Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko
Здесь есть возможность читать онлайн «Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1977, Издательство: Liesma, Жанр: Советская классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Nevaicājiet man neko
- Автор:
- Издательство:Liesma
- Жанр:
- Год:1977
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Nevaicājiet man neko: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Nevaicājiet man neko»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Nevaicājiet man neko — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Nevaicājiet man neko», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
– Īvo… Tu mani atvaino, ja es pateikšu kaut ko, kas tev nepatiks.
– Saki droši, – es teicu, un sārtums mani pārņēma kā sendienās.
Es aizsmēķēju, lai varētu rādīties aukstasinīgāks. Ietinu seju dūmu mākonī.
– Īvo… Bet tu tak pats vēl esi… bērns ,,,
– Harij… Kā tad… nu tā, – es izšļupstēju.
– Es saprotu, ko tu domā, – viņš teica. – Bet tas jau nav viss. To truši prot pusgada vecumā.
– Harij, lūdzu, beidz. Es esmu cilvēks .
– Cilvēkbērns, – viņš pasmējās.
Kāds velns dzina mani te nākt!
Cik viņai gadu? Tikpat cik tev?
Uz šo jautājumu es neatbildēju. Viņš ar to samierinājās. Un vispār – kas tad viņam cits atlika!
Viņš piecēlās.
– Līdz sākumam atlicis laiks. Aiziesim pie manas dāmas. Viņu sauc Ženija.
– Es viņu pazīstu.
– No kurienes?
– Toreiz «Ricā», kad mēs ar Fredu iegādājāmies no tevis džinsus.
– Jo labāk. Aiziesim papļāpāt. Viņa tev daudz ko varētu pastāstīt.
– Pateicos sirsnīgi. Kas man jāzina, to zinu pats.
– Protams, es jokoju.
– Tad arī tev jāzina, ka neesmu trusis.
– Lai nu tā būtu.
– Tā arī ir.
Harijs pasmaidīja. Nodzēsa cigareti pelnu traukā. Piecūkoja manu pelnu trauku.
– Tomēr nepienāksi pie mums?
– Ko es ar Ženiju runāšu? Es viņu tikpat kā nepazīstu.
– Labs ir. Es piekāpšu pie tevis vēlāk. Tev nav iebildumu?
– Kāpēc lai būtu? – es paraustīju plecus.
– Tad pagaidām!
Viņš aizpeldēja pie sava blondā grēka. Nudien, ko viņš sienas man klāt! Kad jūties kā cilvēks, pienāk un iegāž tev ar mietu pa galvu.
Tuvojās septiņi.
Es gaidīju Diānu.
Vēl bija atlikušas piecpadsmit minūtes.
Viņa bija solījusies tieši septiņos.
Atnāca Edgars un apsēdās tur, kur bija sēdējis Harijs. Es biju priecīgs. Tūlīt aizmirsu Hariju un viņa kapsētas kraukļa ķērcienus.
– Skaņas sistēma kārtībā?
– Jā. Skan pa pirmo. Viena pretestība bija draņķīga.
Viņš bija pārģērbies «Raibo bruņurupuču» kostīmā. Zaļas krāsas bikses, tādi kā džinsi, tikai no citas drēbes. Žilbinoši balts krekls, pie kakla gandrīz kā žabo.
Es atlocīju krekla apkaklīti zem viņa lokainajiem, garajiem matiem.
– Tagad tu izskaties kolosāli. Skuķi nenovērsīs acis.
– Tu domā, Īvo? – viņš teica.
– Jā, Edž, – es sacīju. – Un vēl desmittūkstoš reizes «jā»!
Mēs sēdējām un klusējām. Pamazām zāle pildījās. Es sasprindzināju dzirdi un balsu čaloņā saklausīju rokas pulksteņa tikšķus. Laiks joņoja, bet es biju sastindzis. Vai cilvēks var atrasties ārpus laika? Fizika māca, ka nevarot.
Es sakustējos.
– Īvo, zini, tu esi labs, – Edgars pēkšņi teica, un es saņēmu otro reizi ar mietu pa pieri. Nekad nebiju gaidījis, ka viņš man tā pasacīs. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, cik tas bija negaidīti un labi. Es pagriezos sānis un pasnaikstīju galvu, it kā būtu ieraudzījis kādu paziņu.
– Diāna nāk? – viņš prasīja.
– Nē, pārskatījos.
– Drīz mēs sāksim. Man bail, ka viņa nenokavē.
– Gan pagūs. Viņa parasti ierodas pēdējā momentā.
Un man ļoti gribējās teikt… Taču nesacīju. Es domāju, ka neteikšu nekad. Un tajā pašā momentā spēji izgrūdu:
– Edž, kāpēc mēs vienmēr…
Un tikpat spēji aprāvos. To nebiju sacījis es. To bija teikusi mana mēle. Es tā negribēju.
Viņš pat nepaskatījās manī. Es tikai redzēju, ka viņa lūpas sakniebās un vārda tiešā nozīmē vaibstiem pārlaidās ēna. Viņš klusēja.
