Andris Grūtups - Observators

Aplūkojām vēl dažus citus pieminekļus un devāmies uz muzeju. Pirms šķīrāmies, parādīju visiem dažas vēsturiskas fotogrāfijas. Pēc tam noturējām muzejā apspriedi. Piedalījās direktors, vecākā zinātniskā līdzstrādniece Māra Ķīlē, fondu glabātāja Aija Priedīte, jaunākā zināt­niskā līdzstrādniece Meldra Cimdiņa un pieminekļu aizsardzības in­spektore Janīna Jonīna." 51

Uz prokuratūru paaicināja vēl divas darbinieces — Janīnu Jonīnu un Māru Ķīli. Pēdējā tāpat kā Monvīds Aire bija ziņojusi par Skulmes nacionālistiskajiem izteicieniem. Prokuratūrā viņa runāja visai skarbi: Skulme Kultūras ministrijas vārdā kritizējis muzeja noformējumu, arī Uzvaras dienai veltīto izstādi. Vēl izteicies: "Ko jūs te ar tām idejiskām bildītēm... Uzvaras diena jau sen pagājusi..." Arī par padomju brāļu kapiem bijis nicīgs: "Vai tie krievu kapi? Tad tur nav ko iet..." Tā teicis Skulme. Prasījis, lai parāda vietu, kur atradies nogāztais Meldera pie­mineklis. Lūdzis sameklēt arī fotogrāfiju... To pašu, kurā redzams Mātes Latvijas tēls un divas baltu krustu rindas. Arī Smiltenē tas pats. Foto­grafējuši pieminekli buržuāziskās Latvijas karavīriem. Kad atgriezāmies muzejā, pat Aire sūdzējās par Jurģa Skulmes dīvaino izturēšanos. Tā savu liecību nobeidza Māra Ķīle. 52

Vai šie cilvēki bija Valsts drošības komitejas aģenti? Diezin vai... Vien padomju ideoloģijas apmāti ļaudis. Māra Ķīle jau studenta gados izcēlās ar stingru pārliecību... Slavēja un apbrīnoja latviešu revolucio­nārus. Gan Aire, gan Ķīle... cilvēki provinciāli. Tādu Skulmes ķecerību pārdzīvot nespēja. Piedevām vēl bailes... Ja nu kāds "nostučī" un paziņo par Rīgas kundziņa izdarībām... Ko tad? Iznāks, ka viņi ar Airi klu­sējuši... Nav ziņojuši!

Gan Monvīda Airēs, gan Māras Ķīles bažas nebija bez pamata. Jau nākamajā dienā kāda aģente "Kristīne" ziņoja drošības komitejai, ka Jurģis Skulme un Valda Vilīte kopā apmeklējuši vietu, kurā atradies piemineklis buržuāziskās Latvijas karavīriem. Cilvēkiem, kuri deviņ­padsmitajā gadā cīnījušies pret padomju varu. Abi interesējušies par iespējām iegūt nojauktā pieminekļa fotogrāfijas.' 3

Aģenta ziņojums datēts ar septiņdesmit piektā gada trīsdesmito jūliju. Arī ziņotājs bijis vietējais. Cilvēks kalpojis drošības komitejas Valkas nodaļai.

Nu var tikai zīlēt, kurš no tiem, kas piedalījās muzeja ražošanas apspriedē, ir noziņojis... Varbūt Janīna Jonīna, kas prokuratūrā liecināja visai neitrāli. Bet varbūt Aija Priedīte vai Meldra Cimdiņa... Šīs per­sonas uz prokuratūru vispār nesauca. Atstāsim šo jautājumu bez atbil­des. Tāpat jau zināms — katrā kolektīvā bija pa ziņotājam. Visa valsts nosegta ar ziņu pienesēju tīklu. Tie sastopami katrā rūpnīcas cehā, katrā studentu grupā un fakultātē. Pat katrā pašdarbības kolektīvā. Slepenie drošības komitejas palīgi redz un dzird visu. Ar šo kārtību varēja sacen­sties vien fašistiskā Vācija. Salīdzinājums skarbs, taču analoģija vietā. Pat darbības principi neatšķīrās.

Pats dīvainākais, ka arī atbraucēju vidū bija sava melnā avs. Čeka savervēja kādu arhitektu. Vēl jaunu un dedzīgu puisi. Arī viņš bija kopā ar Skulmi Valkā. Visu redzēja un dzirdēja. Pēteris Mazais viņu izsauca un nobaidīja. Lika stāstīt par visiem Skulmes kontaktiem un sarunām. Eižens arī stāstīja... 34Vēlāk jaunekli uz prokuratūru paaicināja, lai izstāsta, kādus pieminekļus Valkā apmeklējuši un ko fotografējuši. Liecība Skulmem labvēlīga: neko tādu nav redzējis un dzirdējis... 55Dīvaini! Taču šādas liecības cēloņi visai prozaiski. Vēl pirms iešanas uz prokuratūru liecinieks piezvanīja uz drošības komiteju Mazajam. Lūdza padomu — ko stāstīt prokuroram un ko nē? Varbūt teikt patiesību?!

