Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

Žēl vienīgi, ka šancējot būs jāšķiras no čaļiem. Taču, ja tā padomā, nekas briesmīgs nenotiks. Kamēr viņi skolā, tikmēr es darbā. Iznākums viens un tas pats. Un man vēl nauda kabatā.

– Tas ir viens jocīgs fakts, – ņirdza Freds, kad viņam visu pateicu. – Tu laikam esi salasījies par strādniekiem. Tu pats taču no darba nekā nejēdz.

– Nekā es neesmu salasījies, un tu pats no darba nekā nejēdz, – es atcirtu, kaut gan tā nebija taisnība. Viņi abi ar Edgaru kopš septītās klases vasarās piešancēja. Izņēmums bija šī vasara, varbūt beidzamā, kas pilnībā brīva, jo kas zina, kāda būs nākamā. Vidusskola pēc gada taču cauri.

– Man viss noriebies, – es teicu. – Un turklāt man vajag naudu.

– Visiem vajag naudu, – Freds novilka. – Bet tev it kā tās īpaši trūktu.

– Pārāk jau netrūkst, bet arī tik, cik vajag, nav. Un vēl man nepieciešams, lai nauda būtu kopā , nevis divi trīs rubļi katru dienu. Varbūt vienu brīdi man jānotērē divi sarkanie [2] 10 rubļu naudaszīme bija sarkanā krāsā. uzreiz, bet otrā vajag tikai divdesmit kapeikas.

Edgars ar savu grupu deva pirmo koncertu sezonā. Ne jau tādā nozīmē, ka viņš grupu vadītu. Edgars tikai spēlēja ģitāru un dziedāja kopā ar citiem un dažos numuros izpildīja solo gabalus. Grupu vadīja «Resnais Bens» jeb īstā vārdā Benjamiņš, kurš dauzīja bungas un neapvainojās, ka viņu tā saukāja. Vismaz Edgars tā apgalvoja.

«Raibie bruņurupuči» bija sagatavojuši jaunu programmu.

Tā saucamajā «jaunatnes kafejnīcā» šad tad deva iespēju uzstāties vienai otrai stihiski organizētai grupai. Vakars tad piederēja tai. Viens vakars. Iespēja spēlēt un dziedāt publikas priekšā. Ne kaut kādā panīkušā klubiņā vai labākā gadījuma skolas sarīkojumā, bet publikai, kas tevi klausās. Un kurai tu neesi tikai skaņas, pie kurām lēkāt dejas placī.

Edgars man pagādāja divas biļetes. Nebija jānīkst rindā un jānervozē, ka varbūt nedabūsi. Tas ir milzīgs pluss, kad uzstājas tavs draugs.

Zāle vēl bija patukša, jo iekšā laida no sešiem, bet mūzikai jāsākas septiņos.

Aizņēmu jauku divvietīgu galdiņu pie pašas sienas un šo to pasūtīju.

Nostaigāju līdz estrādes paaugstinājumam, kur «Raibie bruņurupuči» pārbaudīja skaņu sistēmu.

– Čau, Edgar!

– Čau, Īvo, čau!

– Kā sviežas?

– Pastiprinātājā nav īsti laba skaņa.

– Vēl jau laiks savest kārtībā.

– Jācer, ka pagūsim.

Viņš bija šausmīgi nevaļīgs.

– Re, kur parādījies Harijs ar savu blondo grēku, – es nobrīnījos. – To sauc par Ženiju.

– Ženija? – Edgars izklaidīgi pārvaicāja.

– Nu jā! Bet tu jau nemaz viņu neredzi!

– Ko? Jā, jā!

Ar Edgaru nebija vērts runāt. Vismaz pašreiz.

Aizgāju pie sava galdiņa. Cerēju, ka Harijs nebūs mani pamanījis. Viņu pašu neredzēt jau nevarēja. Dega kā avārijas spuldzīte sarkanajā džemperī un sarkanīgajiem matiem. Negribēju, ka viņš redzētu Diānu.

Tomēr atstāja savu blondo grēku pie galdiņa un atkrita krēslā iepretim man.

– Сколько лет, сколько зим, [3] (kriev.)- Cik vasaru, cik ziemu. Īvo!

– Jā, Harij! Kur tas laiks.

Viņš pasmaidīja savu zelta zobu smaidu un aizsmēķēja.

– Jāko reiz teica, ka tu iešot šancēt.

– Jā, – es teicu.

– Un tagad tu raujies pa rūpnīcu?

– Tā nu ir.

– Kāpēc nepabeidzi videni?

– Pabeigšu šancējot.

– Tu nudien neesi īsti normāls.

– Es to zinu.

– Tev tik ļoti vajadzīga nauda?

– Arī tas tiesa.

– Ko? Turīgie senči atsakās par tevi rūpēties? – viņš iesmējās.

