Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

Nopriecājos, ka deja beidzās, jo biju džentlmenis un pārtraukt dāmas runas plūdus nevarēju, kaut arī ne tik liels džentlmenis, lai uzskatītu par nepieciešamu atlūgt viņu uz nākamo deju.

Steidzos atpakaļ un nobālu. Diāna runājās ar kādu vīrieti lāsumainā uzvalkā un smirdīgas krāsas šlipsē, melnām ūsiņām un gludi nolaizītiem gariem matiem. Nezinu, kāpēc es nobālēju, jo katrs tak var sastapt paziņas arī deju zālē, zinu tikai, ka nobālēju.

Viņi mani neredzēja, un es klusām, elpu aizturējis, pieslīdēju viņiem aizmugurē. Mūzika nespēlēja, un cauri balsu čaloņai izdzirdēju vārdus, kas mani graizīja kā ar nazi, kaut gan tas ir stulbi, kā ar nazi .

Es stāvēju un klausījos. Biju spējīgs tikai klausīties. Par ko viņi bija runājuši, es jau nezināju, tikai dzirdēju, kā viņa pārmetoši teica:

– Kāpēc tu tomēr atnāci, Int…

– Reiz tam jādara gals.

– Tikai šovakar ne… Es visu nokārtošu pati.

– Tev tas velkas pārāk ilgi… vai drīkstēšu tevi lūgt uz nākamo deju?

– Nē, – viņa teica. – Nē. Es taču tev teicu, ka esmu ar Īvo.

– Nu, lūk.

– Uzreiz es nevaru… pateikt viņam.

– Tad es to izdarīšu pats.

– Nē!

– Tev jāsaprot, ka sen jau tam vajadzēja darīt galu. Tā būtu labāk gan viņam, gan mums… Ko tu puikam velti sagrozi galvu.

– Nedusmojies, Int, – viņa lūdzoši teica. – Es nevaru tā, pēkšņi…

– Velns lai parauj! Man apnicis, ka tu pinies ar viņu kā…

– Tu nesapratīsi. Tu nezini, ko tas nozīmē…

– Pēdējais laiks viņam saprast, ka dzīve nav reizrēķins skolas burtnīcas aizmugurē.

– Int…

– Diān… Mēs labi pazīstam viens otru. Es zinu, kā dzīvē gājis tev, tu labi zini, kā man. Mums savstarpēji nav ko pārmest. Pagātnei mēs pārvilkām svītru un norakstījām uz visiem laikiem. Bet tagadne rada šaubas, vai svītra tiešām pārvilkta. Beigu beigās mums taču vairs nav «padsmit». Ja tu, protams, esi domājusi to nopietni.

Viņa piegrūda plecu vīrietim tāpat kā citas reizes man , kad gribēja pārliecināt, un kaut ko teica, bet es to nedzirdēju.

Mana sirds bija apstājusies.

Saklausīju vēl dažas saraustītas frāzes, ko sacīja vīrietis.

– … man ļoti nepatīkami… pateikšu. Īvo pats… tieši starp tevi un Īvo… jāskatās dzīvei acīs… nav rožu lauks…

Atkal šis banālais aforisms, kā to nosauca Entonijs, vajāja mani un pēkšņi bija ieguvis dziļu jēgu.

«Dzīve nav rožu dārzs, dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem.»

Skan piedauzīgi, bet pareizi.

Ierēcās mūzika, vīrietis atskatījās un ieraudzīja mani, kaut ko sacīja Diānai, viņas roka satvēra šā elkoni, bet viņš saudzīgi atbrīvojās.

Vīrietis man pamāja ar roku un uzsauca. Es nedzirdēju, kaut arī stāvēju pavisam tuvu.

Es skatījos Diānā, un viņa skatījās manī, bet mūsu acis nekādi nesastapās.

Vīrietis piespraucās man klāt un pasmaidījis sacīja:

– Sveiki, jaunais cilvēk!

– Čau… – es teicu.

– Vai esi krietni ierāvis? – viņš uzmundrinoši sacīja. – Tu izskaties pavisam bāls.

Es kaut ko atbildēju, arī mēģināju pasmaidīt, bet viņš teica, ka mums jāaprunājoties.

Man sviedri lija aumaļām, un jutu, ka seja kļuvusi stinga, it kā būtu iešpricēts novokaīns.

Mēs izgājām laukā, kļuva vēss, un es daudzmaz atjēdzos. Gājām pie soliņa, kas atradās krūmos. Pareizāk sacīt, ka vīrietis gāja pa priekšu, bet es vilkos nopakaļ. Ar katru soli spēki pieauga. Laikam bija uznācis kaut kāds stress, kas pamazām atkāpās.

– Tu pats esi piedzēries, – es teicu.

– Nē, – viņš sacīja.

– Es neesmu dzēris ne lāsītes.

– Ticu.

Viņš atkrita solā.

Es paliku stāvam.

– Sēdies, – viņš teica.

