Andris Grūtups - Observators

Brīdi aizdomājies, rakstītājs tā savādi pasmaidīja. Vēl kāds fakts viņam nedeva mieru. Kāda no paziņām bija stāstījusi, ka Daugavpils sintētiskās šķiedras un Lokomotīvju remonta rūpnīcās notikuši ne­mieri. Strādnieki sadumpojušies. Neesot apmierināti ar pārtikas (īpaši gaļas) piegādi. Dumpinieki pamatā bijuši krievi... Redz kā, arī šos pašreizējā kārtība neapmierina.

Ticis galā ar skrejlapām, pretvalstiskiem uzrakstiem un strādnieku nemieriem, rakstītājs atcerējās vēl par dažām personām. Visupirms jau par nesen nogalināto Mākslas fonda direktoru Jāzepu Pasternaku. Par viņu tad runāja visa Latvija. Kādas tik versijas neizdomāja... Citu par citu trakāku. Varēja vien nobrīnīties. Cik cilvēku, tik arī domu un skaidrojumu. Sava versija arī slepenajam rakstītājam... Visai ticama un iespaidīga... Vai nu čeka vai ebreji?! Kas gan cits! Tā arī viņš rakstīja: no slepkavas rokas mīklaini mirušais Pasternaks ar savu ietekmi veicinājis, lai no Padomju Savienības aizbraucošie ebreji varētu izvest mākslas darbus, kas toreiz netika pieļauts. Shēma vienkārša — izbraucēji apmeklē personas, kuru īpašumā ir vērtīgi mākslas darbi. Piedāvā tos par labu cenu nopirkt, bet visu pārējo kārtošot Pasternaks. Uz viņu arī pircēji atsaucās. Tā, lūk... Doma skaidra. Zemteksts nepārprotams. Vai nu čeku tas neapmierināja, vai ebreji kaut ko nesadalīja... Kādas gan citas versijas?! (**Jāzepu Pasternaku nogalināja 1975. gadā. Viena no slepkavības izmeklēšanas versijām bija saistīta ar ebreju emigrāciju no Padomju Savienības un ar to saistītā mākslas darbu izvešana)

Pēc Pasternaka sekoja ziņas par Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru Gunāru Ziemeli — esot nopietni slims. Sirgstot ar pro­gresīvo paralīzi... Sifiliss! No Rīgas specslimnīcas pārvests uz Maskavu. Ilgstoši slimo ari CK sekretārs Beluha... Izdilst... Ir ziņas, ka savā vietā neatgriezīsies. Tāpat kā Ziemelis ārstējoties Maskavā. (***Rakstītais daļā par pašu slimību (neskarot diagnozi) atbilst patiesībai. Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretārs Gunārs Ziemelis mira 1978. gada februārī. Tobrīd Ziemelim bija 47 gadi (sk. LVA, fonds PA-15500, 2. apr., lieta Nr. 9656, 2. lpp.))

Līdzās abiem partijniekiem autors aprakstīja literatūrzinātnieces Ingrīdas Sokolovas likstas — rakstot doktora disertāciju par Vili Lāci, taču darbu apgrūtinot materiālu trūkums: pat viņai nav dota iespēja iepazīties ar visiem dokumentiem. (*Rakstītais atbilst patiesībai. 1975. gadā I. Sokolova aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu "Vilis Lācis — dzīves ceļš un radošā evolūcija". Daudziem materiāliem pieeja bijusi liegta. Visenerģiskākais šā darba bremzētājs bijis CK ideoloģiskais sekretārs A. Drīzulis. Iemesls vienkāršs — pirmskara Vilis Lācis mums nav vajadzīgs! To stāsta pati I. Sokolova) Zinātāji domā, ka Vilis Lācis strā­dājis uz vairākām pusēm...

Tūlīt aiz Ingrīdas Sokolovas — par radiolām Simfonija. Vēl pirms gadu mijas Popova radiorūpnīcai uzdots izgatavot īpašas radiolas. Tajās iebūvēta spēcīga ultraīsviļņu uztveršanas iekārta. Arī īpaši dekoderi. Speciālisti to vērtē kā noklausīšanās iekārtu. (**Teiktais par specpasūtījuma radiolām atbilst patiesībai. Tas izriet no J. Skulmes krimi­nāllietas materiāliem. Par to liecināja viens no radiolu izgatavotājiem (sk. LVA, fonds 1986, 1. apr., lieta ¹. 45278, 1. sēj., 110. lpp.)) Pasūtījusi armija. Visas radiolas nosūtītas uz Maskavu.

Šķita, ka nu viss svarīgākais uzrakstīts. Atlikušas vēl anekdotes. Šis tautas literārais žanrs visspēcīgākais. īsas, trāpīgas, saturā ietilpīgas un iznīcinošas. Tās raksturo laikmetu. Jā... tautai muti neaizbāzīsi. Arī autoru neatradīsi. Ceļo no mutes mutē, smīdinot un uzjautrinot. Ar tām cīnīties bezjēdzīgi. Pat visuvarenā čeka te bezspēcīga.

Rīgas centrā satiekas divi ebreji un viens otram jautā:

"Vai esi dzirdējis?"

"Ko tad?" pārjautā sarunu biedrs.

"Arī Rīgai piešķiršot varoņpilsētas nosaukumu..."

"Par ko?" izbrīnījies vecākais ebrejs.

"Kā, par ko?" viltīgi piemiedzis, turpina otrs, "par to, ka mēnešiem ilgi tā spēj iztikt bez gaļas."

"Gribi vēl vienu?" turpina stāstītājs. "Nu... nu..."