– Kāpēc uzreiz tā?

– Tad kāda velna pēc tev jāiet šancēt?

– Gribu pats naudiņu pelnīt. Apnicis kurpītes pa skoliņu deldēt.

– Tev vajadzēja aprunāties ar mani. Es būtu pagādājis vienu otru robu, kur var iesist smuku rubli. Vēl nav par vēlu.

– Nav vērts.

– Pajautā Edgaram. Arī viņam šis tas atlēcis.

– Tādus robus es negribu.

– Baidies, ka var uzrauties?

– Arī tas tiesa.

– Bez riska nauda nenāk. Kas negrib riskēt, var vīlēt dzelžus par kapeikām.

– Tieši to es daru.

– Svētdienā priekš kafejnīcas un ķinīša iznāk, ko?

– Arī ne katru svētdienu.

Mans vēsais miers viņu kaitināja.

– Harij, es tev sameloju, – teicu. – Es neaizgāju strādāt. Tā iznāca. Tās jaukās un cerīgās runas par strādāšanu palika tikai runas. Droši vien esmu pārāk saradis ar skolu, draugiem, ierasto dzīves ritmu. Man pietrūkst apņēmības kaut ko krasi mainīt. Lai viss iet savu gaitu. Fiksās idejas, kas ātri rodas, tikpat ātri pagaist. Vispār es nejūtos pašreiz apbēdināts. Zubros tālāk. Pēdējā klasē.

– Pēc katras mūsu tikšanās esmu spiests konstatēt, – viņš sacīja, – ka tu paliec arvien stulbāks. Citi līdz ar gadiem pieņemas prātā. Ar tevi ir otrādi. Tavu smadzeņu darbības augstākais līmenis bijis tad, kad tu gulēji autiņos. No malas lejupslīdes procesam ļoti labi var izsekot. Pats laikam to neapzinies?

– Apzināties neapzinos, taču kaut kā jūtu .

– Tev vajadzētu paārstēties dullo mājā.

– Tas būtu jauki. Tikai mani neņemtu pretim.

– Gan jau ņemtu.

– Nē. Esmu neglābjams . Neārstējams .

Harijs saviebās.

– Veco zēn! Izbeigsim šito tēmu. Parunāsim par kaut ko citu.

– Parunāsim gan, – es labprāt piekritu. – Kā klājas tavai seksuālajai dzīvei?

– Manai? – viņš izbrīnījies pārvaicāja. – Normāli. Kā vienmēr.

– Arī man normāli. Šitā tēma izsmelta, ja?

Viņš acīmredzami bija pārsteigts. Un vispār es gribēju, lai viņš vācas pie visiem velniem, pirms atnākusi Diāna. Negribēju redzēt viņus kopā. Taču viņš taisījās tikt skaidrībā par mani, jo nekustēja ne no vietas, tikai izteica:

– Par šo tēmu var runāt bezgalīgi.

– Es zinu, Harij. Bet mani tā diez ko vairs neinteresē. Es precos.

– Ko?! – viņš saliecās uz priekšu. – Tu precies?!

– Jā. Tāds nu ir fakts.

– Ar ko ?!

– Ar sievieti.

– Vai nu tu āksties, vai nu patiešām esi pavisam…

– Nevajag runāt tālāk, – es viņu pārtraucu. – Tu atkal teiksi, ka esmu nenormāls. Esmu jau to dzirdējis līdz apnikumam.

– Bet ko tad citu lai es saku?

– Nesaki labāk nekā.

– Kas viņa tāda ir?

– Es jau teicu, ka sieviete.

– Nu jā! – viņš nepacietīgi atmeta ar roku. – Bet kas viņa ir? Varu derēt, ka tev galvu sagrozījusi kāda palaistuve.

– Vecos laikos es būtu spiests tev sejā iešļākt šampanieti un iet šauties ar pistolēm.

Viņš iesmējās, tad atslīga krēslā un blenza manī. Es arī nekā nesacīju, tikai omulīgi izstaipījos, ka vai visi kauli nobrīkšķēja.

Biju atbrīvojies no Harija iespaida. Nebija viņam vairs mazā puišeļa Īvo, kam lielais Harijs varēja stāstīt viskautko, un tas klausījās līdz ausīm pavērtu muti.

Dzīve iet uz priekšu, Harij! Esi stiprs!

– Nu jā, nu jā, – viņš teica. – Tas nu tā… Bet tev tikai septiņpadsmit.

– Drīz būs astoņpadsmit.

– Nu jā, nu jā… Taču ko tas īsais laiks daudz maina…

– Ļoti daudz. No astoņpadsmit esmu pilngadīgs cilvēks.

Viņš pasmīnēja, un es piepeši atkal sajutu, ka viņa ietekme uz mani nav zudusi un varbūt nezudīs nekad. Tā tikai iegriezusies citā taisnē.