Jo ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, kaut zina, tās ir tik trauslas. Nedz viņš, nedz es nebijām tādi, kas raudāami kristu viens otram ap kaklu, lai arī justu ko juzdami, un lietu gaužas asaras, lielas kā krāsainie baloni Jaungada ballē, ak, Edž! ak, Īvo! nu viss vienmēr, vienmēr, vienmēr būs okei! Un, ja arī uz mūžīgiem laikiem viss būs okei, arī tad nedrīkstēs runāt par to nekad.
Es klusēju.
Bet Edgars piepeši bērnišķīgi gaiši pasmaidīja, uzlika roku manai rokai, un ar vienu šo žestu nodzēsa manis teiktos vārdus līdz beidzamajam burtam.
– Edž, kad tu dziedāsi, dziedi mums ar Diānu.
– Jā, Īvo! Es dziedāšu jums abiem.
– Kurš solo gabals ir tavs, Edž?
– Ceturtais.
– Vai tu negribētu iedzert lāsīti balzama?
– Paldies, nē. Resnais Bens būs cemmīgs. Viņš negrib, ka no grupas kāds šodien būtu dzēris.
– Tad varbūt vēlāk?
– Jā, Īvo! Starpbrīdī es pienākšu. Tagad iešu. Drīz mums jāsāk spēlēt.
– Es tevi gaidīšu, Edgar!
– Es būšu!
– Dziedi mums!
– Es dziedāšu, Īvo!
Viņš aizgāja.
Paskatījos pulkstenī. Bija atlikušas kādas desmit minūtes.
Es aizsoļoju līdz foajē durvīm.
Kas un kā, kāpēc? Šveicars negribēja laist mani ārā.
Un tad jau nāca Diāna. Viņa bija steigusies.
– Paņem žiglāk lietusmēteli!
– Kariet uz šitā paša numuriņa, – es rādīju garderobistei savu, bet viņa nicīgi atcirta:
– Vai man numuriņu trūkst!
Un iegrūda man saujā otru.
Diānai bija gaiši zilas bikses un tāda pati pūkaina jaciņa. Uz rokas sudraba sprādze. Mēness.
– Tu esi kā zils, zils putniņš ar Mēness drumslu knābītī, – es teicu.
Viņas pirksti skāra manu vaigu un paraustīja auss ļipiņu.
– Mīļā. Iesim! – es pēkšņi prieka uzplūdā noskūpstīju viņu pakauša bedrītē.
– Iesim, iesim, – viņa iesmējās un ļāva manai ausij izsprukt no pirkstiem un paslēpties krēpēs.
Mēs iegājām zālē, un, zināt, man drausmīgi glaimoja, ka es vedu viņu garām visiem pie sava galdiņa. Ka man ir tik skaista meitene.
Tikko paguvām apsēsties, lielākajā daļā bronzā kalto spīdekļu nodzisa gaisma un daudzkrāsaini staru kūļi ietriecās estrādē.
Tur stāvēja «Raibie bruņurupuči».
Priekšā iznāca Resnais Bens un dažos vārdos iepazīstināja ar ansambli.
Nudien, Resnais Bens patiešām bija resns.
Publika aplaudēja. Daži bija ieradušies jautrākā dūšā. Tie bļāva «bravo», «bis»!
Resnais Bens nelikās traucēties, un koncerts sākās.
Pats viņš dauzīja bungas un darīja to kolosāli. Goda vārds! Cepuri nost! No tādas tauku pikas necerēju to sagaidīt.
Principā sākums mani daudz neinteresēja. Vai nu maz gan labāku, gan sliktāku grupu biju redzējis?
Es gaidīju, kad Edgars dziedās mums.
Ielēju balzamu. Tā aiztecēja mana sūri grūti ietaupītā naudiņa.
– Edgars dziedās dziesmu mums , – es teicu.
Viņa klusēdama pamāja.
Izskanēja sestā dziesma. Ceturtais solo gabals piederēja Edgaram.
– Tūlīt Edgars dziedās. Angļu valodā. Tā viņš teica.
– Viņš prot angliski?
– Ne pārāk. Vārdus viņš izmācās no galvas nedomādams. Bet izruna viņam ir pareiza, bez akcenta, tikpat kā no ārzemju platēm.
Balts staru kūlis izrāva no krāsainās gaismas Edgaru.
Viņš stāvēja pie mikrofona, ģitāra rokās. Zaļi džinsi un balts krekls.
Viņš uztraucās. Es to redzēju uzreiz.
– Edgars izskatās kolosāli, – teicu.
– Jā, – teica Diāna. – Viņš ir lielisks.
– Viņš pienāca man klāt un sacīja, tu esi labs, Īvo. Pirmo reizi. Varbūt rīt viņš man iedos pa purnu, tāpat kā esmu sitis viņam, kaut tas nebūtu noticis, es to ļoti gribētu, jo daudz ko neesmu sapratis, bet šodien viņš man teica, tu esi labs, un to es nekad neaizmirsīšu, lai tur vai kas.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Nevaicājiet man neko»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Nevaicājiet man neko» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Nevaicājiet man neko» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.