"Kremlī rīko lielo pieņemšanu. Kungi ēd un met apgrauztos kaulus zem galda. Brežņevs ieklausās... Kāds pagaldē turpina grauzt pamestos kaulus. "Откуда пёс!" (***No kurienes suns?) izbrīnījies ģenerālsekretārs. Pēkšņi no galda apakšas atskan čuksti: "Я не пёс, я Аугуст Вос..." (*****Es neesmu suns, es Augusts Voss...)

"Vai vēl vienu?" pārjautā sarunu biedrs.

"Pūcē tik vaļā!" nosmejas vecākais ebrejs.

"Iet Rīgā pa ielu čigāns un žēlojas: "Gaļas mums nav, desu nav, kar­tupeļu arī nav, nekā mums nav..." Runātāju saņem ciet un nogādā uz Stūra māju. "Vai tu zini, ka Staļina laikā par tādu izrunāšanos saņemtu lodi?!" uzbrēc īgns čekists, "taisies, ka tiec un apdomā!" Čigāns, ticis brīvībā, atkal iet un klaigā: "Gaļas mums nav, desu nav... un ložu arī mums vairs nav, pat šaut vairs neprotam...""

"Nu labi..." labpatikā nosmējās jaunākais ebrejs, "izstāstīšu tev vēl vienu. Vai zini, kas ir nocenota anekdote?"

"Nē, nezinu," tikko turēdams smieklus, bilst otrs.

"Tāda, par kuru Staļina laikā dabūja desmit gadus, bet tagad tikai trīs..." 1

Uzrakstījis anekdoti, autors savu sacerējumu beidza. Ja viņš toreiz būtu zinājis, cik pēdējā anekdote trāpīga... Ja zinātu, diezin vai rakstītu. Pēdējie vārdi paši spēcīgākie... Tie noteiks autora likteni.

***

1977. gada 20. aprīlī LPSR prokurors saņēma kādu pusslepenu sūtījumu. Sūtītājs pats Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs. (*Longins Avdjukevičs (1916—19881. 1940. gadā aktīvs kolaboracionists. Baltkrievs. Beidzis Augstāko partijas skolu. Valsts drošības komitejā no 1955. līdz 1980. gadam. Sākotnēji priekšsēža vietnieks kadru jautājumos, tad operatīvajā darbā, bet no 1963. gada komitejas priekšsēdētājs. Ģenerālmajors (sk. LVA, Личное дело Авдюкепича Л. И 1 534, 1., 4., 29., 31., 36., 49., 51., 52.lpp.)) Raksts iespaidīgs. Vārdi kā akmenī cirsti: drošībnieki atklājuši kārtējo varas ienaidnieku. Cilvēku, kas apmelojis padomju val­sti. Arī saturs interesants — izrādās, laikraksta Dzimtenes Balss redak­cijā 14. aprīlī saņemta kāda savdabīga vēstule. Sūtījums pienācis no Zviedrijas. Aploksnē ievietota anonīma vēstule. Pievienota arī aploksne ar kāda Zviedrijā dzīvojoša Alfa Svensona (**A. Svensons. Izabellas Gcnmarkeres (Cielēnas) dēls. Bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna mazdēls) adresi.

Pati vēstule — vienas vienīgas šausmas: cilvēks sarakstījis pilnīgas blēņas, apmelojis padomju valsti un ciniski ņirgājies par komunistiskās partijas vadītājiem. Tādu sūtījumu bail pat rokās turēt, kur nu vēl lasīt. Tādam vieta tikai čekā. Cilvēki tur kompetenti. Visu pārbaudīs, no­skaidros un atklās.

Nepagāja ne četras dienas, kā ļaundaris noskaidrots. Cik tur tās māk­slas?! Līdzīgus tekstus drukāja zviedru laikrakstā Brīvība. Publikācijas gan anonīmas. Arī paraksta neviena. Tikai pseidonīms — "Observators". Taču stils zināms. Arī rokraksts pazīstams. Autors nemaz nav slēpies... rakstījis ar roku. Pat savu informatoru norādījis — kādu Arvīdu Pumpuru. Kur vēl labāk?! īsta izmeklēšanas klasika. Tāda "rozīnīte" reti kad gadās: cilvēks pašrocīgi uzrakstījis sev apsūdzību. Atliks vien pantu pielāgot un sodīt. Taču ir kāds "bet"... Kurš tad šo vēstuli no Zviedrijas sūtījis? Kas pievieno­jis aploksni ar Alfa Svensona Zviedrijas adresi? Ne jau nu pats adresāts?! Tādi brīnumi nenotiek... Sūtītājs "jāatrod". Nevar taču prokuroram rak­stīt, ka vēstule nokritusi no gaisa... Lai nu cik Vladimiram Laiviņām (*Vladimirs Laiviņš. Dzimis 1923. gadā. Krievijas latvietis. Otrā pasaules kara laikā bruņuvilciena mašīnista palīgs, nodaļas komandieris, karaskolas kursants, baterijas komandiera vietnieks, diviziona izlūkošanas nodaļas priekšnieks, kara prokuratūras izmek­lētājs, kara prokurora palīgs, Rīgas garnizona kara prokurora vietnieks. 1965. gadā iecelts par LPSR prokuroru (sk. LRPA, V. Laiviņa personas lieta, 2.-7., 9.-10. lpp.)) tās varas, taču muļķības rakstīt nedrīkst. Jāizdomā ticama versija. Tāda, kurai pat prokurors "noticētu". Beigu beigās vienojās, ka vēstuli no Zviedrijas sūtījis kāds bezvārda patriotiski noskaņots emigrants: atradis, izlasījis un sašutumā nosūtījis uz Dzimtenes Balsi. Versija panaiva, taču ko citu izdomāsi?! Pasaule dīvaiņu pilna. Vai kāds brīnums, ja viens no viņiem atsūtījis vēstuli. Atsūtījis un punkts... Kas to pārbaudīs un pētīs?!