– Negribu.

– Kā vēlies.

Viņš pārmeta vienu kāju otrai, izvilka cigaretes un piedāvāja.

Es neņēmu.

Viņš aizsmēķēja.

Debesis bija tumšas. Mākoņu driskas peldēja debesīs. Cēlās vējš. Šur tur nakts tumsā pazibēja zvaigznes.

– Īvo! – viņš teica.

– Ko?

– Īvo, man ļoti nepatīkami, ka…

– Liec viņu mierā! Es tevi lūdzu, liec viņu mierā!

– Man tev jāsaka…

– Liec viņu mierā!

– Esi prātīgs. Tev jāsaprot, ka jūs abi…

– Vācies pie velna!

– Tev septiņpadsmit, bet viņai…

– Astoņpadsmit man jau, – izgrūdu.

– Nu labi. Astoņpadsmit.

– Tu viņu nemīli!

– Nerunā muļķības, lūdzu. Vēlāk pats sapratīsi, ka tā ir bijis vislabāk. Tev viņa…

– Liec viņu mierā! – es kalu vienu un to pašu. – liec viņu mierā!

Vīrietim cigarete bija nodzisusi. Viņš izņēma šķiltavas, bet vējš vairākas reizes nopūta liesmiņu, pirms izdevās aizsmēķēt. Viņš dziļi vilka dūmus, es stāvēju un skatījos. Tad viņš teica:

– Ja nu tu gribi zināt, tad varu pateikt. Mēs ar Diānu PRECAMIES. Aizmirstot visu, kas bijis līdz šim.

– Tu melo!

Sarkana uguntiņa urbās viņa cigaretē. Tā dedzināja bez žēlastības. Aiz muguras palika pelnu lauks.

– Tu esi lops! – es trīcošā balsī sacīju. – Tu paspēlēsies ar viņu un pametīsi. Tu uztaisīsi bērnu un viņu pametīsi. Pat alimentus tu nemaksāsi. Tu uztaisīsi bērnus un kādu dienu viņu pametīsi. Tu tāds esi! Bet viņa nav tāda kā citas, to es tev pasaku, velns zina, kā tevi sauc, un vēl es pasaku, ka tu esi nelietis. Viņa tevi tagad varbūt mīl, jo tu esi sagrozījis viņai galvu, un viņa nezina, kāds tu esi patiesībā, bet viņu tu nekad nemīlēsi. Atstāj viņu, lūdzu, lūdzu… nu lūdzu, lūdzu… atstāj viņu…

– Tu gvelz beidzamās muļķības. Mēs ar Diānu iepazināmies, kad viņa bija tavā vecumā. Tagad, kaut arī pavēlāk, esam sapratuši, ka vienmēr esam mīlējuši viens otru… Nezinu, kāpēc tev to stāstu, jo beigu beigās – kas tev par daļu! Varbūt vienīgi tāpēc, lai viss… kas bijis… liktos tev mazāk sāpīgi… Mēs ar Diānu esam vairāk pieredzējuši nekā tu, zinām, kas un kā ir dzīvē… Es saprotu, tev sāp… Bet ar laiku tas pāries, un tu aizmirsīsi, ka kādreiz esi mīlējis tādu Diānu.

– Tu esi cūka, cūka, tu, smirdīgs cūka ar smirdīgu šlipsi, – es gandrīz aiz niknuma raudāju. – Nosprāgsti, suns, nolādētais!

Viņš cēlās kājās, un es gāzu. Viņš laikam to nebija gaidījis. Viņš bija stiprāks par mani. Bet izmisuma naids deva manai rokai spēku, un acumirkli vēlāk viņš nolidoja atpakaļ uz sola.

Mēness uzspļāva gaismu kraupainajam sunim.

Viņš pieslējās un pārvilka plaukstu mutei. No pārsistajām lūpām sūcās asinis.

– Īvo, tā nevajadzēja, – viņš dīvainā balsī teica.

Es situ atkal, taču acīs satumsa un iegrimu pavisam melnā tumsā, kurā zvaigznes un mēness nespīdēja. Tad sekoja atmošanās. Trūdošas lapas pie manas sejas. Izspļāvu kaut ko sāļu un uzvilkos sēdus.

Vīrietis sēdēja uz soliņa.

– Skat' tik! Vilcēnam aug zobi. Es domāju, ka tu proti izturēties pieklājīgāk, nerunājot jau nemaz par tavu lielo mutes palaišanu, – vīrietis teica un nožagojās. Aizsmēķēja jaunu cigareti. – Un nu par Diānu. Tu viņu aizmirsīsi un aizmirsīsi pavisam. It kā tādas nemaz nebūtu bijis. It nekad. Aizmirsīsi uz visiem laikiem. Saprati? Un tad mēs paliksim draugi un abi arī aizmirsīsim šo draņķīgo vakaru. Norunāts?

– Draugi… Kādi draugi…

Es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.

Viņš šķībi pasmējās.