"Vai tu traks?!" satraucās Mazais, "liecini neitrāli... Tāpat tava lie­cība neko neietekmēs. Taču savu statusu tu nedrīksti atklāt! Viena lieta prokuratūra, pavisam cita — drošības komiteja. Saprati?!" 56

Tā arī notika. Jo vairāk cilvēks stāstīja drošības komitejai, jo mazāk prokuroram. Loģika vienkārša. Arī izmeklēšana savdabīga. Viena patiesība drošībniekiem, cita prokuroram. Nekā neparasta vai dīvaina. Tādu kārtību iedibinājuši. Izmeklētāja gan žēl... Viņa papīros tikai puse no patiesības...

***

Bija vēl kāds cilvēks, kas izmeklētāju intriģēja... Arvīds Pumpurs... Bijušais pagrīdnieks un frontinieks. Gvardes majors un poļitiuks. Pēc Rīgas ieņemšanas nozīmēts par tautas komisāru. Komisārs! Vārdam piemita īpaša maģija... Šķita, šim amatam ir sevišķa vara. Kāds pār­dabisks spēks un pilnvarojums. Vēlāk gan amati zemāki. Taču arī tad bijis ministra vietnieks. Cilvēks zinīgs un kompetents. Viņa acu priekšā ritējusi vēsture. Pumpurs laikabiedrs tiem, kuri Rīgā sagaidīja krievu tankus... Ne velti personālo pensiju nopelnījis. Un tagad izkratīts un pazemots. Jānāk uz prokuratūru un jātaisnojas. Jāskaidro savi nacio­nālistiskie uzskati... Jau tas vien šķita interesanti un aizraujoši. Cilvēks no pārliecināta komunista pārtapis nacionālistā. Kā tā? Komunists — un te pēkšņi nacionālists. Tas nekādi nerīmējās kopā. Un vēl sapinies ar Skulmi... Šo dīvaino Zemgales patriciešu dzimtas atvasi un inteliģentu.

Arī pats Skulme labais... Katrā vārda galā piemin Pumpuru. Pum­purs stāstījis un Pumpurs teicis... un tā bez gala. Stāstījis gan par vēs­turi, gan okupāciju un kompartijas vadoņiem. Šķita, Skulme izmanto šo vīru. Izmanto kā glābšanas riņķi... Vecais boļševiks te šur, te tur... It kā no tā Skulmes atbildība mazinātos. Vēstuli rakstījis taču viņš, ne Pumpurs.

Nu, redzēs, redzēs, ko tas Pumpurs pratināšanā teiks? Kā attaisnos savu rīcību? Bet varbūt visu noliegs un taisnosies, ka neko nav zinājis?

Divdesmit septītajā aprīlī izmeklētāja kabineta slieksni pārkāpa kāds pavecs vīrs. Pumpuram tieši septiņdesmit. Taču acīs mundrums un spīts. Liecinieks īsos vārdos pastāstīja, kā iepazinis Skulmju ģimeni. Jau piecdesmit astotajā sācis ārstēties pie Jurģa mātes, profesores Ksenijas Skulmes. Vēlāk Skulmēm kaimiņos būvējis māju. Tā arī aiz­sākusies draudzība.

Vēl daži jautājumi par Jurģa draudzenēm, sievām, paziņām, un tad jau vērsim pie ragiem...

Sataisījis nopietnu ģīmi, izmeklētājs cietā, metāliskā balsī ieprasījās:

"Izmeklēšanas rīcībā ir materiāli, ka jūs Skulmem esat palīdzējis vākt informāciju. Izstāstiet par to, lūdzu, sīkāk!"

"Nekādu informāciju neesmu vācis!" tikpat stingri atcirta Pum­purs. "Nekad ar Skulmi nav bijusi runa par kaut kādu ziņu vākšanu. Cita lieta, ja esam kaut ko pārrunājuši. Pārsprieduši kādus politiskus jautājumus. Varbūt Jurģis izmantojis manis teikto. Ja tā, tas jau pavisam cits jautājums. Tad viņš to darījis, man nezinot. Nevaru apgalvot, ka neesam pārrunājuši ar Skulmi četrdesmitā gada notikumus Latvijā. Taču vienmēr esmu tos atspoguļojis pareizā partejiskā gaismā..."

Noklausījies Pumpura teikto, prokurors uzdeva kādu dīvainu jau­tājumu:

"Vai pazīstat tādu Klāvu Lorenču? (*K. Lorcncs (1885—1975). Sociāldemokrāts. 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Saeimas deputāts. Pēc Ulmaņa apvērsuma pusgadu pavadījis arestā. 1940.—1941. un 1944.—1951. gados ieņēmis dažādus amatus tā laika pārvaldē) Esat ar viņu ticies un saņēmis kādus materiālus?"

"Nē..." cieti noteica liecinieks. Šķita, šis jautājums viņu nepārsteidza.

"Bet emigranti?" neatlaidās izmeklētājs, "vai tie Skulmi apciemoja? Varbūt kādu literatūru no ārzemēm veda?"