Andris Grūtups - Observators

"To es nezinu," strupi noteica Pumpurs. "Arī emigrantu literatūru neesmu redzējis." 57

"Jā, sākums diezgan skarbs," nodomāja Grutups. Šis vecais pagrīdnieks nebūs ar pliku roku ņemams. Klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis. Dažās dienās paspējis izstrādāt aizstāvības pozīciju — nekādu informā­ciju nav vācis. Neko nav zinājis. Ja nu vienīgi Skulme izmantojis viņa vārdus... Bet tā nav viņa vaina un atbildība. Kā cilvēks var atbildēt par to, ko runā un stāsta kāds cits?

Otrreiz Pumpuru izsauca tikai pēc pāris mēnešiem. Tad jautājumu birums lielāks. Komitejas vīri izstudējuši vecā boļševika arhīvu. Apsūkājuši katru vārdu un teikumu. Sastādījuši prokuroram pamatīgu jautā­jumu listi. Tādu savdabīgu "voprosņiku". Tur citēti Pumpura izteikumi, dzejoļi un piezīmes. Pat vēstules nav aizmirsuši. Nu... turies, vecais! Nespēsi vien atbildēt un skaidrot... Pats Gothards izpētījis tavus garadarbus. Atklājis tavas slēptākās domas un jūtas. Nu tev būs... partejiska pozīcija...

Arī izmeklētājs tāds agresīvs. Izvilcis no galda apakšas apdrukātas lapiņas, viņš sāka jautāt:

"Kratīšanas laikā izņemta jūsu piezīmju grāmatiņa, kurā ierakstīts šāds dzejolis: "Ne laiks, bet naidnieks tevī sēž un grauž. Tas tevi sagrauzīs." Izskaidrojiet, lūdzu, šā dzejoļa jēgu!"

"Es domāju, ka šeit ir runa par pagājušo gadsimtu, muižniecības iznīcināšanu," bezkaislīgi noteica Pumpurs. "Tas vērsts pret vācu muiž­niekiem."

"Bet šis pantiņš...?" aizkaitināts turpināja prokurors: ""Jaltas kon­ferencē Baptists padevās Sātana sirpim... Padevās un nolieca galvu. Nē, viss vēl nav galā... Reiz kritīs šis cilvēks." Ko šis dzejolis nozīmē?" ar uzvarošu smaidu iejautājās izmeklētājs.

"Jā..." dziļdomīgi noteica liecinieks. "Tas ir mans dzejolis. Tikai nevaru atcerēties, kad tas uzrakstīts. Arī par Baptistu un Sātanu esmu aizmirsis. Šodien to nevaru izskaidrot..."

"Labi, aizmirsāt, bet šo tekstu atceraties?" neatlaidās pratinātājs: ""Bet, ja man būtu lemts pēc pāris simts gadiem atcerēties šo laikmetu, kurā dzīvoju, — es teiktu: tas bija cilvēces kultūras komēdijas laik­mets." Ko varat teikt par šo sentenci?"

"Nu, tur nekā tāda nav..." pasmaidīja liecinieks. "Tas ir pārfrāzējums no Anatola Fransa grāmatas Dieviem slāpst. Te ir domāti Āfrikas politiskie notikumi."

Šķita, Pumpurs ņirgājās par izmeklētāju. Ne Grutups zina Anatolu Fransu, ne viņa grāmatu. Stāsti, ko gribi. Arī par Āfriku var muldēt...

Taču prokurors kā no dzelzsbetona. Pāršķīris kārtējo lapiņu, viņš smīnēdams ieprasījās:

"Vai arī šis dzejolis par Āfriku? Ieklausieties, Pumpur:

"Te nu atzīties nav lieki — Padomes — tas viss ir nieki...

Visa vara milicim! Gumijas steks un svina pika...""

"Tas nav mans dzejolis," it kā atmodies protestēja liecinieks. "Esmu šo tekstu vienkārši norakstījis. Runa varētu būt par septiņ­padsmito gadu Rīgā. Cara varu nomainīja pagaidu valdība, taču strād­niecībai brīvestības nebija. Neko citu paskaidrot nevaru."

"Izskaidrojums pašķidrs, taču pantiņš labs," nosmējās pie sevis pratinātājs. Vēl ilgi viņam ausis skanēja: "Padomes — tas viss ir nieki. Visa vara milicim!" Bija vai nebija Pumpurs to uzrakstījis, tomēr dzejo­lis trāpīgs. Vēl ar atskaņām. Tāds paliek atmiņā. Labi vien, ka Gothards to izrakstījis... Laikam arī pašam iepaticies.

"Bet šis garadarbs?" turpināja prokurors, "arī nav jūsu?":

"Ardievu, Krievzeme — tu netīrā,

Tu vergu zeme, kungu kalpībā.

Un arī jūs — zili mundierotie vīri,

Un tu — paklausīgā tauta!"

