Procedūra netīkama. Sēdi aci pret aci un liecini. Tas prasa nervus un izturību.