To dzirdot, Pumpurs sāka smieties:

"Tas, protams, nav mans... Tas ir Ļermontovs... krievu dzejnieks. Es to vienīgi iztulkoju." 38

Izmeklētājs saviebās. Pat Ļermontovu viņš nebija atpazinis. Ko tie drošībnieki tur sarakstījuši? "Neatšķir Pumpuru no Ļermontova!" noskurinājās Grutups.

Tālāk sekoja jautājumi par kratīšanā izņemtajām grāmatām. Taču atbildes trafaretas:

"Jā, šī vācu laiku grāmata ir mana. Taču paredzēju to izmantot savam topošajam romānam. Arī šī Ulmaņlaika brošūra manējā. Arī tā domāta romāna rakstīšanai."

Nekādas politikas... Viss tikai literārajām vajadzībām! Pumpurs bija atradis ērtu formulu: aizliegtā literatūra vākta vien akadēmiskiem un vēsturiskiem mērķiem. Nekādas pretpadomju aģitācijas vai propa­gandas.

Vecais pagrīdnieks bija uzdevuma augstumos. Sagatavojies ne pa jokam. Laikam atcerējies Ulmaņa politpārvaldi. Arī tur tincināja un izprašņāja. Nu žandarmērija kas žandarmērija. Tagad žandarma vietā prokurors. "Kad vara sāk represēt savus pamatlicējus, tai nav vairs nākotnes..." nodomāja pie sevis Pumpurs.

Drošības komitejas redzeslokā Pumpurs nonāca jau septiņdesmito gadu sākumā. Septiņdesmit trešā gada divdesmit trešajā janvārī komi­teja ierosināja operatīvās izstrādes lietu ar devīzi "Renegāti"... 59Atkri­tēji... Cilvēki, kas nolieguši savus agrākos uzskatus. Nodevuši partiju un pārgājuši ienaidnieka pusē. Tāda, lūk, apsūdzība. Starp renegātiem Eduards Berklavs, Klāvs Lorencs, Mārtiņš Rācenis, Tālivaldis Skreija, Viktors Lorencs (*V. Lorencs (1927—19921. Kļava Lorenča dels. Kinodramaturgs) un arī... Arvīds Pumpurs. Nedaudz vēlāk — tā paša gada divpadsmitajā novembrī — renegātiem pieskaitīja arī Jurģi Skulmi. 60Dīvaini! Viņš tā kā būtu bezpartejisks... Kuru gan partiju Skulme būtu nodevis un kādus agrākos uzskatus noliedzis? Taču fakts paliek fakts, operatīvie dienesti nesnauda. Jau septiņdesmit otrā gada jūnijā drošīb­nieki ierakstīja kādu sarunu. Tā risinājās starp Klāvu Lorenču un Arvidu Pumpuru. Runājuši par šo un to. Arī par Izu Genmarkeri: Izabellai drīz no Zviedrijas jāierodas Latvijā. Viņa solījusi atvest emigrantu literatūru, kādu Bastjāņa grāmatu un Cielēna memuārus. Grāmatas viņa vedot Jurģim Skulmem. Šim vīram gan abi sarunu biedri pārāk neticot — esot pārāk pļāpīgs, lielīgs un no politikas maz ko saprotot. Taču cilvēks zinīgs. Arī Genmarkere viņam uzticas. Ar tādu gribi negribi jārēķinās. 61

Drīz pēc šādas "rekomendācijas" arī Jurģi drošībnieki iekļāva renegātos. Pats slavenākais no viņiem, protams, Eduards Berklavs. Cilvēks leģendārs. Uzrakstījis septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstuli. Tas vien jau kaut ko nozīmēja.

Septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā decembrī Berklavu pie sevis uz Stūra māju izsauca apakšpulkvedis Fridrihs Straube-Strauss. Ievedis Berklavu kabinetā, Straube bez aplinkiem paziņoja:

"Mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Esat darbojies pret pastāvošo varu. Apmelojis Latvijā notiekošo. Jums taču zināms, ka Rietumvalstīs ir publicēta septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstule. Tajā apmelota padomju dzīve... Vēstules autors esat jūs. Nevēlu jums ļaunu, taču jūsu paša interesēs būtu visu atzīt un atklāti mums par to izstāstīt, kas jūs pamudināja to darīt? Kas ir pārējie vēstules parak­stītāji? Kā to izvedāt no valsts? No jūsu atzīšanās, Berklav, būs atkarīga komitejas rīcība."

Mirkli padomājis, Berklavs šķietami vienaldzīgā balsī noteica:

"Par šādu vēstuli esmu dzirdējis. Par to jau ziņo ārzemju raidstaci­jas. Taču, kas to rakstījis, nezinu..." Viņš bija nolēmis neatzīties. Lai tur lūst vai plīst, bet neatzīties.

"Tātad sevi par autoru neatzīstat?" skarbi pārjautāja Straube.

"Nē... neatzīstu," Berklavs palika pie sava.

"Bet ko teiksit, ja parādīšu jums pierādījumus?" rezignēti smaidot, turpināja apakšpulkvedis.